Vārdnīca

Mēs, kristieši, esam Dieva adoptēti bērni. Vārds "adopcija" - υἱοθεσία - JD ir minēts 5x. Tas ir saliktenis, kas sastāv no υἱός - dēls un, iespējams, τίθημι - likt atvasinājuma: likt par dēlu. Tas nozīmē, ka mēs, kristieši, esam Dieva adoptēti bērni, nolikti būt Dieva bērni. Vārds "adopcija" JD tulkots sekojoši:

Rom. 9:3.4 - par israēliešiem:

3 Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi, 

4 israēlieši, kam pieder bērnu tiesa (υἱοθεσία), dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi …

Ef. 1:5: "Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem (υἱοθεσία) būt caur Jēzu Kristu …"

Gal. 4:4.5:

4 Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, 

5 lai (ἵνα) izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka (ἵνα) mēs iegūtu bērnu tiesības (υἱοθεσία). 

Rom. 8:15: "Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības (υἱοθεσία) Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!"

Rom. 8:23: "Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu - Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu (υἱοθεσία), savas miesas pilnīgo atpestīšanu."

Tas, kas caurvij visas šīs rakstvietas, ir tas, ka mēs, kristieši, esam Dieva adoptēti jeb Dieva pieņemti bērni. Mēs esam uzņemti Dieva ģimenē jeb saimē un Viņš rūpējas par mums, jo mēs esam Viņa bērni, sk. 1.Jņ. 3:1.2:

1 Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam. Pasaule mūs tāpēc neatzīst, ka tā Viņu nav atzinusi. 

2 Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.

Ar šādu iekļaušanas pieredzi arī mums ir jāpieņem tie, kas šajā pasaulē ir grūtībās, arī bāreņi.

Par apustuļiem sauca Jēzus izvēlētos 12 mācekļus. Tas ir grieķu val. vārds ἀπόστολος, kas nozīmē sūtītais. Tas apzīmē cilvēku, kas sūtīts konkrēta uzdevuma izpildīšanai.

Lk. 6:13-16:

13 Un, kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš nosauca par apustuļiem:
14 Sīmani, kuru Viņš nosauca par Pēteri, viņa brāli Andreju, Jēkabu, Jāni, Filipu un Bartolomeju,
15 Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zelotu,
16 Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas vēlāk kļuva par nodevēju.

12 apustuļus sauca arī par mācekļiem (Mt. 10:1 viņus sauc par mācekļiem, bet Mt. 10:2 par apustuļiem), bet Jēzum bija daudz vairāk mācekļu nekā tikai 12 (piem., Lk. 10:1). To parāda arī Lk. 6:13.

Mr. 3:16-19 dod šādu 12 apustuļu uzskaitījumu:

16 Tā Viņš iecēla divpadsmit. Un Viņš Sīmanim pielika vārdu Pēteris;
17 un Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli;
18 un Andreju, un Filipu, un Bērtuli, un Mateju, un Tomu, un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju, un Sīmani Kānaānieti,
19 un Jūdu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva.

Mt. 10:2-4:

2 Un šie ir divpadsmit apustuļu vārdi: pirmais ir Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; Jēkabs, Cebedeja dēls, un viņa brālis Jānis;
3 Filips un Bartolomejs; Toms un Matejs, muitnieks; Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs;
4 Sīmanis Kānaānietis un Jūda Iskariots, kas Viņu arī nodeva.

11 apustuļu vārdi, bez Jūdas Iskariota, nosaukti arī Ap.d. 1:13.

Trīs no apustuļiem bija īpaši Jēzus izraudzīti būt kopā ar viņu situācijās, kurās nebija klāt citi apustuļi. Tie bija Pēteris, Jānis un Jēkabs.

·       Jaira meitas uzcelšana no mirušiem, Mr. 5:37; Lk. 8:51;

·       apskaidrošanas kalnā, Mr. 9: ; Mt. 17: ; Lk. 9: ;

·       ģetzemanes dārzā, Mr. 14:33; Mt. 26:37.

·       Eļļas kalnā, kad Jēzus stāstīja par beigu laikiem, Mr. 13:3 sacīts, ka tur bez šiem trim apustuļiem kā jautātājiem, bija arī apustulis Andrejs.

Mr. 3:14.15 par apustuļu izraudzīšanas nolūku:

14 Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt,
15 un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.

Mt. 10:1: "Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības."

Mr. 6:12.13 apraksta apustuļu darbību šādi:

12 Un tie izgājuši sludināja, lai atgriežas no grēkiem,
13 un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus.

Ap.d. 1:21.22 dod aprakstu tam, kas var būt par apustuli:

21 Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums kopā gājuši visu to laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nācis un gājis,
22 sākot ar Jāņa kristību līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, vienam no tiem līdz ar mums jākļūst par Viņa augšāmcelšanās liecinieku.

Pie tam Ap.d. 1:20-26 rāda, ka Jūdas vietā tika izraudzīts Matijs.

Pāvils bija redzējis Jēzu un tāpēc arī viņš kvalificējās par apustuli (1.Kor. 9:1; Ap.d. 26:16). Viņš tiek saukts par ievērojamāko no visiem apustuļiem.

Vēl par apustuli saukts Barnaba (Ap.d. 14:14). Ir rakstvietas, kas liek domāt, ka vēl kādi varēja tikt uzlūkoti kā apustuļi.

"Kāpēc man jācieš?" vai "Kāpēc viņam/viņiem jācieš?" ir jautājums, kuru cilvēki bieži uzdod sev un citiem. Jautājums rodas no sāpēm, kas nevienam cilvēkam nav patīkamas.

Dievs radīja perfektu pasauli, kurā viss bija labi un nebija grēks (sk. 1.Moz. gr. 1. un 2.nod.). Ciešanas un nāve pasaulē ienāca grēkā krišanas rezultātā (1.Moz. gr. 3.nod.). Tāpēc ne nāve, ne ciešanas nav dabīgas, bet tās ir soda rezultāts tam, ka cilvēks nepaklausīja Dievam un grēkoja. Tagad daudzi cilvēki vēl arī viens otram rada ciešanas.

Ciešanas nav kaut kas, ko cilvēki dabīgi gribētu tolerēt jeb paciest. Un protams, tur, kur notiek ļaunprātības un cilvēkiem tiek nodarīts pāri, tur ir jādara viss, lai to izbeigtu un neļautu tam turpināties. Ciešanām nav arī jābūt cilvēka izvēlētam dzīvesveidam un nav tās jāmeklē. Tad tā izklausās pēc cenšanās nopelnīt kāda vai varbūt pat Dieva labvēlību ar tādām izvēlēm. Protams, daudzi vecāki, upurēdamies savu bērnu labā, nereti iet cauri kādām ciešanām un grūtībām.

Ciešanas, kuras ir grūtāk pieņemamas, ir tās, kurām ir grūti saskatīt kādu iemeslu vai jēgu. Jo var būt, ka ciešanas, kuras kāds cilvēks piedzīvo individuāli, ne vienmēr ir viņa vai kāda cita cilvēka grēka dēļ (sk. Jņ. 9:1-5). Bieži Dievs caur tām grib uzrunāt cilvēkus un dot iespēju viņiem uzticēties Jēzum kā Glābējam no grēka un mūžīgajām ciešanām, kas sagaida katru grēcinieku, kas nenožēlo savus grēkus un neuzticas Jēzum.

Ir daudzi cilvēki, kuri cieš citu cilvēku grēku dēļ, kur nav iespējams ātri to mainīt. Dažkārt notiek grūti izskaidrojamas traģēdijas. Var arī būt, ka daļa sabiedrības cieš ļaunu vadītāju, pat valsts vadītāju rīcības dēļ.

Ciešanas var likt jautāt nopietnus jautājumus par to nozīmi, īpaši, ja grūti saprast to tiešo iemeslu. Par to daudz rakstīts Ījaba grāmatā. Tai pašā laikā ir nepareizi paziņot: "Es to nebiju pelnījis!", jo mūsu grēku dēļ mēs neviens neko labu neesam pelnījuši.

Lai arī ne vienmēr mēs saņemam atbildi uz jautājumu: "Kāpēc …?", tomēr mēs vienmēr varam Dievam to jautāt. Varam arī jautāt: "Ko Tu, Dievs, gribi man ar to pateikt? Ko Tu gribi man ar to mācīt?" Daudzi cilvēki ir atzinuši, ka tieši ciešanu rezultātā viņi ir sākuši pievērst uzmanību Dieva uzrunai mainīt kādas lietas viņu dzīvē, īpaši, kas saistītas ar raksturu un uzvedību.

Cilvēks, kas ciešanās neielaiž sevī rūgtumu, bet pazemīgi Dieva priekšā meklē saprast, ko Dievs ar to saka, cilvēki piedzīvo vajadzību nožēlot grēkus. 1.Pēt. 4:1-4:

1 Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad apbruņojieties arī jūs ar to pašu prātu, jo tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka,
2 tā ka viņš miesas dzīvē atlikušo laiku vairs nedzīvo cilvēku kārībām, bet Dieva gribai.
3 Jo pietiek, ka pagājušajā laikā ir izpildīta pagānu griba, kad esat dzīvojuši baudās, kārībās, vīna skurbumā, dzīrēs un nosodāmā elku kalpībā.
4 Par to viņi brīnās, ka jūs nepeldat līdzi tanī pašā posta dzīves straumē, un zaimo jūs.

Par Dieva pārmācību svētīgo nozīmi lasām arī Ebr. 12:4-11:

4 Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku,
5 un esat aizmirsuši pamācību, kas jūs kā bērnus uzrunā: mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj!
6 Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem. -
7 Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca?
8 Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni.
9 Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu?
10 Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš - lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki.
11 Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.

Kamēr dzīvojam šajā pasaulē, neviens cilvēks nav pasargāts no ciešanām. Bet mēs varam izvēlēties, kā mēs tajās reaģējam: vai nu ielaižot sevī rūgtumu, paštaisni apvainojoties uz Dievu un cilvēkiem; vai arī meklējot no Dieva žēlastību panest ciešanas, saprast, ko Viņš ar to mums māca un mācoties kļūt par svētību citiem. Un pat tad, kad ciešanas ir citu cilvēku izraisītas, mums kā kristiešiem ir iespēja piedzīvot svētību, sekojot Jēzus paraugam, kas pie krusta lūdza par tiem, kas Viņu bija piesituši krustā: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara." (Lk. 23:34)

Dzīve bez grūtībām un ciešanām mums, cilvēkiem ar grēcīgu dabu, daudz neiemācītu. Bet ar Dieva žēlastību ciešanas mums var būt par lielu svētību, ja tās uzlūkojam kā Dieva dotas mācības mums šai dzīvei (Jņ. 16:33), kā neizbēgamu daļu kristietim stāvēt Kristus pusē (kas bieži nozīmē arī kaut kāda veida ciešas, sk. Fil. 1:27-29), kā tādas, kas mums sastrādā mūžīgu godību pēc šīs dzīves pie Dieva, 2.Kor. 4:16-18:

16 Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas.
17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,
18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.

Cik ļauni spēj būt cilvēki? Mēs?

Grēks cilvēkus ļoti saēd un pieviļ. Mēs visi esam grēcinieki. Tai pašā laikā mēs ne vienmēr atpazīstam un pamanām to, cik lieli grēcinieki esam un cik ļoti esam grēka saēsti. Daži piemēri, kā Bībele atspoguļo cilvēka ļaunumu.

1. Aktīvs ļaundaris.

Cilvēki, kas apzināti spēj nodarīt citiem ļaunu, par to priecājas un šķietami pat nejūt nekādu nožēlu vai līdzjūtību. Viņi rada citiem sāpes un zaudējumus, bet paši neatskatīdamies aiziet tālāk. Tas ir ļaunums.

Sal. pam. 1:10-12:

10 Mans bērns, ja tevi ļauni grēcinieki vilina, tad neseko viņiem. 
11 Ja viņi saka:"Nāc mums līdzi! Mums slāpst pēc citu asinīm, un mēs esam nodomājuši bez kāda iemesla uzbrukt nevainīgiem cilvēkiem! 
12 Mēs taisāmies viņus aprīt dzīvus, kā to dara elle, un sirdsskaidros pazudināt, it kā viņi jau ar vienu kāju kapā stāvētu! ..."

2. Taču Bībele rāda, ka grēko arī tie cilvēki, kas dusmojas par šiem pirmajiem ļaunajiem.

Ps. 37:7-9 (sk. 8.p. beigas):

7 Esi kluss Tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu, neesi sašutis, ja kādam laimējas un ir sekmes, nedz arī par vīru, kas dara blēdības! 
8 Atmet dusmas un neļaujies bardzībai, neiekarsti niknumā, jo no tā ceļas tikai ļaunums! 
9 Ä»aundari taču tiks izdeldēti, bet, kas gaida uz To Kungu, iemantos zemi. 

Ps. 73:1-3.15.21.22:

1 Asafa dziesma. Tiešām, vēlīgs ir Dievs Israēlam, tiem, kam sirdis ir šķīstas. 
2 Bet es - es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, mani soļi gandrīz būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta, 
3 jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas.

15 Tomēr, ja es domātu: es runāšu tāpat kā viņi,- redzi, tad es apgrēkotos - pret visu tavu bērnu dzimtu. 

21 Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu, 
22 tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā.

4.Moz. 20:2-13:

2 Un tur nebija draudzei ūdens; tad tie sacēlās pret Mozu un Āronu. 
3 Un tauta cēla ķildu pret Mozu, un tie sacīja: "Kaut arī mēs būtu gājuši bojā, kad mūsu brāļi gāja bojā Tā Kunga priekšā! 
4 Un kāpēc jūs esat veduši Tā Kunga draudzi šinī tuksnesī, ka mums un mūsu lopiem še jānobeidzas? 
5 Un kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes un noveduši šinī posta vietā? Te nav sējas lauku, nav vīģu koku, nedz vīna koku vai granātkoku vieta, te pat nav ūdens ko dzert!" 
6 Tad Mozus un Ārons aizgāja no draudzes pie Saiešanas telts vārtiem un metās uz sava vaiga; un Tā Kunga godība atklājās viņiem. 
7 Un Tas Kungs runāja uz Mozu: 
8 "Ņem zizli un sasauc draudzi, tu un tavs brālis Ārons, un runājiet uz klinti, kas viņu acu priekšā, un tā izdos ūdeni; un lieciet no šīs klints iztecēt ūdenim un padzirdiniet šo draudzi un viņas lopus." 
9 Tad Mozus ņēma zizli no Tā Kunga priekšas, kā Viņš tam bija pavēlējis. 
10 Un Mozus un Ārons sapulcināja draudzi pie klints, un viņš tiem sacīja: "Klausaities jel, jūs stūrgalvji! Vai mēs spēsim likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?" 
11 Tad Mozus pacēla savu roku un ar savu zizli sita klinti divas reizes, un iznāca daudz ūdens, tā ka viņš padzirdināja draudzi un tās lopus. 
12 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu: "Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Israēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!" 
13 Šis ir Meribas ūdens, pie kura Israēla bērni strīdējās ar To Kungu, un Viņš tiem parādījās svēts. 

3. Pasīvs ļaundaris - cilvēks, kas varētu, bet nedara citiem labu.

Ecēh. gr. par Sodomas cilvēkiem, kas bija bagāti un nedeva tiem, kam pietrūka, Ecēh. 16:49:

"Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku."

4. Bet arī tas nav viss. Ps. 52 lasām, ka arī tie cilvēki, kas ne tikai dara ļaunu citiem, vai tie, kas par to dusmojas, ir ļauni, vai tie, kas ir pasīvi ļaundari, bet arī tie, kas šķietami uzvedas taisni, atrodas likuma robežās, bet nespēj parādīt citiem žēlastību, ir ļauni cilvēki. Doēgs bija ķēniņa Saula dienestā (1.Sam. 21:7). Kā šis psalms rāda, viņš bija ļauns. Bet viņa rīcība, nododot priestera Ahimeleha rīcību ķēniņam Saulam, no darba attiecību viedokļa varēja tikt uzlūkota kā pareiza. Bet tas tomēr bija ļauni (1.Sam. 22.nod.). Un iepretī visai viņa ļaunajai rīcībai, Dāvids pretī liek vārdus: "… es paļaujos uz Dieva žēlastību vienmēr un mūžīgi mūžam." (Ps. 52:10)

Kaut kādā ziņā jūdi, kas Jēzus dzīves laikā un Pāvila dzīves laikā vajāja gan Jēzu, gan pēc tam Pāvilu, to darīja VD likumu vārdā. Nu vismaz jūdiem likās, ka viņi stāv par labu lietu. Bet: viņi nebija sapratuši žēlastību, sk., piem., Mt. 12:7.8:

7 Bet, kad jūs būtu sapratuši, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris, - tad jūs nebūtu šos nevainīgos nosodījuši. 
8 Jo Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.

5. Vēl viena ļauna rīcība ir ļauna izturēšanās pret tiem, kurus Dievs soda.

2.Laiku 28:9: "Bet tur dzīvoja Tā Kunga pravietis, vārdā Odeds, un viņš izgāja pretī karaspēkam, kas atgriezās Samarijā, un sacīja: "Redzi, tikai tāpēc, ka Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir bijis iededzies dusmu karstumā pār Jūdu, Viņš tos nodeva jūsu rokā, bet jūs viņus nogalinājāt tādā ienaidā, kas sniedzas līdz debesīm!""

Ä»oti spēcīgs šajā ziņā ir Ps. 69. Tur 6. un 11.p. lasām, ka Dāvids apzinās savus grēkus, kuru dēļ, - tā liekas pēc konteksta, viņu nīst un vajā. Tad 27.p. lasām: "...jo viņi vajā to, ko Tu esi sitis, un vairo tā sāpes, ko Tu esi ievainojis." Gan konteksts, gan tas, ko Dāvids lūdz Dievu darīt šiem cilvēkiem, rāda, ka Dievam nepatīk tie, kas nicīgi izturas pret Dieva sodītajiem. Sk. arī 33. un 34.p.:

33 Skatieties, jūs pazemīgie, un priecājieties, jūs Dieva meklētāji! Lai atspirgst jūsu sirds, 
34 jo Tas Kungs uzklausa nabagus un nenicina Savus sagūstītos.

Mēs neesam pieraduši domāt par to, ka ļaunums varētu būt tik plašs un daudzveidīgs. Parasti mēs domājam par aktīviem ļauna darītājiem. Tomēr pat mūsu vislabākie motīvi nespēj izbēgt no savtības un korumpētības ietekmes. Ä»aunuma formas var būt ļoti piesegtas un maskētas.

Jēzus zina, ka mēs neapzināmies savus grēkus un grēcīgumu, kā to lasām Jēzus lūgšanā pie krusta par tiem, kas Viņu nodeva nāvei un piesita krustā, Lk. 23:34: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara."

Ps. 19:13: "Kas gan apzinās savu nomaldīšanos? Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām!" Tā ir Dieva žēlastība, ka Dievs pats caur Svēto Garu mūs pārliecina par grēku, taisnību un tiesu (Jņ. 16) un izglābj mūs caur ticību Jēzum Kristum.

1. Darbs nav nasta, bet Dieva dāvana cilvēkam izpausties.

1.Moz. 2:15: "Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu."

Tā kā tas tika sacīts pirms grēkā krišanas, kad vēl pasaule nebija sabojāta un cilvēks vēl nebija grēkojis, tad darbs nebija nekas tāds, kas cilvēkā būtu izsaucis kaut ko nepatīkamu vai negatīvu.

Arī esot attiecībās ar citiem cilvēkiem, darbs nebija domāts ar grēcīgu, sliktu vai negatīvu pieredzi, jo Dieva pavēle cilvēkiem pakļaut un pārvaldīt pasauli tika teikta pirms grēkā krišanas, sk. 1.Moz. 1:28: "Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.""

Pēc grēkā krišanas darbs kļuva smags, 1.Moz. 3:17-19:

17 Un cilvēkam Viņš sacīja: "Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, - lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. 

18 Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt. 

19 Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties."

Cilvēki kļuva par citu izmantotājiem un darīja viens otram pāri, sk. Jēzus vārdus saviem mācekļiem Mr. 10:42: "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri."

Ef. 6:9 Pāvila dotā mācība kungiem attiecību uz to, kā izturēties pret saviem vergiem vai kalpiem, arī rāda kungu nepareizo izturēšanos pret saviem padotajiem: "Un jūs, kungi, dariet to pašu viņiem; atmetiet draudus, zinādami, ka Kungs debesīs ir tiklab viņu Kungs kā jūsējais un ka Tas neuzlūko cilvēka vaigu."

Darba grūtības pēc grēkā krišanas laika nav kaut kas, kā dēļ attaisnot savu negatīvo attieksmi pret darbu. Tas nav arī iemesls, lai radītu mācību, ka nevajag darīt to, kas nepatīk, bet tikai to, kas patīk, jo tad, lūk, pats būsi laimīgs un arī darbs tiks labi paveikts. Lai arī tajā ir zināma patiesības deva, tomēr tas nestrādā tad, kad bērnam ir jāņem dalība mājas darbu apdarīšanā (ko viņi bieži negrib darīt), vai kad vecākiem vairākus gadus ir jārūpējas par slimiem bērniem, kuri, iespējams, nekad nespēs novērtēt viņu rūpes un pārdzīvojumus.

2. Labākais veids, kā priecāties par spēju strādāt un darīt to ar pateicību Dievam, ir to darīt Dievam par godu.

Kol. 3:22-25:

22 Kalpi, klausait visās lietās saviem laicīgajiem kungiem, ne vien acu priekšā, kā tādi, kas cilvēkiem grib izpatikt, bet ar neviltotu sirdi, Kristus bijībā. 

23 Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, 

24 jo jūs zināt, ka Tas Kungs par atmaksu jums dos debesu mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam - Kristum. 

25 Kas nepareizi darījis, dabūs pelnīto atmaksu; tur neuzlūko cilvēka vaigu.

Tā kā Dievs radīja cilvēku un deva viņam uzdevumu strādāt, tad darbs nav atdalāms no Dieva jeb kā mēdz teikt: sekulārs. Nav tā, ka kalpošana draudzē vai cilvēkiem Jēzus vārdā būtu kaut kas, kas ir vērsts uz Dievu, bet ikdienas darbs nē. Viss, kas esam un ko darām, mēs piederam Dievam, atbildēsim par to Dievam un tam visam ir jādod Dievam gods.

Tikai liekot Dievu sava darba un savu aktivitāšu centrā, tās tiek nodotas pārbaudei un mēs tām esam spiesti meklēt pārāko nolūku. Un tas nav vienīgais labums. Tā mēs, cerams, sevi atveram arī Dieva darbam pie mūsu sirdīm, lai tās tiktu šķīstītas no nepacietības un kurnēšanas, kas var rasties, kad darām ne tik patīkamus darbus.

3. Darbs un atpūta nav jāuzlūko kā divas nesaistītas vai savstarpēji izslēdzošas nodarbes. Gan darbs var kļūt par elku (Ps. 127:2), gan atpūta var pārtapt par slinkuma aizbildni (Sal.pam. 6:9-11). Pēc Bībeles, atpūta un darbs ir savīti kopā. Radīšanas stāsts Bībelē rāda, ka katra jauna diena sākas ar atpūtu ("vakars un rīts" ir 24h perioda secība, 1.Moz. 1:5b: "Un tapa vakars un tapa rīts - viena diena." Sk. arī 8.,13.,19.,23.,31.p.). Tātad vispirms cilvēks atpūšas, tad strādā. Un kad tā ir darītas sešas dienas, tad pienāk 7.diena, kuru cilvēks ir iesācis ar atpūtu (jo diena iesākās sestās dienas vakarā), tad atpūšas visu jauno dienu, tad vakarā iesākas jauna diena - nedēļas pirmā diena. Bet tā kā tā sākas ar vakaru, tad tā atkal sākas ar atpūtu.

Tātad cilvēkam ir nevis jāstrādā, lai atpūstos, bet viņam ir jāatpūšas, lai strādātu. Darbs ir Dieva dāvana cilvēkam, lai tas izpaustu savu cilvēcību, viņam Dieva dotās spējas.

4. Grēcīgā pasaulē darbs ir jādara starp un kopā ar grēcīgiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka darbs dažkārt būs jādara, pakļaujoties bezdievīgiem un netaisniem priekšniekiem un darba vadītājiem. Bībele māca caur to visu likt Jēzu pirmajā vietā un nest liecību par Viņu. Kol. 3:22-25; Ef. 6:5-8; 1.Pēt. 2:18-25.

Jēzus mācīja, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules (Jņ. 18:36). Tas nozīmē, ka tad, ja mūsu liecība par Jēzu atstāj pozitīvu ietekmi uz darbiniekiem, darba vadītājiem vai darba kolēģiem, tas ir patīkams ieguvums. Taču, ja tas nenotiek, mums ir atbildība kā kristiešiem ar prieku un pacietību gaidīt debesu valstības pilnīgu atklāšanos pēc šīs pasaules kārtības beigām. Netaisnība šajā pasaulē neteiks pēdējo vārdu. Dievs ir visu tiesnesis. Mūsu kristīgā dzīve un liecība ne vienmēr tiks pieņemta, bet nepieņemšana nav iemesls, lai aizietu no grēcīgiem cilvēkiem (Jņ. 17:15). Tādi šajā pasaulē būs līdz Jēzus atkalatnākšanai.

5. Grēcīgā pasaulē visiem cilvēkiem nav līdzvērtīgas iespējas nopelnīt savām un savas ģimenes vajadzībām.

Jēk. 5:4: "Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši Tā Kunga Cebaota ausis."

2.Moz. 22:24-26:

24 Ja tu aizdod naudu kādam, kas ir no Manas tautas un kas pie tevis ir nabags, tad nekļūsti kā kāds rāvējs un neņem no tā sev augļus. 

25 Ja tu ņem sava tuvāka drēbes par ķīlu, tad atdod viņam tās pirms saule norietējusi, 

26 jo tas ir viņa vienīgais apsegs, viņa ap-ģērbs, tanī viņš būtu gulējis; un, kad viņš brēks uz Mani, tad Es to paklausīšu, jo Es esmu žēlsirdīgs.

5.Moz. 15:11: "… jo tur, tanī zemē, netrūks arī nabagu, tāpēc Es tev pavēlu un saku: atvērdams atver savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē."

Tāpēc darba augļus, pēc Bībeles, ir svarīgi uzlūkot ne tikai kā savā labā, bet arī citu labā izlietojamus (2.Kor. 9:6.8.13 un kontekstu; Ef. 4:28; 2.Kor. 9:8). Runa nav par bezgožiem vai slinkiem cilvēkiem, kurus uzturēt (2.Tes. 3:10b: "… ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst."), bet par bāreņiem, atraitnēm, svešiniekiem un nabagiem, piem.:

2.Moz. 22:20-22:

20 Nevienu svešinieku nedz apspied, nedz izmanto, jo jūs paši bijāt svešinieki Ēģiptes zemē. 

21 Neviena atraitne un neviens bārenis lai netiek apspiests. 

22 Ja tu tos apspiedīsi, tad tie kliegdami kliegs uz Mani, un Es uzklausīšu viņu saucienus.

Cah. 7:10: "Un nedariet pāri atraitnēm, bāriņiem, svešiniekiem un nabagiem, un neturiet ļauna savā sirdī cits pret citu!"

Diakoni JD

JD vārds διάκονος lietots 29x.

Vārds διάκονος  ir saliktenis, kas nozīmē caur putekļiem, ar nozīmi: sacelt putekļus, steigā kustoties. Parasti šo vārdu tulko kalps.

Vēl līdzīgi vārdi: διακονία - kalpošana, 34x; διακονέω - kalpot, 37x.

1.      Šis vārds apzīmē kādu, kas parasti ir zemāks par to, kas dod rīkojumus, pavēles.

Mt. 22:13: "Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem (daudzsk. vārdam διάκονος): sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana."

2.      Šis vārds apzīmēja kādu, kas bija pretējs tam, kas stāvēja kā pirmais, kā svarīgākais. Jēzus vārdu διάκονος lietoja, mācot mācekļus, un darb. vārdu διακονέω Viņš attiecināja uz sevi.

Mt. 23:11: "Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps (διάκονος)."

Mr. 9:33-35:

33 Un Viņš nāca Kapernaumā, un, mājās būdams, Viņš tiem jautāja: "Par ko jūs runājāt ceļā?"
34 Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies ceļā, kurš esot lielākais.
35 Un Viņš apsēdies atsauca tos divpadsmit un tiem saka: "Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps (διάκονος)."

Mr. 10:43-45:

43 Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels (μέγας), tas lai ir jūsu sulainis (διάκονος).
44 Un, ja kas starp jums grib būt pirmais (πρῶτος), tas lai ir visu kalps (δοῦλος).45 Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu (aor., pas., nenot. no διακονέω), bet lai pats kalpotu (aor., akt., nenot. no διακονέω) un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.

3.      Jēzus arī saukts par διάκονος, Rom. 15:8: "Es gribu sacīt: Kristus ir kļuvis par kalpu (διάκονος) apgraizītajiem Dieva patiesības dēļ, lai apstiprinātu tēviem dotos solījumus ..."

4.      Ar tā paša vārda sakni pamīšus aprakstīta galda kalpošana (διακονεῖν τραπέζαις, Ap.d. 6:2) un vārda kalpošana (τῇ διακονίᾳ τοῦ λόγου, Ap.d. 6:4), kas norāda uz to, ka ar šo vārdu neapzīmēja tikai praktisku kalpošanu.

5.      Apustuļu kalpošana apzīmēta ar vārdu διακονία, Ap.d. 1:17.

6.      Dažādas kalpošanas apzīmētas ar vārdu διακονία, 1.Kor. 12:5: "... ir dažādas kalpošanas (διακονιῶν no διακονία), bet viens pats Kungs ..."

7.      Vēlāk, kad draudze jau kādu laiku bija pastāvējusi, iespējams, ka tie, kurus apzīmēja ar vārdu diakoni bija redzamākas personas kalpošanā, ar lielāku atbildību.

1)      Fil. 1:1: "Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem: ..." Adresāts rāda tieši šo kalpošanu izcelšanu un nolikšanu vienu otrai līdzās.

2)      Gan bīskapi (kas bija tie paši gani, sk. Ap.d. 20:28!), gan diakoni ir īpaši izceltas kalpošanas 1.Tim. 3.nod., ar īpašiem kvalitātes aprakstiem. Sk. arī Ap.d. 6:3 kvalitātes aprakstu. Tas parāda, ka viņu kvalifikācijai piegāja nopietnāk nekā citām kalpošanām.

3)      Rom. 16:1: "Jūsu gādībai ieteicu Foibu, mūsu māsu, kas kalpo Kenhrejas draudzē." (burtiski: "... kas ir draudzes diakone (διάκονος), [tās draudzes,] kas ir Kenhrejās."

Secinājumi

1.      Viņi ir draudzes vadītāju - apustuļu vai bīskapu/ganu - palīgi kalpošanā.

2.      Viņi ir pakārtoti kalpošanai, kuru veic draudzes vadītāji (apustuļi viņiem rokas uzlika, sk. Ap.d. 6:6, un uzticēja viņiem kalpošanu, sk. Ap.d. 6:3), bet paši nav vadītāji. Saskaņā ar šī vārda nozīmi, viņi ir kalpotāji jeb izpildītāji nevis rīkojumu devēji.

3.      Daudzveidīgā šī vārda lietošana norāda uz plašu kalpošanu iespēju, kuras varētu likt zem šī vārda apzīmējuma.

JD, runājot par draudzi, lieto grieķu valodas vārdu ἐκκλησία, kas sākotnēji nozīmēja vienkārši sapulcēšanās vai sapulce. Tas ir saliktenis, kas sastāv no prievārda ἐκ - no, un καλέω - saukt, aicināt. Saliktenis nozīmē saukšana ārā, un tā: "pilsoņu sapulcēšanās, kas izsaukti ārā no savām mājām kādā publiskā vietā". (Thayer's Greek Lexicon). Ap.d. 19.nod. šis vārds lietots par Efezas pilsētas pilsoņu sapulci (latv.val. tekstā lietos šis vārds sapulce, sk. 32.p., 39.p. un 41.p.).

Septuaginta lieto ἐκκλησία, lai tulkotu grieķu valodā ebreju valodas vārdu קהל (kahal), kas nozīmē draudze, sapulce, sabiedrība vai kāda cita organizēta grupa (Brown-Driver-Briggs Hebrew Definitions).

ἐκκλησία JD lietots vairāk kā 100 reizes. JD autori šo vārdu neizdomāja. Tas jau tika lietos. Michael Frost un Alan Hirsch grāmatā ReJesus: a wild Messiah for a missional church (2009, 31.-32. lpp.) saka, ka 1gs. laikā šis vārds apzīmēja kādas kopienas vecāju sanākšanu kopā, lai apspriestu sociālos un politiskos jautājumus, kas bija aktuāli viņu kopienai. Tika apspriesti arī strīdi mirušu cilvēku īpašumu jautājumos, arī tas, kā tikt galā ar kādu dabas katastrofu. Tie būtu līdzīgi tiem jautājumiem, kādus šodien apskata pilsētas dome. Jebkurā gadījumā ekklesia senatnē bija šādu vecaju sanāksme, kuru darbība bija vērsta uz savas kopienas labklājību. Turpat: "Tā bija kopiena kopienā, kuras funkcija bija pievienot vērtību šai kopienai. Tā ienesa ciematā gudrību. Tā palīdzēja ciematam kļūt labākam."

Kristiešu draudze ir cilvēki, kas nožēlojuši savus grēkus un uzticas Jēzum kā savam Glābējam un Kungam, paļaujoties uz Kristus taisnību. Draudze pulcējas kopā, cits citam kalpo un cits citu atbalsta kristīgajā dzīvē un izaugsmē, visās lietās meklēdami Dieva gribu Viņa vārdā Bībelē un visu dara Dieva godam. Draudzes misija ir darīt citus cilvēkus par Jēzus Kristus mācekļiem.

Sapratnei par to, kas ir kristiešu draudze, ir jāizriet un jābalstās tikai Dieva vārdā Bībelē. Tas nenozīmē ierobežot to, kā draudze var izpausties un izskatīties. Bet liekot pamatā Bībeles mācību par draudzi, tās kalpošana mainīgos vēsturiskos apstākļos ar mainīgu ārējo izskatu nekad nezaudēs to, kas tā ir.

Draudzes sākums nav cilvēki un draudzi pašos pamatos nevada cilvēki. Kristīgās draudzes sākums ir Kristus persona (Mt. 16:18), to ceļ Kristus un tās Galva ir Kristus (Ef. 1:22; 4:15.16; Kol. 1:18). Jēzus ir devis kalpotājus draudzē (Ef. 4:11), kas sagatavotu draudzes locekļus savstarpējai kalpošanai (Ef. 4:12).

JD vārdu ἐκκλησία - draudze - lieto vairākos veidos:

1) šis vārds var apzīmēt visu Kristus miesu pa visu pasauli visos laikos, sk. Ef. 1:22.23;

2) ar vārdu draudze apzīmēti kristieši, kas dzīvo vienā pilsētā, sk. 1.Kor. 1,2; 1.Tes. 1:1;

3) ar šo vārdu apzīmēta draudze, kas pulcējās mājās, sk. 1.Kor. 16:19; Kol. 4:15.

Senajā pasaulē ar ēšanu saistījās kaut kas vairāk par izsalkuma apmierināšanu.

1)      Cilvēki ēda kopā ar sev līdzīgiem, bet nošķīrās no atšķirīgiem.

a)      Senās pasaules sabiedrībā ēšanas "pasākums" iekļāva hierarhijas apliecināšanu (Lk. 14:7-10).

b)      Ēšana arī parādīja, kas ietilpst un kas paliek ārpus konkrētajām attiecību saitēm (piem., israēliešu vidū Pashā svētku jēru varēja baudīt tikai apgraizītie, tātad derības dalībnieki, sk. Ex. 12:43-49).

c)      Jēzus mācīja pie sevis aicināt viesībās tādus, kam nebija ar ko atdarīt (Lk. 14:12-14), lai mācekļi to nebūtu darījuši atmaksas dēļ. Tas nozīmē, ka tad, ja kristietis kādu aicina uz svinībām, kas iekļāva arī maltīti, tad tam vajadzēja būt arī nesavtības mājienam un beznosacījuma mīlestības liecībai.

d)      Jēzu pats bija galda sadraudzībā ar grēciniekiem (Mt. 9:10-13).

e)      Jūdi neēda kopā ar cittautiešiem (Ap.d. 10:28; 11:2.3).

f)        1.Kor. 11.nod. problēma parāda, ka sabiedrības priekšstatu par cilvēku šķirošanu bagātajos un nabadzīgajos saistībā ar galda sadraudzību bija grūti lauzt kristīgajā draudzē. Ja kāds ēda ar kādu, kas bija atšķirīgs, tad tas bija neparasti.

Līdz ar to varam teikt, ka kristietis, kas ēda kopā ar citiem, nevienu nešķirojot, rādīja uzvaru pār šo šķirojošo aspektu. Viņam bija jābūt gatavam palikt nesaprastam. Ēšana kopā ar atšķirīgiem bija mīlestības apliecinājums.

2)      Ēšana bija socializēšanās pasākums. Tā nebija tikai indivīda izsalkuma apmierināšana; tā bija arī socializēšanās iespēja. Evaņģēliji rāda, ka Jēzus un viņa mācekļi tika aicināti ciemoties namos, kur viņi arī ēda. Un tur tad notika sarunas. Piem., Lk. 5:29-39 - Levija namā; 7:36-50 - farizeja Sīmaņa namā.

3)      Atteikšanās ēst kopā ar kādu bija nošķiršanās no šī cilvēka. Piem., ēšana kopā ar grēkojošu kristieti bija kā grēka atbalstīšana. Ap. Pāvils 1.Kor. 5.nod. raksta par kristieti, kas negrib nožēlot savus grēkus un atgriezties no tiem. 11.p. viņš saka, ka ar tādu kopā nedrīkst pat ēst.

Farizeju izcelsme, iespējams, saistāma ar hasīdiem, kas no ebr. val. nozīmē "dievbijīgie". Farizeji bija politiska partija no Makabeju laika (apm. 165.-160.g.p.m.ē.). Pēc sacelšanās uzvaras viņi centās uzspiest savu VD likumu skaidrojumu tautai. Atšķirībā no saduķejiem, kas atzina tikai piecas Mozus grāmatas par autoritātēm, farizeji atzina arī praviešu rakstus un mutisko tradīciju, kas jāievēro.

Viņu darbība Jēzus laikā vairāk saistījās ar vienkāršo tautu. Viņu galvenā interese bija pareiza VD likumu skaidrošana un viņu pašu tradīciju jeb uzskatu sludināšana, kas nereti neatbilda pareizai Dieva vārda saprašanai. Viņiem vairāk rūpēja ārējā rituālā šķīstība nekā sirds šķīstība (Mr. 7:1-23). Viņi norobežojās no tiem, kas neievēroja bauslību (Mt. 9:10.11). Viņu skaits 1.gs., pēc Josifa Flāvija, bija ap 6000 cilvēku.

Farizeji bija Jēzus pretinieku vidū. Viņi vēlējās Jēzu nogalināt, sk. Mt. 12:14. Viņiem Jēzus veltīja ļoti atmaskojošus vārdus, sk. Mt. 23.nod.

Farizejiem bija raksturīga mantkārība, sk. Lk. 16:14. Uz tā fona ir zīmīgi Pāvila vārdi Fil. 4:11-13:

11 Es to nesaku trūkuma dēļ, jo es esmu mācījies būt apmierināts ar to, kas man ir.
12 Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.
13 Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.

Farizeji bija arī jūdu augstākajā tiesā sanhedrinā (grieķu val. saukts par sinedriju). Tajā bija augstie priesteri, vecaji un rakstu mācītāji, kopā 71 cilvēks. Augstie priesteri bija saduķeju sektai piederoši. Arī lielākā daļa vecaju bija saduķeji, kādi bija farizeji. Rakstu mācītāji pārsvarā bija farizeji. Sanhedrinā viņu bija mazākumā. Tomēr, tā kā farizeji bija tautā populāri, tad ar viņu viedokli bija jārēķinās.

Kaut arī pati grāmata nemin autora vārdu, ir daudzas lietas, kas norāda, ka tās autors ir Lūka. Aprakstītajos notikumos atsevišķās vietās lietots personu vietniekvārds "mēs". Šādās vietās autors sevi ir pieskaitījis kā vienu no Pāvila biedriem viņa ceļojumos (16:10-17; 20:5-15; 21:1-18; 27:1-28:16). Šīs "mēs" Rakstvietas ietver arī Pāvila divu gadu apcietinājuma periodu Romā (28.nod.). Šī perioda laikā Pāvils, starp citām vēstulēm, uzrakstīja vēstuli Filemonam un vēstuli kolosiešiem. Tajās viņš sūta sveicienus no saviem biedriem, un Lūka ir viņu starpā (Filem. 23.24; Kol. 4:10-17). Kad atņem nost tos, kuri viena vai cita iemesla dēļ nebūtu uzskatāmi par Ap.d. gr. autoriem, Lūka ir vienīgais visiespējamākais Ap.d. gr. autors. Iespējams, ka Lūka bija nejūds (pagāns), labi izglītots grieķu kultūrā.  Pāvils lieto terminu "ārsts", runājot par Lūku (Kol. 4:14). Lai gan no tā vārdu krājuma, kuru lieto Ap.d. gr. autors, nevar pierādīt, ka tas bijis ārsts, tie vārdi, kurus viņš lieto, izglītība, kuru atspoguļo viņa rakstītais, pieļauj to, ka autors ir ārsts. Viņš bija uzticīgs Pāvila draugs, kas palika kopā ar Pāvilu tad, kad citi bija Pāvilu atstājuši (2.Tim. 4:11).

Lūkas ev. un Ap.d. gr. ir saistītas grāmatas, tās sarakstījis viens un tas pats cilvēks - Lūka. Abas grāmatas adresētas vienam cilvēkam - Teofilam (Lk. 1:1-4), un otrā grāmata atsaucas uz pirmo grāmatu (Ap.d. 1:1). Vārds Teofils nozīmē "Dieva mīlētājs". Ir uzskats, ka šis evaņģēlijs nav adresēts vienam cilvēkam, bet visiem, kas mīl Dievu. Tomēr tas, ka Teofils uzrunāts kā cienījamais (Lk. 1:3), norāda, ka runa ir par vienu cilvēku, kā arī ka šis cilvēks bijis Romas valsts ierēdnis vai vismaz augsti stāvošs un bagāts cilvēks. Tā kā gan Lk. ev., gan Ap.d. gr. ir vienots darbs, kas sadalīts divos rakstu rituļos, tad nolūks, kas rakstīts Lk. evaņģēlija sākumā būtu attiecināms uz abām grāmatām: "lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma" (Lk. 1:4; sk. kontekstu, Lk. 1:1-4).

Ir iespējami divi šīs grāmatas sarakstīšanas laiki.

1. Ap 63.g., proti, drīz pēc pēdējā šajā grāmatā aprakstītā notikuma. Grāmata klusē par tālākiem, vēsturē zināmiem notikumiem. Kaut gan secinājumi, kas balstīti uz faktu trūkumu, nav izšķiroši, tomēr grāmatā nav nekas rakstīts par notikumiem pēc Pāvila 2 gadu ieslodzījuma Romā: piem., Romas dedzināšana un kristiešu vajāšanas tur (64.g.), Pētera un Pāvila asinsliecinieku nāve (iespējams, 67.g.) un Jeruzālemes izpostīšana (70.g.). Nekas nav rakstīts arī par Pāvila tiesāšanu. Ja Lūkas zināja citus vēsturē tik lielus notikumus un Pāvila tiesāšanas rezultātu, uz kuru Pāvils gaidīja (28:16.30.31), kāpēc tad viņš to neuzrakstīja Ap.d. noslēgumā? Iespējams tāpēc, ka viņš šo grāmatu bija pabeidzis rakstīt pirms bija zināms tiesas rezultāts un citi jau minētie notikumi.
2. Šī grāmata saraktīta kādu laiku pēc 63.g. Ir cilvēki, kas uzskata, ka Ap.d. 1:8 atklāj vienu no Lūkas nolūkiem, rakstot šo vēsturi, un ka šis nolūks ir par iemeslu tam, kā šī grāmata beidzās. Proti, Lūkas gribēja parādīt, kā draudze izplatījās viņa laika pasaulē (Jeruzāleme, Jūdeja, Samarija, pasaules gali) līdz tā sasniedza Romu, pasaules politisko un kultūras centru. Tāpēc Pāvila tiesas rezultāts (ap 63.g.), viņa asinsliecinieka nāves pieminēšana (ap 67.g.) un Jeruzālemes izpostīšanas pieminēšana (70.g.) nebija būtiska. Tāpēc Ap.d. gr. varētu būt sarakstīta ap 70.g. vai pat vēlāk.

Šīs grāmatas svarīgums. Ap.d. apraksta Svētā Gara izliešanos pār Jēzus Kristus mācekļiem un kristīgās draudzes dzimšanu. Šī grāmata parāda dažādu kalpošanu attīstību draudzēs. Ap.d. apraksta pirmās kristiešu vajāšanas, sākot ar Stefana nogalināšanu. Ap.d. gr. ir kā tilts JD rakstiem. Kā "otrais sējums" Lūkas evaņģēlijam, tas savieno to, ko "Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma" (Apd. 1:1), kā to apraksta evaņģēliji, ar to, ko Jēzus turpināja darīt un mācīt caur Svēto Garu: caur apustuļu sludināšanu un draudžu dibināšanu. Apd. grāmata savieno evaņģēlijus ar apustuļu vēstulēm. Šī grāmata dod arī Pāvila dzīves aprakstu: gan viņa izglābšanas stāstu, gan kalpošanas vietas. ģeogrāfiski Apd. gr. ietver zemes starp Jeruzālemi, kurā dzima kristiešu draudze, un Romu, impērijas politisko centru. Vēsturiski šī grāmata atstāsta kristiešu draudzes pirmos 30 gadus. Šī grāmata kalpo arī kā tilts, kas saista katras paaudzes kristiešus ar kristiešu draudzes sākumu. Šo grāmatu var studēt arī ar nolūku iegūt to principu sapratni, kurus draudzei jālieto katrā laikmetā.

Šīs grāmatas tēma vislabāk izteikta 1:8: "Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam." Tā bija parasta lieta tā laika vēsturniekam sākt "otro sējumu" ar pirmajā sējumā aprakstītā kopsavilkumu un norādot uz to saturu, kas sagaidāms viņa otrajā sējumā. Lūkas summējis savu pirmo sējumu 1:1-3; otrā sējuma tēma ir Jēzus vārdos 1:8. Šis pants ir arī Ap.d. gr. plāns.

Galvenie šīs grāmatas nolūki. Tā kā Lk. ev. un Ap.d. grāmata ir vienots darbs, tad viens no nolūkiem noteikti ir saistīts ar pašu Teofilu, tāpēc:

1. pirmais nolūks: pārliecināt Teofilu par kristīgās mācības patiesumu, Lk. 1:1-4:

1 Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā,
2 kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi,
3 tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt,
4 lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma.

2. Parādīt, ka kristietība nav kaitniecīga Romas varai. Tā kā ir ļoti iespējams, ka Lūka šo darbu rakstīja laikā, kad Pāvils Romā gaidīja tiesu, tad varēt būt, ka šim darbam vajadzēja sekmēt Pāvila attaisnošanu tiesā un atbrīvošanu no ieslodzījuma. Tādā gadījumā Teofilam vajadzētu būt tam, kas šo darbu nodod tam vai tiem, kas Pāvilam sprieda tiesu. Ap.d. grāmata rāda, ka, lai kas tika vērsts pret pirmo draudzi un evaņģēlija sludinātājiem, viņi nebija vainīgi Romas varas priekšā par to, ko viņi darīja.

3. Dot vēsturi. Apd. gr. ir ļoti vērtīgs kristiešu draudzes izcelšanās vēsturisks apraksts. Tā stāsta par draudzes dibināšanu, par evaņģēlija izplatīšanu, par draudžu sākumu un par apustuļu lietotajiem evaņģelizācijas centieniem.

4. Aizstāvēties. Apd. gr. atrodamas kristiešu aizstāvēšanās runas, kas vērstas gan uz jūdiem (piem., 4:8-12), gan uz pagāniem (piem., 25:8-11), ar nolūku, lai kādi atgrieztos. Šī grāmata rāda to, kā agrā kristiešu draudze cīnījās ar pagānu un jūdu uzskatiem, kā tā attiecās pret romiešu valdību un helēnistisko sabiedrību.

5. Lai atainotu Jēzus un Viņa draudzes triumfu, neskatoties uz smagām vajāšanām, īpaši, ja atceramies, ka Ap.d. 1:8 ir šīs grāmatas tēma. Kristiešu draudzes panākumi, nesot evaņģēliju no Jeruzalemes līdz Romai un dibinot lokālas draudzes visā Romas impērijā, parādīja, ka kristietība nebija vienkārši cilvēku darbs. Dievs bija tas, kas to darīja (sk. 5:35-39).

Plāns

40 dienas kopā ar Jēzu un

     sagatavojošie notikumi pirms Vasarsvētkiem 1.nod.

Draudzes dzimšana         2.nod.

Draudzes dzīve un augšana Jeruzālemē 3:1-6:7

Vajāšanas         6:8-8:3

Evaņģēlija izplatība Samarijā un citu tautu vidū 8:4-11.nod.

Jēkaba nāve un Pētera izglābšana 12.nod.

1. ap Pāvila misijas ceļojums 13-14.nod.

Koncils Jeruzālemē         15:1-35

2. ap Pāvila misijas ceļojums 15:36-18:22

3. ap Pāvila misijas ceļojums 18:23-21:16

Ap. Pāvils apcietinājumā:

Jeruzālemē         21:17-23:30

Cēzarejā                 23:31-26.nod.

Ceļš uz Romu un Romā         27.-28.nod.

Vēstules autors ir Pāvils (1:1; 3:1; salīdz. 3:7.13; 4:1; 6:19.20).

Nosaukums "Efezā" nav vairākos manuskriptos. Iespējams, ka tas nebija oriģinālā. Šajā vēstulē nav adresētas konkrētas problēmas kā tas ir, piem., 1.Kor. Nevienam arī netiek sūtīti sveicieni. Ef. 6:21.22 pieminētais Tihiks, visticamāk, ir tas, ar kura starpniecību šī vēstule tika nogādāta uz Efezu un tās reģionu. Šī vēstule varēja būt kā apkārtvēstule, pirmai esot Efezai, tad citām pilsētām, līdzīgi kā Atkl. 2.-3.nod. Iespējams, ka Pāvils to sarakstījis tai pašā laikā kad vēstuli Kol., tas ir, ap 60. vai 62.g., kad viņš bija apcietinājumā Romā (sk. Ap.d. 28.nod.) Šajā laikā viņš rakstīja arī Kol. un Filem. Visas trīs vēstules tika nosūtītas ar Tihiku (Ef. 6:21.22), Tihiku un Onēzimu (Kol. 4:7-9) un Onēzimu (Filem. 10. un 12.p.).

Ef. ir viena no tā sauktajām gūstniecības vēstulēm, jo tā tikusi rakstīta no apcietinājuma (sk. 3:1.13; 4:1; 6:20). Par šādām gustniecības vēstulēm sauc: Ef., Kol., Fil., Filem.

Efeza bija vissvarīgākā pilsēta R- Mazāzijā (tagad Turcija). Tai bija osta, kuru upe savienoja ar Egejas jūru. Efeza atradās arī lielāko tirdzniecības ceļu krustpunktā. Tā bija viena no lielajām kultūras un tirdzniecības pilsētām senajā pasaulē. Kādi domā, ka tā varēja būt ceturtā lielākā pilsēta Romas impērijā pēc Romas, Aleksandrijas un Antiohijas, ar vairāk kā 250 000 iedzīvotāju (arī Korintai tiek piedēvēta ceturtā vieta). Pilsētā bija skaistas ēkas un tajā dzīvoja arī izcili oratori un filozofi.

Efeza nebija romiešu kolonija (kolonijas bija viens pilsētu veids Romas impērijā; tādas bija, piem., Filipi, Korinta; pirmie iedzīvotāji šādās kolonijās bija romieši, bet gan pilsētā, gan apkārtnē dzīvojošiem parasti arī piešķīra Romas pilsonību). Efeza nebija arī municipia jeb brīvā pilsēta, kurām ar līgumu bija noteiktas kādas privilēģijas, garantējot tām kādu autonomiju. Efeza bija pilsēta, kurā joprojām bija grieķu ietekme, tajā turpināja pastāvēt senās pārvaldes forma, proti, tajā bija demokrātiskas formas valdība (δημοκρατία, saliktenis no δῆμος - tauta un κρατία - spēks, valdīšana). Protams, bija jāuzmanās, ka Roma neierobežo viņu tautas sapulču (saukta ἐκκλησία) varu, sk. Ap.d. 19.nod.

Efeza bija slavena ar pagānu templi romiešu dievietei Diānai, kas grieķiem bija Artemīda, sk. Apd. 19:23-31. Atremīda bija mednieku dieviete, jaunu sieviešu dieviete, auglības dieviete. Romas imperijā bija 39 vietas, kur to pielūdza, no kurām galvenā vieta bija Efezā, sk. Ap.d. 19:27.35. Templis bija 4x lielāks nekā Partenona templis Atēnu Akropolē. Tās tempļa pīlāri bija apm. 20m augsti (šodien 5-stāvu mājas augstums ir apm. 15m).

Par draudzes dibināšanu Efezā. Viena no iezīmēm Pāvila misijas ceļojumu laikā bija tā, ka viņš gāja no vienas lielas pilsētas uz citu lielu pilsētu. Iespējams, evaņģēlijs no šīm lielajām pilsētām pēc tam aizgāja uz apkārtni. Pirmo reizi par sludināšanu Efezā uzzinām no Ap.d. 18:19-21:

19 Viņi nonāca Efezā, un tur, tos atstājis, viņš pats iegāja sinagogā un sludināja jūdiem.

20 Kad tie viņu lūdza ilgāk palikt, viņš negribēja,

21 bet atvadījās, sacīdams: "Nākamie svētki man katrā ziņā jāpavada Jeruzālemē, un tad, ja Dievs gribēs, es atkal atgriezīšos pie jums." Viņš aizbrauca no Efezas ...

No Ap.d. 18:26 saprotam, ka Priskilla un Akvila palika Efezā. Iespējams, ka ap viņiem pulcējās kristieši. Ap.d. 19.nod. atkal runā par Pāvila kalpošanu Efezā, kas, pēc Ap.d. 19:10, kļuva par nākamo misijas bāzi pēc Jeruzālemes un Antiohijas: "Tas turpinājās ap divi gadi, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, dzirdēja Tā Kunga vārdu, jūdi un grieķi." (Ar vārdu Āzija, iespējams jāsaprot Mazāzija. Sk. arī 1.Kor. 16:19, kas liecina par Pāvila kontaktu ar draudzēm tajā reģionā.)

Ap 55.g. ir sarakstīta 1.Kor. Tā rāda, ka tad Akvila un Priskilla vēl dzīvoja Efezā (1.Kor. 16:8.19). (Ap 57.g. Pāvils, iespējams, no Korintas, saraksta vēst. romiešiem, un tur, Rom. 16:3 sacīts, ka Akvila un Priskilla jau ir Romā.)

Pāvils apmēram 3 gadus uzturējās Efezā un evaņģelizēja (sk. Apd. 19:10; 20:31). Ap.d. gr. Efeza parādās kā 3. lielais misijas centrs: Jeruzāleme, Antiohija, un tad Efeza. Korintā, iespējams, vairāk bija lokālāka kalpošana. Bet Efeza, iespējams, kļuva par mātes draudzi Jāņa atkl. 2.-3.nod. minētajām draudzēm. Katrā ziņā Ap.d. 19:10 apgalvojums ir ļoti liels: "... tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, dzirdēja Tā Kunga vārdu, jūdi un grieķi." Cik cilvēku ir zem vārda "visi", nezinām. Bet šāds apgalvojums noteikti ietvēra simtus un tūkstošus cilvēku.

No Ap.d. 20.nod. par Pāvila kalpošanu Efezā:

17 No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus.18 Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacīja: "Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums,19 kalpodams Tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības.20 Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām,21 apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.

("jūdiem un grieķiem", sk. Ef. 2.nod. par to, ka Jēzus noārdīja ienaida sienu, kas viņus šķīra. Interesanti arī tas, ka tieši Efeza ir tā vieta, kurā tika sarakstīta arī 1.Kor., kur 9.nod. par to, ka Pāvils centās būt visiem viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu!)

31 Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.

Iespējams, ka draudze Efezā kādu laiku labi attīstījās. žēl, ka cilvēku prāti tika samulsināti un viņi vēlāk novērsās no Pāvila un patiesā evaņģēlija, sk. Ap.d. 20,29-31:

29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku.30 No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.31 Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.

Liekas, ka vēlāk rakstītā vēstule efeziešiem burtiski nedod nekādu informāciju par šiem plēsīgajiem vilkiem. Tomēr vēl [kādus gadus] vēlāk 2.Tim. 1:15 Pāvils rakstīja: "Tu zini to, ka ir novērsušies no manis visi, kas dzīvo Āzijā, viņu starpā Figels un Hermogens." Varētu jautāt: vai arī Efezas kristieši? 1.Kor. ir sarakstīta no Efezas, sk. 1.Kor. 16,8.9:

8 Bet Efezā es gribu palikt līdz Vasarassvētkiem.9 Jo man atvērušās plašas durvis sekmīgai darbībai, bet arī pretinieku daudz.Tas nozīmē, ka 1.Kor. 13.nod. par mīlestību tika sarakstīta Efezā. Un iespējams, ka savas kalpošanas laikā viņš arī runāja par šādu mīlestību. Neskatoties uz to, kā liecina 2.Tim. 1:15, kaut kas arī tur bija mainījies.

No Atkl. gr. saprotam, ka vēl pēc kāda laika Efezas draudzei bija vajadzīgs brīdinājums, Atkl. 2:1-7.

Vēstules saturs: pirmās 3 nodaļas ir  doktrināla mācība, nākošās 3 nodaļas ir vairāk praktiska mācība. Pirmā daļa runā par to, ka Dievs mūs izglābj; otrā daļa par mūsu svētošanu - par kristīga cilvēka dzīvi un uzvedību. Mēs nevaram iztikt tikai ar praktisku mācības pielietojumu. Mums ir vajadzīga arī pareiza doktrīna jeb mācība. Arī secība, kādā Pāvils to uzrakstījis, rāda, ka vispirms ir jāzina, ko Dievs dara un ko Viņš sagaida no mums, un tikai tad ir jāzina, kas jādara mums.

Tā kā pirmās kristīgās draudzes veidojās uz saimes bāzes, tad vēstule efeziešiem labi atspoguļo to, ka Pāvils draudzi Efezā (vai draudzes Efezā un tās apkārtnē) uzrunāja kā uz saimes bāzes veidotu draudzi (veidotas draudzes). Sk. Ef. 5:21-6:9. Pāvils nedeva piemērus uzvedībai attiecībās; tās bija attiecības, kurās draudze [kā saime] bija.

Līdzības Ef. ar Kol.:

Ef.           Kol.

1:1-2       1:1-2

1:7          1:14

2:5          2:13

3:2          1:25

3:9          1:26

4:16        2:19

4:32        3:13

5:5.6       3:5.6

5:19-20 3:16-17

6:1-4 3:20-21

6:5-9 3:22-4:1

6:21-22 4:7-8

Ap 49.-50.g. Pāvils bija līdzdalīgs kristīgās draudzes dibināšanā Filipos. Par to Ap.d. 16.nod. Tas, kas veidoja draudzes sākotnējo sastāvu pēc Ap.d. 16.nod., varēja būt pamainījies apmēram 10-11 gadus vēlāk, kad Pāvils rakstīja šo vēstuli filipiešiem.

Šīs vēstules autors ir ap. Pāvils, 1:1. Arī 3.nod. Pāvils runā daudz par sevi.

Šo vēstuli Pāvils rakstījis no cietuma, 1:12-14.17. Lai arī nav nosaukta vieta, no kuras šī vēstule rakstīta, iespējams, ka tas noticis Romā mājas aresta laikā, sk. Ap.d. 28:16-31. Ja tā, tad sarakstīšanas laiks varētu būt ap 61.g.

Pāvila rakstīšanas nolūks ir iedrošināt draudzi dažādos veidos un pateikties filipiešiem par atbalstu viņam (4:10-20). Pāvils vēstulē stāsta gan par saviem apstākļiem, gan iedrošina filipiešus pastāvēt ciešanās, stāvēt pret legālisma maldiem, pamāca filiepiešus būt kalpojošiem un vienotiem.

Fil. 1:1 nosauc vēstules saņēmējus: "Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem …" Pēdējā frāze burtiski: "ar (σύν) bīkapiem un diakoniem". Kaut arī Pāvils rakstīja šo vēstuli visiem kristiešiem Filipos, tomēr šī ir vienīgā vēstule, kuras sākumā Pāvils tik specifiski izceļ arī bīskapus un diakonus (bīskapi bija draudzes gani, diakoni bija praktiski kalpotāji, kuru kalpošana, pēc Ap.d. 6.nod., bija ar nolūku atvieglot draudzes vadītāju kalpošanu). Ar šo piebildi Pāvils nevis pacēla Filipos esošos kalpotājus pāri citiem, bet nolika viņus tur, kur bija visi citi. Varbūt tāpēc, ka Filipos bija nozīmīga piederība: pilsētas iedzīvotājiem bija Romas pilsonība (3:20 Pāvils norādīja uz īsto pilsonību, πολίτευμα - valsts; sadraudzība; kopiena; sk. arī 1:27 πολιτεύεσθε no πολιτεύω - dzīvot kā pilsonim). Dieva pieņemti viņi bija nevis kāda ranka dēļ, bet Dieva žēlastības dēļ (sk. 1:7 beigas). Tāpēc visi, arī tie, kam draudzē bija lielāka atbildība un redzamāka kalpošana, ir vienādi Jēzū Kristū (sk. 1:1 lietotā prievārda σύν lietošanu salikteņos, piem., 1:7 συνκοινωνούς - līdzdalībnieki; 1:27 συναθλοῦντες no συναθλέω - sacensties kopā ar citiem). Tāpēc visiem bija jābūt gataviem ciest, neatkarīgi no stāvokļa (sk. 1:27-30).

Iespējams, ka tāpēc arī par Timoteju Pāvils dod liecību bīskapiem un diakoniem 2:22: σὺν ἐμοὶ ἐδούλευσεν - "kopā ar mani viņš ir kalpojis". Par Epafroditu Pāvils saka: συνεργὸν καὶ συνστρατιώτην μου - "manu darbabiedru un līdz-kareivi" (ar šo vārdu mēģinu rādīt oriģināla nozīmi, proti, prievārda σύν - ar klātbūtni). 3:17 Pāvils sāk ar vārdiem: συνμιμηταί μου γίνεσθε - "kļūstiet par maniem līdz-atdarinātājiem".

Pilsēta savu vārdu bija ieguvusi no Maķedonijas ķēniņa Filipa II (4.gs.p.m.ē.). Viņš bija Aleksandra Lielā tēvs. 1.gs. tā bija bagāta romiešu kolonija, kas nozīmēja, ka Filipu pilsoņi bija Romas pilsētas pilsoņi. Viņi bija lepni, ka ir Romas pilsoņi (Ap.d. 16:21). Iespējams, ka filipiešu Romas pilsonības apzināšanās ir fonā Fil. 3:20.21. Tas, ka Filipi bija romiešu kolonija, varētu izskaidrot to, kāpēc tur nebija pietiekošs daudzums jūdu, proti, vismaz 10 vīrieši, lai varētu tikt uzbūvēta sinagoga (sk. Ap.d. 16:12.13).

Raksturīgas iezīmes

1. Šī vēstule JD izceļas kā prieka vēstule. Vārds prieks dažādās formās lietots kādas 16 reizes.

2. Šajā vēstulē nav neviena citāta no VD.

3. Šī vēstule tiek uzlūkota kā misionāra pateicības vēstule.

4. Šajā vēstulē ir viena no visdziļākajām kristoloģijas rakstvietām JD: 2:5-11.

5. Šajā vēstulē ir spēcīga rakstvieta par Jēzus pazīšanas pārākumu: 3.nod.

Evaņģēlija autors ir apustulis Jānis, māceklis, "ko Jēzus mīlēja" (20:2; sk. arī 13:23; 19:26; 21:7.20.24). Tas nav tā, ka Jēzus nemīlēja citus mācekļus vai citus mācekļus mīlēja mazāk. Visticamāk Jānis ar šiem vārdiem kā šī evaņģēlija autors izmantoja to priekštiesību uzrakstīt to, kā viņš jutās. No Mt. 4:21.22 uzzinām, ka Jānim bija brālis Jēkabs, un tēvs Cebedejs. Viņi bija zvejnieki.

Jānis bija ievērojams pirmajā draudzē, bet šajā evaņģēlijā viņš nav vārdā nosaukts, kas būtu dabīgi, ja viņš to rakstīja. Bet, ja viņš nav rakstījis šo evaņģēliju, tad: kāpēc Jānis nebūtu nosaukts vārdā? No rakstītā redzams, ka autors labi pārzināja jūdu dzīvi un zemi: jūdi ar samariešiem bija naidā (4:9), Betānija bija 15 stadiju (3,2 km) no Jeruzalemes (11:18), Jānis piemin Kānas ciemu, kas nav minēts nevienā no seniem rakstiem (2:1; 21:2). Ir notikumi, kurus varēja un būtu gribējis pieminēt tikai aculiecinieks: svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju Betānijā (12:3) u.c.

Kādi uzskata, ka Jāņa evaņēlijs ticis uzrakstīts ap 85.gadu vai vēlāk. Viens no argumentiem pie šī uzskata ir attīstītā Jāņa ev. teoloģija. Citi saka, ka evaņģēlijs varētu būt ticis sarakstīts 50-tajos gados un ne vēlāk kā 70.gadā. Šī uzskata pārstāvji saka arī, ka attīstīta teoloģija nebūt nenorāda uz vēlāku sarakstīšanas laiku. Piem., Rom. teoloģija (vēstule sarakstīta ap 57.g.), ir tikpat attīstīta kā Jāņa ev. Pie tam 5:2 rakstītais, ka Jeruzalemē "ir" Betzatas (Betezdas) dīķis un nevis, ka šis dīķis "bija", varētu norādīt, ka Jāņa evaņģēlijs ticis sarakstīts pirms 70.gada, kad Jeruzālemi nopostīja. Citi saka, ka Jānis arī citur, runādams par pagātni, lietojis tagadnes laiku.

Rakstīšanas nolūks ir skaidri nosaukts, Jņ. 20:30.31:

30 Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā.

31 Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.

Skaidrojums par tekstu pēc grieķu val.:

30 Πολλὰ μὲν οὖν καὶ ἄλλα σημεῖα ἐποίησεν ὁ Ἰησοῦς ἐνώπιον τῶν ⸀μαθητῶν, ἃ οὐκ ἔστιν γεγραμμένα ἐν τῷ βιβλίῳ τούτῳ·

31 ταῦτα δὲ γέγραπται ἵνα πιστεύ[ς]ητε ὅτι Ἰησοῦς ἐστιν ὁ χριστὸς ὁ υἱὸς τοῦ θεοῦ, καὶ ἵνα πιστεύοντες ζωὴν ἔχητε ἐν τῷ ὀνόματι αὐτοῦ. 

Vārds ticētu 31.p. pēc vienas daļas manuskriptu ir prezentā, aktīvā, konkunktīvā (πιστεύητε), bet pēc citiem manuskriptiem aoristā, aktīvā, konjunktīvā (πιστεύςητε). Ja aoristā, tad domāts ticības sākums; ja prezentā, tad ticības turpinājums. Frāze "pie ticības nākuši" grieķu val. ir prezenta divd., kas būtu jātulko "ticēdami". Gan darbības vārds, gan divdabas ir saskaņā ar Jāņa ev. lielo akcentu, proti, ticību Jēzum. Līdz ar to šis pants pasaka, kāpēc sarakstīts Jāņa evaņģēlijs. Šis evaņģēlijs ir noderīgs gan neticīgiem, gan kristiešiem. Lasot šo evaņģēliju un cenšoties to saprast ir jāpatur prātā Jāņa definētais rakstīšanas nolūks: uzrakstītās zīmes (sk. zemāk A) ir rakstītas ar nolūku, lai cilvēki ticētu (sk. zemāk B), un ticētu, "ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls".

(A) Zīmes nav tikai brīnumi, bet norādes uz kaut ko. Šīs zīmes ir sekojošās:

1. Ūdens pārvēršana vīnā Kānā Galilejā (2:1-11). 11.p.: "Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt."

2. Galma vīra dēla dziedināšana Kapernaumā (4:46-54). 54.p.: "Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā."

3. Neveselā dziedināšana pie Betzatas dīķa Jeruzalemē (5:1-18).

4. 5000 cilvēku paēdināšana pie Galilejas jūras (6:5-14).

5. Staigāšana pa ūdens virsu Galilejas jūrā (6:16-21).

6. Aklā dziedināšana Jeruzālemē (9:1-7).

7. Lācara uzcelšana no mirušiem Betānijā (11:1-45).

Ar šo zīmju palīdzību tiek parādīts, ka Jēzus ir Dievs un Israēla tautas Mesija.

(B) Ticības akcents. Tas aprakstīts gan tiešā, gan netiešā veidā.

Tiešā veidā:

1) Jānis Kristītājs 1:34: „Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva Dēls."

2) Nātānaēls 1:49: „Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!"

3) Pēteris 6:69: „. . . mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais."

4) Izdziedinātais aklais 9:35-38, 38.p.: "Viņš teica: "Es ticu, Kungs!" - un To pielūdza."

5) Marta 11:27: „Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē."

6) Toms 20:28: „Mans Kungs un Mans Dievs!"

7) Jānis 20:31: „. . . Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls . . ."

8) Jēzus 10:36: „Es esmu Dieva Dēls." (Sk. arī 4:26; 8:58; 9:35-38.)

Netiešā veidā:

1:7.12; 2:22; 3:16; 4:39.41.53 u.c.

Vairāk kā 1/3 daļa no visa Jāņa evaņģēlija apraksta to, kas notika aptuveni 24 stundu periodā, proti, 13.-19.nod. Tas iekļauj: Jēzus mazgā saviem mācekļiem kājas, Svētais vakarēdiens, Jēzus runas, augstpriesteriskā lūgšana (17.nod.), Jēzus nodošana, tiesāšana un nāve.

Viena no svarīgām tēmām Jāņa evaņģēlijā ir „Es esmu" pasludinājumi:

1) „ES ESMU dzīvības maize." (6:35)

2) „ES ESMU pasaules gaisma ..." (8:12)

3) „ES ESMU durvis, kas ved pie avīm." (10:7, sk. arī 9.p.)

4) „ES ESMU labais gans." (10:11.14)

5) „ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība …" (11:25)

6) „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība …" (14:6)

7) „ES ESMU īstais vīnakoks …" (15:1, sk. arī 5.p.)

Vēl ir Jēzus lietotie vārdi "Es esmu", kas ir paši par sevi: 4:26; 6:20; 8:24.28.58; 13:19; 18:5.6.8.

Jņ. 8:58 redzam kontrastu starp Ābrahāmu un Jēzu:

"Jēzus atbildēja viņiem: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.""

Par Ābrahāmu sacīts γενέσθαι - aor.med.inf. - kļūt, tapt; par sevi Jēzus saka: ἐγὼ εἰμί - palīgdarbības vārds prez.akt.ind. - Es esmu.

Sakot "Es esmu" Jēzus skaidri norādīja, ka Viņš ir Dievs. Tas nāk no Ex. 3:14. Sk. arī Jes. 41:4; 43:10; 46:4.

 Jāņa ev. daudzas runas ir šaurā lokā, vairākas no tām ir Jēzum runājot ar vienu cilvēku (piem., Jēzus runā ar Nikodēmu, ar sievu Samarijā, ar izdziedināto aklo u.c.).

Jāņa ev. ir uzrakstītas vairākas reizes, norādot, kad Jēzus savas kalpošanas laikā devās uz Jeruzālemi. Sk.:

1) 2:13: "Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi." - 1.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.

2) 5:1: "Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi." - 2.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.

3) 7:2.10: "Bet jūdu Būdiņu svētki bija tuvu. … Bet, kad Viņa brāļi bija nogājuši uz svētkiem, tad arī Viņš devās turp, tomēr ne atklāti, bet paslepus." (Sk. 3.Moz. 23:34; 5.Moz. 16:13) - 3.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.

4) 10:22.23:

22 Pēc tam Jeruzālemē bija Tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā. 

23 Jēzus staigāja pa Templi Salamana stabu ailē.

Varētu būt, ka šī ir vēl viena atsevišķa reize no iepriekšējās, proti, 7:10 minētās reizes, kad Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Ja tā, tad šī ir 4.reize, kad Jāņa ev. sacīts, ka Jēzus aizgāja jeb šoreiz ir aizgājis uz Jeruzālemi. Ja tomēr Jēzus kopš 7:10 nav atstājis Jeruzālemi, tad šī nav atsevišķa reize. 

5) 12:12: "Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi ..." - 4.vai 5.reizi (atkarībā no tā, kā saprast 10:22.23), kad Jāņa ev. sacīts, ka Jēzus iet uz vai ir Jeruzālemē.

Citos evaņģēlijos tas notiek 1x katrā (Lk. ev. sk. vēl par Jēzus bērnību).

Jāņa evaņģēlijā uzturēšanās un runas Jeruzālemē aizņem apmēram pusi no evaņģēlija.

Autora vārds  šajā grāmatā nav minēts, bet daudzas lietas norāda uz to, ka tas ir Lūkas. Lūkas ev. un Ap.d. gr. ir saistītas grāmatas, abas adresētas vienam cilvēkam - Teofīlam, un otrā grāmata atsaucas uz pirmo grāmatu (Ap.d. 1:1). Tā kā atsevišķas daļas Ap.d. gr. lieto personu vietniekvārdu "mēs" (Ap.d. 16:10-17; 20:5-15; 21:1-18; 27:1-28,16), tad tas norāda uz to, ka šo grāmatu autors bija kopā ar Pāvilu aprakstīto notikumu laikā. No iespējamajiem kandidātiem, kas varētu būt šīs grāmatas sarakstījis, Lūkas ir visiespējamākais kandidāts (Lūka, 2.Tim. 4:11; "mīļais ārsts Lūka", Kol. 4:14; darba biedrs, Filem. 24).

Iespējams, ka Lūkas bija nejūds (pagāns), labi izglītots grieķu kultūrā, ārsts, ap. Pāvila pavadonis dažādos laika posmos sākot no ap. Pāvila 2.misijas ceļojuma līdz viņa apcietinājumam Romā (Ap.d. 28:16). Viņš bija uzticīgs Pāvila draugs, kas palika kopā ar Pāvilu tad, kad citi bija Pāvilu atstājuši (2.Tim. 4:11)

Lūkas, ārsts. Lai gan no tā vārdu krājuma, kuru lieto Ap.d. gr. autors, nevar pierādīt, ka tas bijis ārsts, tie vārdi, kurus viņš lieto, izglītība, kuru atspoguļo viņa rakstītais, pieļauj to, ka autors ir ārsts (28:6 "uztūks" - lietots parastais medicīniskais termins iekaisuma apzīmēšanai; JD to lieto vienīgi Lūkas). Protams, ka 1.gs. ārstam nebija īpašs medicīnisku vārdu krājums, kā tas ir šodien, bet atsevišķu vārdu lietošana Lk. ev. un Ap.d. gr. liek domāt, ka kāds ārsts varētu būt šo grāmatu autors. Jāatceras, ka Pāvils lieto terminu "ārsts", runājot par Lūku (Kol. 4:14).

Šis evaņģēlijs ir adresēts Teofīlam (Lk. 1:3), kura vārds nozīmē "Dieva mīlētājs". Ir uzskats, ka šis evaņģēlijs nav adresēts vienam cilvēkam, bet visiem, kas mīl Dievu. Tomēr tas, ka Teofīls uzrunāts kā cienījamais (1:3), norāda, ka runa ir par vienu cilvēku, kā arī ka šis cilvēks bijis Romas valsts ierēdnis vai vismaz augsti stāvošs un bagāts cilvēks.

Evaņģēlijs bija domāts kā mācība Teofīlam (1:4) un arī tiem, kuru starpā šī grāmata tiktu lietota. Protams, evaņģēlijs bija domāts visiem kristiešiem. Ja ņemam vērā to, ka Lūkas bija ciešs ap. Pāvila līdzgaitnieks (pagānu apustulis), tad tās vietas, kuras šajā evaņģēlijā runā par to, ka Jēzus ir visu cilvēku Pestītājs, ir labs atbalsts ap. Pāvila darbībai pagānu starpā.

Varētu būt vēl viens liels iemesls šī evaņģēlija sarakstīšanai, proti, Pāvila aizstāvībai Romā. Lk. ev. un Ap.d. gr. ir viena autora darbs, kas šo darbu ir sarakstījis 2 rakstu rituļos (šo raksturu rituļu materiāls parasti bija tik liels, ka uz tā derētu viena no šīm grāmatām; tāpēc arī ir divas grāmatas: Lk. ev. un Ap.d., jo tās nesatilpa vienā ritulī). Ap.d. gr. beidzas ar laiku pirms Pāvila tiesas, un gan Lk. ev., gan Ap.d. gr. rādīts, ka Romas varas pārstāvji nesaskatīja neko sliktu kristietībā. Tāpēc iespējams, ka Lk. ev., kopā ar Ap.d. gr., bija rakstīti arī ar nolūku, lai Pāvila tiesātājiem būtu liecība par to, ka kristietība, kuru Jēzus iesāka (Lk. ev.) un kuras izplatīšanā Pāvils bija tik dedzīgi iesaistīts (Ap.d. gr.) nebija drauds Romas varai. Var būt, ka Teofilam bija kāda augsta, ietekmīga loma Romas varā, - to gan nezinām.

Ir izteikti dažādi minējumi par šī evaņģēlija sarakstīšanas laiku. Ja pieturamies pie tā, ka Lk. ev. un Ap.d. gr. ir vienoti darbi, kuri sarakstīti pirms Pāvila tiesāšanas Romā, tad tas ir pirms Pāvila nāves, kas tiek datēta ar 64. vai 65.gadu.

Lūkas evaņģēlija īpašās iezīmes

1. Lūkas evaņģēlijs sākas ar plašu prologu (Lk. 1. un 2.nod.). Tas satur informāciju, kas nav atrodama citos evņģēlijos.

2. Lūkas evaņģēlijs atspoguļo tā laika vēsturisko kontekstu. Pieminēti ķēniņš Hērods, imperatori Augusts un Tiberijs. Jāņa Kristītāja mācība ļaudīm, muitniekiem un kareivjiem (Lk. 3,10-14) dod ieskatu tā laika sociālajā situācijā.

3. Lūkas evaņģēlijs uzsver pielūgsmi un lūgšanu. Lūkas evaņģēlijs sākas un beidzas ar pielūgsmes ainām (1:8; 24:53). 1. un 2.nod. daudz Dieva slavēšana. Lk. ev. vairāk nekā citos evaņģēlijos rakstīts, ka Jēzus lūdza Dievu. Piem., 3:21, kristībās; 5:16, tuksnesī; 6:12, pirms apustuļu izraudzīšanas; 9:18, pirms jautājuma par to, kas Viņš ir; 9:28-29 Apskaidrošanas kalnā.

4. Tā kā Lūkas evaņģēlijam ir turpinājums, proti, Apustuļu darbu grāmata, tad atsevišķas iezīmes ir saprotamas arī no šī redzespunkta. Piem.,

- jau pirmajās divās nodaļās vairākkārt pieminēts Svētais Gars;

- Lk. ev. rāda lielu pievēršanos tiem, kas sabiedrībā nebija ar lielām tiesībām, piem., sievietes; kas nebaudīja lielu varu, piem., nabadzīgie; kas nebija ļoti ieredzēti, piem., samarieši (9:52.56; 10:33; 17:16). Un tieši nabadzīgie ir tie, par ko ļoti rūpējās pirmā kristīgā draudze, ko Lūkas, rakstīdams Ap.d. gr. un daudz būdams kopā ar Pāvilu, labi zināja.

- Ja Lk. un Ap.d. tika rakstīti arī ar nolūku, lai Romas tiesā būtu pierādījumu, ka Pāvils ir nevainīgs, tad arī šajā jautājumā redzam, ka ne tikai Ap.d. gr. rāda, ka Romas varas pārstāvji nesaskatīja kristietībā neko sliktu (pārsvarā jūdi bija tie, kas izraisīja kristiešu vajāšanas), bet arī Lk. ev. tas jau pamanāms. Piem., Lk. 23:47 romiešu centurions saka: "Un virsnieks, redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: "Patiesi, šis bijis taisns cilvēks."" (Mt. 27:54 un Mr. 15:39 virsnieks jeb centurions atzīst Jēzu par Dieva Dēlu.)

Ir vēl citas interesantas iezīmes Lk. ev., piem., pievēršanās atstumtajiem, glābšanas tēma.

 

"Evaņģēlijs" ir vārds, kas nāk no grieķu val. vārda εὐαγγέλιον, kas nozīmē "labā vēsts". Šis vārds lietots Marka evaņģēlija pirmajā pantā.

Šīs grāmatas autors ir Marks, Palestīnas ebrejs (Ap.d. 12:12). Pašā evaņģēlijā autors gan nav nosaukts, bet Eusebijs, citējot Papiju, saka, ka Marks bija tulks, kad Pēteris mācīja. Tātad aiz Marka evaņģēlija satura ir apustulis Pēteris. Ciešā saikne starp Marku un Pēteri (1.Pēt. 5:13) pamanāma, ja tiek salīdzināts evaņģēlija saturs un Pētera sprediķis Apustuļu darbos 10:36-41.

Marka vārds Jaunajā Derībā parādās 8 reizes (Ap.d. 12:12.25; 13:5.13; 15:37-39; Kol. 4:10; 2.Tim. 4:11; Filemonam 23:24; 1.Pēt. 5:13). Jānis bija viņa ebreju vārds, un Marks bija viņa romiešu vārds (Ap.d. 12:12). Marks bija Marijas dēls, kurai bija māja Jeruzālemē, acīmredzot, pietiekami plaša ticīgo tikšanās vieta kristīgās draudzes sākuma dienās (Ap.d. 12.nod.)s. Marks bija Barnabas brāļa dēls (Kol. 4:10). Marks ir bijis Pāvila misijas līdzdalībnieks (Ap.d. 13:5), kas pēc neilga laika, mums nezināmu iemeslu dēļ, atteicās no misijas (Ap.d. 13:13; 15:37.38). Tomēr vēlāk viņš atkal bija ļoti noderīgs Pāvilam (2.Tim. 4:11).

Marka evaņģēlijs, kopā ar Mateja un Lūkas evaņģēlijiem, ir sinoptiskie evaņģēliji, kas nozīmē, ka saistoši ir jautājumi par šo evaņģēliju līdzību: vai evaņģēliju autori izmantoja viens otra uzrakstīto? Kurš kuru izmantoja? Parasti Marku uzlūko kā pirmo, kuru izmantojuši Matejs un Lūka. Bet to nezinām.

Ja ar 1.Pēt. 5:13 minēto Babilonu ir domāta Roma, tad sarakstīšanas vieta varētu būt Roma.

Primārā evaņģēlija auditorija, iespējams, bija cilvēki Romā. Uz to varētu norādīt gan 1.Pēt. 5:13 (ja Babilona nozīmē Romu), gan arī tas, kas, salīdzinot ar citiem evaņģēlijiem, tajā ir iekļauts un kas nav iekļauts. Piemēram, cittautiešiem varēja nebūt svarīga Jēzus ģenealoģija, kas ir Mateja ev. sākumā.

Marks arī interpretē aramiešu vārdus, kas nebūtu pazīstami Romā dzīvojošiem cittautiešiem (aramiešu vārdi tiek tulkoti):

Mk 3:17: "… un Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli …" (Boanerges - aramiešu val.)

Mr. 5:41: "Un Viņš satvēra bērna roku un saka uz to: "Talita, kūmi!" Tas ir tulkots: "Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!""

Mr. 7:34: "… un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: "Efata, tas ir: atveries.""

Mr. 15:22: "Un tie Viņu noveda Golgatā, kas tiek tulkots: pieres vieta."

Kāpēc evaņģēlija autors uzreiz nerakstīja tulkojumu aramiešu vārdiem? Iespējams, ka aramiešu izteicieni bija īpašā atmiņā par to, ko darīja Jēzus.

Kaut arī Marks rakstīja savu evaņģēliju grieķu valodā, viņš lieto vairākus latīņu terminus grieķu ekvivalentu vietā (kādi no tiem lietoti arī citos evaņģēlijos).

 

Tā kā aiz Marka kā evaņģēlija autora jeb uzrakstītāja ir Pēteris, pēc Papija liecības, tad tas palīdz saprast labāk tādas vietas kā Mr. 7:19b (sk. Ap.d. 10:9-17.28) un Mr. 16:7 (par Pēteri īpaši pieteikts - nav citos evaņģēlijos).

Marks daudz izmanto vārdu "tūlīt" (εὐθύς) 42x (atlikušajā JD vēl 12x, no kurām Mt. 5x, Lk. 1x). Marks arī daudz lieto tagadnes laiku, ko citi evaņģēliju autori dara mazāk. Iespējams, ka tā stāstītais (Pēteris to sludināja) tika paspilgtināts.

Īpaša uzmanība tiek pievērsta aicinājumam kļūt par mācekli (Mk. 8.-10.nod.). Visām 3 rakstvietām, kurās Jēzus runā par savām ciešanām, seko mācība par to, ko nozīmē būt Jēzus māceklim, proti, viņam ir jācieš. Sk. Mr. 8:31-38; 9:30-37; 10:32-45. Tieši šī iezīme, proti, ka sekošana Jēzum iekļauj ciešanas, - tieši tāpat, kā Jēzus cieta, - varētu būt viena no norādēm, kāds ir šī evaņģēlija vismaz viens no sarakstīšanas iemesliem, proti, iedrošināt kristiešus, kas cieš, izturēt ciešanās.

Evaņģēlijs - εὐαγγέλιον - labā vēsts, kur εὐ - labs, un ἀγγελία- vēsts.

Matejs, viens no 12 apustuļiem, ir Mateja evaņģēlija autors. Vārds Matejs nozīmē "Jahves dāvana". Matejs bija muitnieks, kuru Jēzus aicināja sev sekot. Matejs to arī darīja (9:9-13). Marka un Lūkas ev. viņš tiek saukts ar viņa otro vārdu - Levijs. Matejs, uzskaitot 12 apustuļu vārdus (Mt. 10.nod.), vienīgi sev ir pielicis klāt nodarbošanos: "Matejs, muitnieks" (Mt. 10:3).

Mateja ev. ir viens no sinoptiskajiem evaņģēlijiem, un jautājums par tā līdzību ar, piem., Marka evaņģēliju liek jautāt par to savstarpējo atkarību. Piem., vai  Matejs izmantoja Marka ev. un papildināja vēl ar to, ko viņš pats, būdams Jēzus apustulis, bija piedzīvojis un dzirdējis? Un kāpēc lai viņš to nedarītu, ja viņš zināja, ka Marka ev. ir patiess?

Mateja ev. ir ar jūdu iezīmēm, tāpēc kādi uzskata, ka tas rakstīts kristīgās draudzes sākuma laikā, kad draudze pamatā sastāvēja no jūdiem un evaņģēlijs tika sludināts vienīgi jūdiem (Ap.d. 10. un 11.nod., arī 11:19). Tomēr tie, kas uzskata, ka Matejs un Lūka daudz izmantojuši Marka ev., Mateja ev. datē vēlāk, - pēc tam kad Marka ev. jau kādu laiku bija bijis lietots.

Matejs savu evaņģēliju sarakstījis grieķu val. (ir arī uzskats, ka aramiešu vai ebreju val., bet tam nav pierādījumu). Viņa lasītāji, acīmredzot, runāja grieķu val. un evaņģēlija judaiskās iezīmes liek domāt, ka primārie evaņģēlija lasītāji bijuši jūdi. Uz to norāda: evaņģēlijs iesākas ar ciltsrakstiem; norādes uz VD piepildīšanos (Matejam ir vairāk citāti no VD un atsauces uz VD nekā jebkuram citam JD grāmatu autoram); apraksts par Jēzus izcelšanos no Ābrahāma (1:1-17); netiek izskaidrotas jūdu parašas (kas ir gluži pretēji Marka ev.); jūdu terminoloģijas lietošana (piem., debesu valstība, kur vārds "debesis" norāda uz jūdu bijību, nelietojot Dieva vārdu); uzsvars uz Jēzu kā Dāvida dēlu (1:1; 9:27; 12:23; 15:22; 20:30.31; 21:9.15; 22:41-45). Tas tomēr nenozīmē, ka Matejs evaņģēliju domājis tikai jūdiem. Matejs stāsta par magiem (nejūdiem), kas nāca pielūgt Jēzu (2:1-12), kā arī ir uzrakstījis Jēzus sacīto, ka "tīrums ir pasaule" (13:38); vēl: lielā pavēle (28:18-20). Tāpēc, kaut arī Mateja ev. ir ar jūdu iezīmēm, tas tomēr ir universāls.

Mateja galvenais nolūks ir pierādīt saviem jūdu lasītājiem, ka Jēzus ir viņu Mesija. Matejs rāda, kā Jēzus savā dzīvē un kalpošanā piepildīja VD Svētos rakstus. Lai gan visi evaņģēliju autori citē no VD, Matejs dod vēl 9 tekstus no VD (1:22.23; 2:15; 2:17.18; 2:23; 4:14-16; 8:17; 12:17-21; 13:35; 27:9.10), lai pierādītu, ka Jēzus ir Mesija, par Kuru runā VD pravietojumi.

Arī Mateja evaņģēlija uzbūve varēja palīdzēt jūdu lasītājiem, proti, evaņģēlija materiāls ir būvēts ap piecām lielām runām (ļoti iespējams, ka šīs 5 lielās runas ir veidotas kā 5 Mozus grāmatu atspulgs):

            1) 5.-7.nod. - Debesu valstības ētika;

            2) 10.nod. - misija;

            3) 13.nod. - glābšanas vēsture;

            4) 18.nod. - disciplinēšana draudzē;

            5) 24. un 25.nod. - eshatoloģija (mācība par pēdējiem laikiem)

Tas, ka tas ir darīts apzināti, ir skaidrs no vārdiem, kas nobeidz katru no šīm runām:

7:28a: "Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt ..."

11:1a: "Un notika, kad Jēzus pavēles Saviem divpadsmit mācekļiem bija pabeidzis ..."

13:53a: "Un notika, kad Jēzus šīs līdzības bija beidzis ..."

19:1a: "Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt ..."

26:1a: "Un notika, kad Jēzus bija pabeidzis visas šīs runas ..."

7:28a: Καὶ ἐγένετο ὅτε ἐτέλεσεν ὁ Ἰησοῦς τοὺς λόγους τούτους

11:1a: Καὶ ἐγένετο ὅτε ἐτέλεσεν ὁ Ἰησοῦς διατάσσων τοῖς δώδεκα μαθηταῖς αὐτοῦ

13:53a: Καὶ ἐγένετο ὅτε ἐτέλεσεν ὁ Ἰησοῦς τὰς παραβολὰς ταύτας

19:1a: Καὶ ἐγένετο ὅτε ἐτέλεσεν ὁ Ἰησοῦς τοὺς λόγους τούτους

26:1a: Καὶ ἐγένετο ὅτε ἐτέλεσεν ὁ Ἰησοῦς πάντας τοὺς λόγους τούτους

Stāstījuma daļas, kas atrodas pirms katras no Jēzus runām, labi pieved pie šīm runām. Evaņģēlijam ir prologs (1. un 2.nod.) un spēcīgs epilogs (28, 16 - 20). Piecdaļīgais evaņģēlija sadalījums varētu likt domāt, ka Matejs savu evaņģēliju ir veidojis pēc Pentatoiha (pirmās piecas VD grāmatas) parauga. Varbūt Matejs evaņģēliju pasniedz kā jaunu Toru un Jēzu kā jaunu un lielāku Mozu (sk. Dt. 18:15.18):

-          Jēzu gribēja nogalināt Hērods; Mozu gribēja nogalināt faraons;

-          Jēzus vecāki ar Jēzus bērnu bēga; Mozus bēga;

-          Jēzus nāca no Ēģiptes, Mateja ev. 2:15: "No Ēģiptes Es Savu Dēlu esmu aicinājis." (sk. Hozejas gr. 11:1); Mozus nāca no Ēģiptes;

-          Kalna svētrunu (5.-7.nod.) Jēzus sludināja kalnā; Mozus saņēma bauslību no Dieva Sinaja kalnā.

Vēstule ebrejiem ir ļoti iedrošinoša un arī ļoti nopietna vēstule, kuru saprast palīdz VD saturs.

Šīs vēstules autors sevi vārdā nenosauc, bet viņš, acīmredzot, bija labi pazīstams vēstules saņēmējiem (sk. Ebr. 13:18.19.23). Kādi šo Bībeles grāmatu ir piedēvējuši Pāvilam, bet viņš nevar būt šīs grāmatas autors. Pretēji Pāvilam, šīs vēstules autors nekur sevi vārdā nenosauc. Ebr. 2:3b norāda, ka rakstītājs pats tiešā veidā nav dzirdējis evaņģēlija vēsti no Jēzus, bet to dzirdējis no tiem, kas paši bija dzirdējuši Jēzu sludinām. (Pretēji tam, Pāvils apgalvoja, ka pats no Jēzus bija saņēmis evaņģēliju, Gal. 1:11.12.)

Vēstules saturs rāda, ka autors labi zināja VD, tāpēc varam domāt, ka viņš bija jūdu kristietis. No Ebr. 2:3 varam domāt, ka autors bija otrās paaudzes kristietis. Par to liek domāt arī Ebr. 13:23, kur rakstīts par Timoteja atsvabināšanu no apcietinājuma, par ko neko nezinām no Ap.d. grāmatas vai Pāvila vēstulēm. Tātad tas varētu būt laiks pēc Ap.d. gr. sarakstīšanas laika.

Tai pat laikā Ebr. vajadzētu būt sarakstītai pirms Jeruzālemes un tempļa izpostīšanas 70.gadā, jo:

1) ja šī vēstule būtu tikusi uzrakstīta pēc šī laika, tad autors noteikti būtu pieminējis tempļa izpostīšanu un upurēšanas beigas templī;

2) autors pastāvīgi lieto tagadnes laiku tad, kad viņš runā par templi un par priesteru aktivitātēm, kas ar to saistītas (5:1-3; 7:23.27; 8:3-5; 9:6-9.13.25; 10:1.3.4.8.11; 13:10.11).

Šī vēstule sākotnēji bija rakstīta jūdu kristiešiem, kas zināja VD un kas tika kārdināti atgriezties jūdaismā vai arī evaņģēliju pārveidot pēc jūdaisma (Ebr. 2:3; salīdz. Gal. 2:14). Iespējams, ka Ūrass Sārnivāra grāmatā "Vai Bībelei var uzticēties?" par šīs vēstules iespējamiem saņēmējiem dod labu raksturojumu: "Jeruzalemes tempļa izpostīšana 70.g. visiem jūdiem bija smags trieciens. Savā ziņā šī vēstule tam sagatavoja jūdu kristiešus, parādot viņiem, ka pēc kristīgās derības noslēgšanas templis un tā pielūgšanas bija "novecojuši" un "ir tuvu iznīkšanai" (8:13). Šie vārdi rāda, ka vēstules sarakstīšanas laikā templis un tā dievkalpojumi vēl nebija "iznīkuši", taču tas bija tuvu un uz visiem laikiem." (782.lpp.)

Varam domāt šīs vēstules rakstīšanas nolūks bija aicināt jūdu kristiešus atteikties no jūdaisma praktizēšanas kā ceļa uz glābšanu. Ar Kristus atnākšanu bija pabeigta VD upuru sistēmas kārtība. Bija jāatsakās no jūdaismā praktizētās kalpošanas templī ar upuriem. Iespējams, ka Ebr. adresāts bija zem vajāšanu spiediena, Ebr.

10,32-34:

32 Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu,

33 gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem.

34 Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta.

Varam domāt, ka kādi atstāja kristīgās draudzes sapulces ar domu, ka viņi aizgāja atpakaļ jūdaismā (Ebr. 10:24.25 tiek nopamatots ar 26.p. un tālākiem pantiem.) Plašākais konteksts (sk. Ebr. 10,26-35) liek domāt, ka atgriešanās jūdaismā, noliedzot Jēzus Kristus pārākumu, jau ir tīšs grēks (26.p.).

Ebr. tēma ir Jēzus Kristus kā Dieva žēlastības atklājēja un devēja pilnīgs pārākums un pietiekamība. Prologā (1,1-4) par Jēzu lasām, ka Viņš ir Dieva pilnīga un pēdējā atklāsme, Kas ļoti lielā mērā pārsniedz ierobežoto iepriekšējo atklāsmi VD. VD pravietojumi un apsolījumi ir piepildīti jaunajā derībā (vai jaunajā testamentā, sk. 9:15-17), kas dota caur Kristu. Ebr. varētu tikt saukta par "labāku lietu grāmatu", jo divi grieķu val. vārdi - "labāks" un "pārāks", vēstulē lietoti 15 reizes.

Bībeles vēsturē Palestīnā dažādos laikos valdīja 6 impērijas: ēģiptiešu, asīriešu, babiloniešu, persiešu, grieķu, romiešu. Katras šīs impērijas klātbūtne ir tiešā vai netiešā veidā pieminēta Bībelē. Piemēram, Jāzeps Ēģiptē; Israēla tautas iziešana no Ēģiptes; Israēlas dalītās valsts laikā Z-valsts krišana Asīrijas jūgā; vēlāk Jūdas jeb D-valsts krišana Babilonas jūgā; Daniela grāmatā par persiešiem, grieķiem; Jaunā Derība par Romas impērijas valdīšanu. Tā kā katras impērijas sākums un beigas nav burtiski saistīts ar vienu gadaskaitli, bet šo impēriju izplešanās ir notikusi kādā laika periodā, tad par gadaskaitļiem precīzāk un vairāk var skatīties informāciju grāmatās un interneta resursos.

Jēzus mācīja saviem mācekļiem lūgt Dieva palīdzību attiecībā uz kārdināšanām: "Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā." (Mt. 6,13a) Tas nozīmē, ka kārdināšanas ir tās, kuras mēs neizbēgami piedzīvojam; mums vienmēr jāmeklē Dieva palīdzība un jālūdz Viņu, lai tās uzvarētu.

Nomoda stāvoklis un uzmanība pret grēkiem un grēcīgo ir Bībeles mācība. Piem., ap. Pāvils skubina "bēgt" no grēkiem:

1. Kor. 6,18: „Sargieties no netiklības! . . ."

1. Kor. 10,14: „Tādēļ, mani mīļie, bēdziet no elku dievu kalpošanas!"

2. Tim. 2,22: „Bēdz no jaunekļa iekārībām un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, miera ar tiem, kas piesauc To Kungu ar skaidru sirdi."

Visās šajās rakstvietās ap. Pāvils lieto vārdu Ï†εύγω, kas nozīmē bēgt. Tā var būt zagšana, no kuras jābēg, tā var būt laika nosišana telefonā, tā var būt lamāšanās, dusmu izvirdumi, nepacietība utt. Pamani? - Bēdz! Tā ir svarīga attieksme pret grēku vispār: darīt visu, lai būtu tālāk no tā.

JD, runājot par kārdināšanām, lietots vārds πειρασμός. Tas var nozīmēt gan kārdināšanu, gan pārbaudījumu. Atbilstošais darbības vārds ir πειράζω, ar nozīmēm pārbaudīt, kārdināt. Konteksts nosaka to, kā šis vārds jātulko katrā atsevišķā rakstvietā.

Viena no tādām rakstvietām ir Jēk. 1.nodaļa. Sākumā Jēkabs runā par pārbaudījumiem, pēc tam, no 13.p., par kārdināšanām.

13 Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, - jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina.
14 Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama.
15 Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi.

Iespējams, ka tieši 13.p. grieķu val. lietotais vārds πειράζω maina savu nozīmi no ārējām pārbaudīšanām (Jēk. 1:2 un 1:12) uz iekšējām kārdināšanām (šajā pantā šī vārda sakne lietota vairākas reizes). Ticīgais nekad nedrīkst vainot Dievu par savām kārdināšanām. Ja cilvēks ticībā stājas pretī bēdām un pārbaudījumiem savā dzīvē, tad viņa raksturs nobriest līdz pilnībai (Jēk. 1:4) un viņš saņem dzīvības vainagu (Jēk. 1:12; tātad 2.p. un 12.p. lietotais vārds būtu jātulko kā pārbaudījumi/ pārbaudījums). Taču, ja kristietis stājas pretī problēmām ar nepareizu attieksmi, tad tas noved pie dažādām sliktām lietām, no kurām viena ir minēta šeit: vainot Dievu par kārdināšanām pārbaudījumu laikā (13.p. sākumu varētu tulkot arī: "Neviens, kas tiek pārbaudīts, lai nesaka: Dievs mani kārdina ..."). VD rāda, ka Dievs gan pārbaudīja cilvēkus, cik viņi bija paklausīgi (Ābrahāmu, Gen. 22:1; Israēla tautu, Soģu 2:22; ķēniņu Hiskiju, 2. Laiku 32:31; 2. Ķēn. 20:12-19), bet Dievs to nekad nedarīja, lai liktu viņiem grēkot vai lai iznīcinātu viņu ticību.

1.Moz. 2:24.25: "Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu. Un tie abi - cilvēks un viņa sieva - bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā."

24.p. rāda, ka tēva un mātes atstāšana un pieķeršanās sievai ir apzināts, visām iesaistītām pusēm redzams solis, kas rāda jaunu attiecību, proti, laulības sākumu. 25.p. rāda, ka laulībā cilvēki viens otra priekšā parāda pilnīgu uzticību un paļāvību, ka viņiem vienam no otra no jākaunas. Tādās attiecībās viņi nav ar nevienu citu. Tās ir jaunas, uzticībā balstītas attiecības.

Laulība pēc Bībeles ir saistoša visa mūža garumā. Mr. 10:2-9 Jēzus skaidri māca, ka šķiršanās iet pret Dieva kārtību:

2 Un pienāca farizeji un,Viņu kārdinādami, jautāja Viņam: "Vai vīram atļauts no savas sievas šķirties?" 

3 Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: "Ko Mozus jums ir pavēlējis?" 

4 Bet tie sacīja: "Mozus atļāvis rakstīt šķiršanās rakstu un šķirties." 

5 Un Jēzus tiem sacīja: "Jūsu cietās sirds dēļ viņš jums šo bausli rakstījis. 

6 Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. 

7 Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti, 

8 un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa. 

9 Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir." 

Tikai tad, kad viens no laulātajiem mirst, cilvēks var stāties atkārtotātā laulībā, Rom. 7:1-3:

1 Jūs jau zināt, brāļi, es jau runāju uz tādiem, kas pazīst bauslību, - ka bauslībai pār cilvēku ir noteikšana vienīgi tik ilgi, kamēr tas ir dzīvs. 

2 Piemēram, precēta sieva pēc bauslības saistīta ar vīru, kamēr tas dzīvs, bet, kad vīrs mirst, viņa kļūst brīva no bauslības, kas viņu saista pie vīra. 

3 Tātad, ja tā, vīram dzīvam esot, nodosies citam vīram, viņu sauks par laulības pārkāpēju; bet, ja vīrs ir miris, viņa ir brīva no bauslības saistībām, un viņa, piederēdama citam vīram, nav vairs laulības pārkāpēja.

Ir cilvēki, kas saka, ka tad, ja mīl, tad dzimumattiecības pirms laulībām nav problēma.

Bībele rāda citādi. 1.Kor. 7:8.9:

8 Bet neprecētiem un atraitnēm es saku: ir labi, ja tie paliek tādi kā es. 9 Bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.

Pāvils pat nerunā par pakļaušanos kārībām, bet par kaišanu kārībās. Pakļaušanās jau būtu dzimumattiecības. Un tā ir netiklība. Sk. 1.Kor. 6:16-18:

16 Jeb vai nezināt, ka tas, kas biedrojas ar netikli, ir viena miesa ar to? Ir sacīts: tie abi būs viena miesa. - 17 Bet, kas turas pie Tā Kunga, ir viens gars ar Viņu. 18 Sargaities no netiklības! Katrs cits grēks, ko cilvēks dara, paliek ārpus miesas, bet, kas netiklības grēku dara, grēko pie savas paša miesas.

Mīl vai nemīl viens otru, vienalga; tā ir netiklība.

Pēc Ef. 5:31.32, laulība tika radīta, lai atspoguļotu Kristus un draudzes attiecības, sk. arī kontekstu. Tā kā Pāvils tur atsaucas uz 1.Moz. 2:24, kas bija laiks, kad pirmie divi cilvēki bija vienīgie uz pasaules un viņos divos tajā brīdī tika pārstāvēta visa cilvēce, tad jebkura laulība nes šo misiju, proti, atspoguļot Kristus un draudzes attiecības. Tāpēc Dievam uzticēta laulība īpaši bauda Dieva svētību. Savukārt šķiršanās iet pretī Dieva nodomātai misijai diviem cilvēkiem laulībā atspoguļot Kristus un draudzes attiecības. Tāpēc arī šķiršanās ir grēks.

Bībele rāda, ka arī tās laulības, kas slēgtas starp diviem neticīgiem cilvēkiem, Dieva priekšā ir likumīgas laulības. Sk., piem., Mr. 6:17.18.

Ap.d. rāda vairākus veidus, kā izplatījās kristiešu draudzes pasaulē.

1. Cilvēku dabīgas pārvietošanās rezultātā.

Vasarsvētkos izveidojās kristīgā draudze, Ap.d. 2.nod. Daļai no šīs pirmās kristīgās draudzes locekļiem varēja būt saikne arī ar citu tautu vidū dzīvojošiem jūdu ticīgiem, sk. Ap.d. 2:5-11. Varam domāt, ka viņi, dabīgi ceļojot, aiznesa evaņģēliju par Jēzu Kristu arī citiem cilvēkiem.

Viens no piemēriem, kas rāda cilvēku pārvietošanos un draudzes pulcēšanos lokāli saistībā ar tiem, kas pārvietojās, ir Priskilla un Akvila. JD atklāj, ka Akvila - jūds - bija no Pontas, kas atrodas Mazāzijas Ziemeļu daļā. Ap.d. 18:1-3 rāda, ka Pāvils viņus sastapa Korintā kā atceļojušus no Romas. Pāvils pie viņiem palika ilgāku laiku (Ap.d. 18:3.11.18a). Tad, kad Pāvils atstāja Korintu, lai dotos uz Sīriju, Akvila un Priskilla aizgāja kopā ar viņu līdz Efezai (Ap.d. 18:18-28). Akvila un Priskilla palika Efezā, bet Pāvils aizgāja. Vēlāk, kad Pāvils bija atgriezies Efezā, tad viņš, no Efezas rakstīdams 1.Kor. (sk. 1.Kor. 16:8), piemin Akvilu un Priskillu ar viņu mājas draudzi (1.Kor. 16:19). Vēlāk viņi bija atkal Romā, kā liecina Pāvila rakstītā vēstule romiešiem (Rom. 16:3-5). Arī tur viņi pulcināja mājas draudzi.

2. Vajāšanu rezultātā.

Ap.d. 8:1.4.5:

1 Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam. Tanī dienā izcēlās lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzālemē; un visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem, izņemot apustuļus. 

4 Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evaņģēliju. 

5 Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu. …

Jāņa atkl. gr. liecina, ka tad, kad Jērs, ar ko domāts Jēzus (Atkl. 3.nod.), atdarīja zīmogus, Viņš iekustināja vēstures notikumus. Viens no šiem notikumiem, kas tiek iekustināts, ir kristiešu vajāšanas (Atkl. 6:9-11). Pat tad, ja mēs teiktu, ka Jēzus to burtiski nedarīja, tomēr Jēzus jau brīdināja savus sekotājus, ka vajāšanas pret viņiem būs Viņa dēļ, Jņ. 15:20.21:

20 Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos.

21 Bet to visu viņi jums darīs Mana Vārda dēļ, tāpēc ka viņi nepazīst To, kas Mani sūtījis.

Kristiešu vajāšanas pirmo draudzi izkaisīja evaņģēlija sludināšanai.

3. Apzināti meklējot iet misijā.

Ap.d. 13:1-3:

1 Antiohijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs un Manaēns, kas bija uzaudzināts ar tetrarhu Hērodu, un Sauls. 

2 Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: "Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!" 

3 Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida.

Vārds, kas apzīmē kalpošanu, grieķu val. ir λειτουργέω, kas nozīmē kalpot publiskā amatā jeb oficiālā amatā; kalpot, darīt darbu. Gavēšana bija dabīga daļa pirmajā draudzē, sk. arī Ap.d. 14:23.

"Nošķiriet Man ..." iespējams precīzāk būtu jātulko: "Tad nu nošķiriet Man ..." Grieķu val. tur ir lietos vārds, proti, δή, kas piešķir akcenta, steidzamības, skubinājuma nozīmi: tad, patiešām. JD tas lietots 6x: Mt. 13:23 ("tad"); Lk. 2:15 ("tad nu"); Ap.d. 13:2 (nav iztulkots); Ap.d. 15:36 (nav iztulkots); 1.Kor. 6:20 ("tad nu"); Ebr. 2,16 (δήπου - tulkots "jau"; šis vārds tiek lietos, kad kaut ko saka ar nelielu ironiju: varbūt, bez šaubām, patiesi).

Visās rakstvietās, kur tas lietots JD, tam ir kāds fons, līdz ar to šis vārds iezīmē it kā atbildes reakciju uz kaut ko, kas tikko notika.

Ap.d. 13:1.2 aprakstītais fons jeb konteksts, kurā Svētais Gars runāja, bija tas, ka šie pravieši un mācītāji "kalpoja tam Kungam un gavēja". Tas nozīmē, ka viņi bija uzmanības stāvoklī Dieva priekšā. Tad Svētais Gars viņiem sacīja: "Tad nu nošķiriet Man …"

Vārds "aicinājis" - προσκέκλημαι - šeit nav prezentā, proti: "aicinu tagad", bet perf., med., ind. 1.p. viensk.: "es esmu aicinājis". Tas nozīmē, ka Svētais Gars jau bija viņus aicinājis un tagad viņi bija jānošķir priekš šī darba.

Jēzus no paša sākuma sacīja, ka ir jāiet un jādara par mācekļiem visas tautas (Mt. 28:18-20). Ir svarīgi, ka apzināti to arī meklējam darīt.

4. Dalīšanās/šķelšanās rezultātā.

Ap.d. 15:36-41:

36 Pēc dažām dienām Pāvils sacīja Barnabam: "Iesim atkal un visās pilsētās, kur Tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas!" 

37 Barnaba gribēja ņemt līdzi Jāni, sauktu Marks; 

38 bet Pāvils negribēja ņemt līdzi tādu, kas Pamfīlijā bija no viņiem nošķīries un nebija viņiem gājis darbā līdzi. 

39 Tad radās sarūgtinājums, tā ka viņi viens no otra šķīrās, un Barnaba ņēma līdzi Marku un pārcēlās uz Kipru. 

40 Bet Pāvils, izvēlējis Sīlu, devās ceļā, un brāļi to novēlēja Tā Kunga žēlastībai. 

41 Viņš pārstaigāja Sīriju un Kilikiju, stiprinādams draudzes.

Grēks nav labs, bet Dievs pat to var lietot, lai misijā iesaistītu jaunus cilvēkus un pavairotu misiju pasaulē.

Protams, ir svarīgi, ka cilvēki nožēlo to, ka viņi ir izdarījuši kādu grēku. Varam domāt, ka Pāvils drīz vien mainīja savu pieeju tādiem cilvēkiem, kas nelikās ideāli misijai. Par to liecina Ap.d. 16:1-3, kur Pāvils paņēma misijā līdz Timoteju, kas gan izcēlās kā kristietis, bet, kā liecina Pāvila vēstules Timotejam, šim jaunajam cilvēkam atkal un atkal bija vajadzīgs iedrošinājums, 1.Tim. 4:12-15; 2.Tim. 1:6-8.

Savukārt par Marku vēlāk Pāvils rakstīja Timotejam: "Marku ņem un atved sev līdzi, jo viņš ir man ļoti noderīgs kalpošanai." (2.Tim. 4:11b)

5. Dzīvojot vienā vietā, bet plašā apkārtnē sludinot evaņģēliju.

Tas ir tas, ko burtiksi lasām par Pāvila kalpošanu Efezā, Ap.d. 19:8-10:

8 Bet viņš, iegājis sinagogā, atklāti sludināja trīs mēnešus, sarunādamies un pārliecinādams par Dieva valstību. 

9 Tā kā daži nocietināja savas sirdis un neticēja, ļaužu priekšā nonicinādami šo mācību, viņš no tiem aizgāja un ņēma mācekļus savrup, ik dienas sludinādams Tiranna skolā. 

10 Tas turpinājās ap divi gadi, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, dzirdēja Tā Kunga vārdu, jūdi un grieķi.

Varam domāt, ka no Efezas caur tiem, kas dzirdēja Pāvilu, evaņģēlijs aizgāja pa visu Āziju. Tā bija Romas impērijas province Rietumu Mazāzijā (šodien daļa no Turcijas teritorijas). Varbūt Kolosa bija viena no tām vietām, jo tajā Pāvils pats nebija bijis sludināt evaņģēliju, bet kāds vīrs Epafra, sk. Kol. 1:3-8. Varbūt arī Atkl. gr. 2.-3.nod. pieminētās draudzes bija daļa no tām vietām, kur aizgāja evaņģēlijs tajā laikā, Efeza būdama kā mātes draudze (to Jēzus uzrunāja pirmo Atkl. gr.).

Muitnieki 1. gs.

Nodokļu ievācējiem Palestīnā bija 3 lieli reģionāli centri: Jērika, Kapernauma un Cēzareja.

Muitnieki no Romas varas nopirka franšīzes jeb licenzes nodokļu iekasēšanai. Roma noteica konkrētu summu, kuru muitniekam vajadzēja samaksāt Romas varai. Viss pārējais palika pašam muitniekam. Bija konkrētas lietas, kas bija pakļautas nodoklim: "galvas" nauda (par katru cilvēku no 12 (sievietēm) vai 14 (vīriešiem) gadu vecuma līdz 65 gadu vecumam, iespējams, viens denārijs gadā (Mt. 22, 15 - 22)); zemes nodoklis; ienākuma nodoklis apm. 1% no ienākumiem. Bet bija daudzas citas lietas, kuras muitnieki paši aplika ar nodokli pēc pašu ieskatiem, piem., cilvēka biznesu; dzīvnieku, kas vilka ratus; produktus, kas tika pirkti un pārdoti u.c. Tā muitnieki kļuva bagāti. Virsmuitnieks Caķejs pats atzina savu negodīgo rīcību, sk. Lūkas ev. 19:8.

Jūdi viņus ienīda, jo viņi strādāja Romas impērijas labā. Tādā veidā muitnieki palīdzēja apspiedēju varai. Arī sinagogās viņi nebija gaidīti. Cilvēki ar viņiem nesagājās. Tāpēc vienīgie, kas ar viņiem bija kopā, bija citi atstumti grēcinieki.

Jēzus skaidri zināja muitnieku grēkus un to, ka arī citi uz viņiem skatījās kā uz grēciniekiem. Sk. piem., Mateja 5:46: "Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat?" Un, runājot par disciplinēšanu draudzē, Mateja 18:17 lasām: "...bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku." Taču, neskatoties uz to, Jēzus arī viņus bija nācis izglābt: Viņš aicināja muitnieku Mateja sekot Sev un kļūt par Viņa mācekli (Mateja ev. 9:9), kam viņš arī atsaucās. Jēzus izglāba arī Jērikas virsmuitnieku Caķeju (Lūkas ev. 19:1-10). Tos, no kuriem citi novērsās, Jēzus mīlēja un glāba.

Visi cilvēki mirst. Bībele rāda, ka bija tikai 2 cilvēki, kas nenomira, bet tika paņemti pie Dieva: Ēnohs (1.Moz. 5:24) un Ēlija (2.Ķēn. 2:11). Jēzus nomira un augšāmcēlās, bet Viņa nāve bija Dieva iepriekš paredzēta, jo Jēzus ir Dieva Dēls, kas bija sūtīts nomirt par visas cilvēces grēkiem, lai tie, kas Viņam tic, saņemtu piedošanu un mūžīgās dzīvības dāvanu.

1. Nāve pasaulē ienāca ar grēku.

1.Moz. 2:16.17:

16 Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: "No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, 

17 bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi."

Rom. 5:12.15.17:

12 … kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku - nāve, tā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši …

15 … viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši …

17 … viena cilvēka pārkāpuma dēļ nāve caur šo vienu kļuvusi par valdnieci …

2. Tas nozīmē, ka nāve nav dabīgas dzīves beigas, bet nedabīgas. Nāve ir sods par pirmo cilvēku grēku un tā visa cilvēce ir pakļauta iznīcībai.

Tikai tad, ja ticam Dievam un Viņa vārda, proti, Bībeles, patiesībai par Dieva plānu un nolūkiem šai pasaulei, mēs spējam pieņemt patiesību par nāvi kā sodu un kaut ko nedabīgu. 

Visi citi, kas netic dzīvajam Dievam, ir spiesti meklēt sev izskaidrojumu savam nespēkam nāves priekšā, bailēm vai neērtības sajūtai, ko nāves nenovēršamība izraisa vājos un stipros, lielos un mazos, jaunos un vecos. Tāpēc ir cilvēki, kas saka, ka ar nāvi viss beidzoties; vai arī: notikšot pārdzimšana; vai arī: nāve esot dabīga daļa katra cilvēka dzīvē.

Tikai kristietība, ticība dzīvajam Dievam dod, drošību tiem, kas paļaujas uz Dievu caur Jēzu Kristu. Neviena cita reliģija to nespēj.

Jes. 64:4: "Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz viņu."

Jņ. 11:25.26:

25 Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, 

26 un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?"

3. Tiem, kas tic Jēzum, nāve vairs nav vārti uz Dieva mūžīgo sodu un pazušanu, bet ceļš uz mūžīgu sadraudzību ar Dievu. Sk. augstāk Jņ. 11:25.26. Caur ticību Jēzum mēs tiekam izglābti no Dieva mūžīgā soda un pazušanas.

Rom. 6:22.23:

22 Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svēttapšana un tās gals - mūžīga dzīvība. 

23 Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.

Rom. 8:1: "Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas."

1.Kor. 15:54-57:

54 Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā! 

55 Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? - 

56 Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība. 

57 Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Patiesu ticību Jēzum raksturo grēkatziņa, grēku nožēla un ticība Dieva taisnošanai caur Jēzu.

4. Nāve var būt Dieva labvēlības līdzeklis, lai ticīgu cilvēku izglābtu no grēkošanas, kas to aizvestu pazušanā jeb Dieva sodā.

1.Ķēn. 14:12.13 par Israēla ķēniņa Jerobeāma dēlu Abiju:

12 Bet tu piecelies, atgriezies savā namā, un, kamēr tu saviem soļiem nonāksi pilsētā, tikmēr tavs dēls būs miris. 

13 Un viss Israēls to apraudās un viņu apglabās. Bet tas būs vienīgais no Jerobeāma, kas nonāks kapā, tādēļ ka viņā no visa Jerobeāma nama kaut kas labs pret To Kungu, Israēla Dievu, ir atrasts.

1.Kor. 11:27-32:

27 Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. 

28 Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. 

29 Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. 

30 Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu. 

31 Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. 

32 Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti.

5. Šajā dzīvē cilvēks mirst vienreiz, nevis pārdzimst atkal. Mācība par pārdzimšanu ir nekristīga mācība.

Ebr. 9:27: "Un, kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa …"

6. Kaut arī kristieti pēc nāves sagaida apsolītā mūžīgā dzīvība, tomēr pati miršana nav nekas, uz ko kristietis iet ar patiku.

2.Kor. 5:4:

2 Šeit mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērptiem savā mājoklī, kas ir no debesīm, 

3 tiešām, ja būsim ietērpti, tad nebūsim kaili. 

4 Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība.

Miršana cilvēkam nav patīkama vairāku iemeselu dēļ, bet iespējams galvenais ir tas, kas burtiski izteikts šeit, proti, mums nav pieredze būt ārpus savas miesas. Ar vārdiem "negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti" (vārda "pārģērbti" vietā grieķu val. ir vārds, kas nozīmē "uzvilkt pāri") Pāvils saka, ka mēs labprāt bez miršanas pārietu dzīvībā.

7. Tomēr ar Dieva Svētā Gara palīdzību mēs spējam ar drošību skatīties uz to, kas mūs sagaida pēc nāves jeb nomiršanas. 2.Kor. 5:4-8:

4 Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība. 

5 Bet Dievs ir tas, kas mūs tam sagatavojis, Viņš arī mums devis Garu par ķīlu. 

6 Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. 

7 Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. 

8 Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk atstāt miesas mājokli un būt mājās pie sava Kunga.

Šeit tiek apskatīts nevis mūžības jautājums, bet tas, kas notiek ar cilvēku tūlīt pēc nāves un pirms lielās tiesas.

VD ticīgo pārliecība par dzīvi pēc nāves nedaudz atšķiras no JD mācības.

Īj. 10:20-22 par drūmumu pēc nāves:

20 Vai mana mūža dienu nav vairs tikai nedaudz? Nogriezies nost no manis, ka es mazliet atspirgstu, 

21 pirms es nokāpju, lai vairs neatgrieztos, tumsības un nāves ēnas zemē - 

22 zemē, kur bieza tumsība, kur nāves ēna un nekārtība, kur gaisma līdzīga tumsai."

Ps. 49 rāda atšķirīgu bezcerību vai cerību, attiecīgi, neticīgam vai ticīgam cilvēkam, pēc nāves, sk. plašo aprakstu par neticīgiem un cerību ticīgam cilvēkam 16.p.: "Taču manu dvēseli atpestīs Dievs, no pazemes varas Viņš mani ņems pie Sevis."

Tai pat laikā viena no skaistākajām rakstvietām par ticīgā cilvēka cerību uz augšāmcelšanos ir tieši Vecajā derībā, sk. Īj. 19:25-27:

25 Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, 

26 un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. 

27 Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!

JD pēc Jēzus augšāmcelšanās rāda, ka ticīgais tūlīt pēc nāves jau bauda Dieva labvēlību.

Lk. 16:19-31 Jēzus stāsta vai nu līdzību vai notikumu par kādu bagātnieku un nabagu Lācaru. No Jēzus sacītā: šo divu vīru pēcnāves dzīves laikā dzīve uz zemes turpinās. Tātad: tūlīt pēc nāves ir atšķirīgi stāvokļi ticīgiem un neticīgiem cilvēkiem.

To pašu saprotam no Jēzus vārdiem noziedzniekam pie krusta, Lk. 23:43: "Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē."" Tie ir vārdi, kurus nesaņēma otrs noziedznieks.

Arī ap. Pāvila vārdi vēstulē filipiešiem liek domāt, ka tūlīt pēc nāves viņš jau baudīs Jēzus klābūtni, sk. Fil. 1:21-24. Līdzīgi arī 2.Kor. 5:6-8.

Līdzīgi to redzam arī Stefana vārdos pirms nāves, Ap.d. 7:59: "Kungs Jēzu, pieņem manu garu."

Tas, ka kristieši būs apzinātā stāvoklī pēc nāves, liek domāt Atkl.gr. 6:9-11:

9 Kad Viņš atdarīja piekto zīmogu, es redzēju zem altāra to dvēseles, kas nokauti Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem. 

10 Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: "Cik ilgi, svētais, patiesīgais Valdītāj, Tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?" 

11 Un viņiem katram tika dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku, kamēr pilns būs darba biedru un viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi paši.

1.Tes. 4:13-18 Pāvils par kristiešiem, kas miruši, runā kā par aizmigušiem (metafora), kas tiks uzcelti no mirušiem. Bet Pāvils izsaka spēcīgi pārliecību, 1.Tes. 4:14: "Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu."

Tādā veidā daudzas rakstvietas liek domāt, ka ticīgam cilvēkam jau tagad ir cerība, ka pēc nāves viņam nebūs jāgaida tiesa. Jņ. 5:24: "Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā."

Rom. 8:38.39 ir liels iedrošinājums kristiešiem:

38 Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, 

39 ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!

Dieva piedošana ir Viņa dāvana mums. Ps. 32:1.2:

1 Dāvida dziesma pamācībai. Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti! 

2 Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa vainu, kura sirdī viltības nevaid! 

Neviens cilvēks nav labs, jo mēs visi domās, vārdos un darbos daudz grēkojam. Dieva priekšā mēs esam grēcinieki, kas esam pelnījuši Viņa taisnīgo sodu. Piedošana sev neko nemaina, jo tā nav atbrīvošanās no tā, ko tu esi darījis. Drīzāk tā ir izvēle vairs nedomāt par to, ko esi darījis. Bet tāda izvēle nemaina faktu, ka tu esi vainīgs un ka tu alksti, lai tev tiktu piedots.

Piedot var tikai tas, pret kuru ir grēkots. Visi cilvēku grēki - pret Dievu, sevi un citiem - ir grēki pret Dievu (Ps. 51:6), kas ir visu tiesnesis. Viņš ir likuma devējs un soģis (Jēk. 4:12), jo Viņš ir visa radītājs, svēts, pilnīgi perfekts un bezgrēcīgs. Lai mēs kļūtu brīvi no grēka vainas un soda, tad tikai Dievs to var mums dāvināt. Tāpēc mūsu vienīgā cerība ir saņemt Dieva piedošanu, ko Viņš mums dāvina caur Savu Dēlu Jēzu Kristu.

Daudzi cilvēki dzīvo bez piedošanas, jo viņi nav dzirdējuši par Dieva žēlastību un piedošanu caur Jēzu. Bet dzirdēšana vien cilvēkam vēl nedod vēlēšanos nožēlot grēkus, jo visi cilvēki ir neglābjami grēka korumpēti (Rom. 3:10-12). Bet šīs divas lietas sākumā ir ļoti svarīgas, proti, dzirdēt evaņģēliju par Jēzu, iepazīt Dievu un Viņa vārda gaismā ieraudzīt arī savu bezpalīdzīgo, grēcīgo stāvokli. Tieši Dieva vārda dzirdēšana ir tas līdzeklis, ko Dievs lieto, lai cilvēkos radītu ticību Jēzum (Rom. 10:14.17). Un tad ir tik svarīgi, ka cilvēks atgriežas no grēkiem un uzticas Jēzum. Tad Dievs dāvina savu piedošanu (Ap.d. 2:38).

Tomēr šī dāvana ir ar cenu. Bībele saka, ka tikai asins izliešana nes piedošanu., Ebr. 9:22: "Un gandrīz viss tiek šķīstīts asinīs saskaņā ar bauslību, un bez asins izliešanas nav piedošanas."

Dzīvība ir asinīs, Bībele saka 3.Moz. 17:11: "Jo miesas dvēsele mīt asinīs, tādēļ Es tās jums esmu devis uz altāra, lai jūsu dvēseles tiek salīdzinātas, jo asinis salīdzina dvēseli."

Sākot no tās pirmajām lappusēm, Bībele stāsta, ka tikai asins izliešana nesa Dieva labvēlību. Sk. Ābela upuri iepretī Kaina upurim; Noas upuri pēc ūdens plūdiem. Izejot no ēģiptes izraēliešiem bija jānoziež durvju stabi un palodas ar dzīvnieka asinīm, lai viņi tiktu izglābti un netiktu nogalināti kā ēģiptieši (2.Moz. 12:7.13 un konteksts). Tomēr: tie visi bija nepilnīgi upuri, kamēr atnāca pilnīgais upuris - Jēzus, Dieva Jērs, kas atdeva savu dzīvību par mūsu grēkiem. Jēzus bija Dieva Jērs kopš pasaules radīšanas (Atkl. gr. 13:8).

Ebr. 9:11.12:

11 Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu augsto priesteri, caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, tas ir, ne šai radībai piederīgu, 12 ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu. 

Labi darbi ne mani, ne tevi neievedīs debesīs. Kalpošana un labdarība, pat ziedošanās, atdodot citiem vairāk nekā paturot sev, mūs neievedīs debesīs. Lai cik gadu, lai cik svarīgas, lai cik nepamanītas, lai cik pazemīgas kalpošanas es un tu nebūtu paveicis, tās mūs neievedīs debesīs. Tikai Jēzus asinis, izlietas pie krusta mūs ievedīs debesīs. Piedošanai, kuru cilvēks saņem no Dieva, neko nevar likt pretī. Jau Dāvids to apzinājās ap 1000.g. pirms Jēzus nākšanas pasaulē. Par to jau citāts augstāk (no Ps. 32), un arī 1.gs. ap Pāvils uz to atsaucās, rakstot Rom. 4:6-8:

6 Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem:
7 svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti,
8 svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku. (no Ps. 32.)

Mēģinājumi piedot sevi tikai parāda cilvēka nespēju aptvert savu grēcīgumu un Dieva svētumu. Savukārt nepiedošana citiem rāda, ka cilvēks nav aptvēris, cik daudz viņam pašam ir piedots un, ja cilvēks ir kristietis, cik ļoti viņam ar šo piedošanu citiem ir atbildība atspoguļot Dieva Tēva mīlestību un piedošanu (Mt. 18:21.22.35). Tāpēc ir tik svarīgi lasīt Bībeli un piepildīt sevi ar Dieva vārdu un Viņa žēlastības apsolījumiem.

Kad esam saņēmuši Dieva piedošanu, tad esam padarīti spējīgi piedot arī citiem. Ef. 4:32: "Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis."

Piedošana ir izvēle neturēt pret kādu cilvēku viņa pāridarījumu. Daudzi cilvēki no bērnības tiek mācīti piedot, bet tā īsti to spēj tikai tie, kas paši ir piedzīvojuši, kas ir Dieva piedošana. Cilvēki saka: tad pašam labāk; tad lielāks miers; tik un tā neko nevari mainīt nepiedodams utt. Bībele saka skaidri, Mt. 6:14.15:

14 Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. 15 Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.

Tieši Dieva piedošanas pārbagātība mums pašiem ir ļoti vajadzīga. Tādēļ mums nav tiesības neko turēt pret citiem, jo tikai tad Dievs neko neturēs pret mums.

Piedošana ir paklausība Dievam, kā rezultātā Dievs mūs svētī.

(Sk. arī ģimene jeb saime.)

Bībelē ir skaidras norādes divu vecāku īpašai atbildībai iepretī saviem bērniem. Piem., Sal.pam. 6:20: "Mans dēls, glabā sava tēva baušļus un nepamet savas mātes mācību!" Taču cilvēku kopums, kurā katrs cilvēks vadīja savu dzīvi, bija saime.

Saime iekļāva sevī gan tēvu, māti un viņu bērnus, gan arī vecākus; arī kalpus, palīgstrādniekus un uz laiku apmetušos radus un viesus. Tas nozīmē, ka tā laika saime bija lielāka nekā šodienas ģimene.

Latv. val. 1965.g. Bībeles tulkojumā ir vairākas vietas, kurās parādās vārds ģimene, taču oriģinālā lietoti daždi vārdi:

4.Moz. 11:10 (מִשְׁפָּחָה (mišpahah) - cilts, dzimta)

4.Moz. 18:31 (בַּיִת (bajit) - nams, saime)

Joz. 6:23 (מִשְׁפָּחָה (mišpahah) - cilts, dzimta)

Soģu 1:25 (מִשְׁפָּחָה (mišpahah) - cilts, dzimta)

1.Sam. 18:18 (חַי (haj) - radinieki)

2.Ķēn. 11:1 (זֶרַע (zera’) - sēkla, pēcnācēji)

1.Laiku 2:55 (מִשְׁפָּחָה (mišpahah) - cilts, dzimta)

1.Laiku 4:21 (מִשְׁפָּחָה (mišpahah) - cilts, dzimta)

Esteres 2:10 (מוֹלֶדֶת(moledet) - radi, dzimšana, izcelsme)

Jer. 38:17 (בַּיִת (bajit) - nams, saime)

Ecēh. 47:22 (בָנִ֖ים - (banīm) - dēli)

Dan. 1:3 (-, ebreju val. tekstā nav lietots atsevišķs vārds tam, kas latviski iztulkots kā ģimene)

Titam 1:11 (οἶκος)

Nedaudz par בַּיִת (bajit) - nams, saime un מִשְׁפָּחָה (mišpahah) - cilts, dzimta lietojumu.

בַּיִת (bajit), burtiski nozīmē "māja" jeb "nams". Piem., Sal.pam. 24:3: "Ar gudrību namu (בַּיִת) ceļ un ar saprātu to uztur kārtībā." Bet vārds בַּיִת  jau izsenis tika attiecināts arī uz "saimi". 1.Moz. 7:1: "Un Tas Kungs sacīja Noam: "Ej šķirstā, tu un viss tavs nams (בַּיִת), jo Es esmu vērojis, ka tu esi Manā priekšā taisns šinī ciltī."" (Arī 2012.g. tulk. šeit lieto "nams".) Runa ir par saimi.

1.Moz. 14:14: "Kad Ābrāms dzirdēja, ka viņa radinieks aizvests gūstā, tad viņš lika nostāties savam karaspēkam, mājās (בַּיִת) dzimušiem vergiem, trīs simti astoņpadsmit vīriem, un viņš dzinās tiem pakaļ līdz Danai."

Kāpēc šeit jāsaprot "saime"? - Jo iepriekšējā nodaļā, proti, 1.Moz. 13:18, skaidri sacīts, ka Ābrāms dzīvoja teltī:

"Un Ābrāms cēla teltis, gāja un apmetās pie Mamres ozoliem Hebronā; un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam."

Jer. 38:17 vārds בַּיִת pārtulkots ar vārdu ģimene: "Tad Jeremija sacīja Cedekijam: "Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: ja tu padosies Bābeles ķēniņa virsniekiem, tad tu paliksi dzīvs, un šī pilsēta netiks nodedzināta, tu dzīvosi un tava ģimene (בַּיִת)."

Vārds בַּיִת arī kā apzīmējums visai Israēla tautai, piem., Jer. 2:4: "Klausaities Tā Kunga vārdu, Jēkaba nams (בֵּ֣ית יַעֲקֹ֑ב) un visas Israēla nama (בֵּ֥ית יִשְׂרָאֵֽל) ciltis!"Vārdam "nams" jeb "saime" ir arī citi lietojumi VD. Sk. vārdnīcas.

Piemēri vārda מִשְׁפָּחָה (mišpahah), ko tulko kā cilts, dzimta, lietojumam:

Jer. 2:4: "Klausaities Tā Kunga vārdu, Jēkaba nams un visas Israēla nama ciltis (daudzsk. מִשְׁפְּח֖וֹת no viensk. מִשְׁפָּחָה)!"

Joz. 19:40: "Septītie mesli krita Dana bērnu ciltij pēc viņu dzimtām (מִשְׁפָּחָה)."

Joz. 6:23: "Tad jaunekļi, abi izlūki, nogāja un izveda Rahābu un viņas tēvu, un viņas māti, un viņas brāļus, un visu, kas vien pie tās bija; viņi izveda ārā arī visus viņas ģimenes (מִשְׁפָּחָה) piederīgos, un viņi lika tiem apmesties ārpus Israēla nometnes." Skatoties uz šī panta pirmās daļas saturu, iespējams, ka vārdu "ģimene" šī panta otrajā daļā vajadzētu tulkot kā dzimta.

Jaunā derība, runājot par saimi, lieto vārdu οἶκος (oikos, vīr.dz.) vai οἰκία (oikia, siev.dz.), kas nozīmē "nams", "saime".

Mt. 9:7: "Un tas cēlās un gāja uz mājām (οἶκος)."

Mt. 13:57: "Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Bet Jēzus uz tiem sacīja: "Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvu zemē un savās mājās (οἰκία)."" Iespējams šeit labāk būtu tulkot saime.

Ap.d. 16:31: "Viņi atbildēja: "Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams (οἶκος) tiksit pestīti.""

Mt. 10:6: "Bet eita labāk pie Israēla cilts (οἵ´κου Ἰσραήλ) pazudušām avīm."

Titam 1:11: "…tiem jāaizbāž mute; viņi izposta veselas ģimenes (daudzsk. no οἶκος), negodīgas peļņas dēļ mācīdami to, kas neklājas."

1.Tim. 3:15: "… bet ja es aizkavētos - lai tu zinātu, kā pienākas izturēties Dieva namā (οἶκος), kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats." Iespējams, ka labāk būtu tulkot "saime".

Redzot to, kādi vārdi lietoti dažādajās agstāk minētajās Bībeles rakstvietās, varam labāk iztēloties to, ko ar šiem vārdiem to kontekstos, iespējams, saprata cilvēki toreiz.

Sinedrijs bija jūdu augstā tiesa (grieķu val. sinedrijs, ebreju val. sanhedrins). Tajā, kopā ar augsto priesteri, bija 71 cilvēks. Sinedrijs sastāvēja no priesteriem, vecajiem un rakstu mācītājiem. Augstie priesteri un vecaji bija saduķeju sektai piederoši un viņi sinedrijā bija vairākumā (kādi vecaji bija arī farizeji). Rakstu mācītāji, ja ne visi, tomēr pārsvarā bija farizeji, sinedrijā viņu bija mazākumā. Tomēr, tā kā farizeji bija tautā populāri, tad ar viņu viedokli bija jārēķinās.

Jaunajā derībā ir četri evaņģēliji, no kuriem Mateja, Marka un Lūkas evaņģēliji ir līdzīgi, bet Jāņa ev. ir atšķirīgs. Pirmajiem trīs evaņģēlijiem daudzviet ir vienāda valoda, daudz no izklāstītā satura ir vienāds un daudzi notikumi no Kristus dzīves un Kristus sacītais ir vienādā kārtībā sakārtots. Šo iemeslu dēļ šie trīs evaņģēliji tiek saukti par sinoptiskajiem evaņģēlijiem (no grieķu val.: σύνοψις, kur  σύν - "kopā ar" un οψις - "skats"; tāpēc: "skatīšana kopā").

Piem., satura vienādība, Mt. 9:2-8; Mr. 2:3-12; Lk. 5:18-26; vārdiska vienādība (grieķu val. oriģinālā), Mt. 10:22a; Mk. 13:13a, Lk. 21:17.

Lielā satura vienādība liek jautāt, vai evaņģēliju autori izmantojuši vienu avotu? Vai kāds vai kādi no tiem izmantojuši vienu no evaņģēlijiem? Kādi domā, ka mutvārdu tradīcija bija tik spēcīga, ka tā deva kopēju valodu evaņģēliju autoriem. Lūkas saka, ka, viņam rakstot savu evaņģēliju, jau ir apritē kādi rakstīti darbi no aculiecinieku stāstītā (Lk. 1:1.2) un viņš pats arī ir ievācis informāciju par notikušo (Lk. 1:3). Ir iespējams, ka kāds no evaņģēlijiem ticis lietots kā pamats cita evaņģēlija rakstīšanai (piem., Matejs un Lūka lietojuši Marka ev.).

Laulība pēc Bībeles ir saistoša visa mūža garumā. Mr. 10:2-9 Jēzus skaidri māca, ka šķiršanās iet pret Dieva kārtību:

2 Un pienāca farizeji un,Viņu kārdinādami, jautāja Viņam: "Vai vīram atļauts no savas sievas šķirties?" 

3 Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: "Ko Mozus jums ir pavēlējis?" 

4 Bet tie sacīja: "Mozus atļāvis rakstīt šķiršanās rakstu un šķirties." 

5 Un Jēzus tiem sacīja: "Jūsu cietās sirds dēļ viņš jums šo bausli rakstījis. 

6 Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. 

7 Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti, 

8 un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa. 

9 Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir." 

Tikai tad, kad viens no laulātajiem mirst, cilvēks var stāties atkārtotā laulībā, Rom. 7:1-3:

1 Jūs jau zināt, brāļi, es jau runāju uz tādiem, kas pazīst bauslību, - ka bauslībai pār cilvēku ir noteikšana vienīgi tik ilgi, kamēr tas ir dzīvs. 

2 Piemēram, precēta sieva pēc bauslības saistīta ar vīru, kamēr tas dzīvs, bet, kad vīrs mirst, viņa kļūst brīva no bauslības, kas viņu saista pie vīra. 

3 Tātad, ja tā, vīram dzīvam esot, nodosies citam vīram, viņu sauks par laulības pārkāpēju; bet, ja vīrs ir miris, viņa ir brīva no bauslības saistībām, un viņa, piederēdama citam vīram, nav vairs laulības pārkāpēja.

Tomēr daudzi cilvēki šķirās viens no otra, jo viņu laulībā ienākušas problēmas, kuras viņi abi vai viens no viņiem negrib vai neprot risināt. Trūkst pacietības, mīlestības, cieņas, ieklausīšanās utt. Pietrūkst pazemošanās Dieva priekšā, Dieva vārds vairs netiek uzlūkots kā autoritāte un attiecības vairs netiek koptas. Tad ir vilšanās viens otrā, vainošana, pārpratumi komunikācijā utt. Laulība netiek uzlūkota kā Kristus un draudzes attiecību reprezentācija (pēc Ef. 5:31.32), bet kā savu individuālo vēlmju un mērķu piepildīšanas vieta. Bieži izpaliek arī tas, ko Pāvils raksta Ef. 5.nod. par savstarpēju pakļaušanos viens otram, bīstoties Kristu (21.p., grieķu val. tiešām ir runa par pakļaušanos, arī tālākos pantos). Izpalikuši arī īpašie akcenti, proti, par sievas pakļaušanos vīram kā Kristum (22.p.) un vīra mīlestību uz sievu "tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā" (25.p.).

Jebkura šķiršanās ir laulībā doto solījumu laušana jeb neturēšana. Solījumu laušana vispār Bībelē tiek uzlūkota kā neuzticība, un tas pats noteikti attiecas uz laulību (sk. Ps. 15:4b: "… kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu …").

Tiek minēti visdažādākie attaisnojumi, kāpēc cilvēki šķiras. Piem., es viņu vairs nemīlu; es viņu nekad neesmu mīlējis; mums vairs nav nekas kopīgs, viņš no manis ir novērsies utt. Protams, tas tiek sacīts pēc tam, kad jau iziets cauri kādām grūtībām, kas noveda pie šādām atziņām. Bet laulību dienā taču tieši tas tika apliecināts, proti, ka būs tie sliktie laiki, tās slimības, tās grūtības, un tomēr tiks saglabāta gan uzticība, gan mīlestība.

Protams, bez Dieva žēlastības un palīdzības neviens nespēj turēt savus laulību solījumus. Un arī tad, kad ir grūti un kāds no laulātajiem uzdod, tā ikdienišķi uzdod, ir jāturpina mīlēt un būt uzticīgam laulību solījumam tam, kas tajā brīdī netiek mīlēts. Laulību solījums taču netiek dots ar nosacījumu: "Ja tu man, tad es tev …" Bet gan: "Pat tad, ja kādā brīdī tu mani nespēsi mīlēt, tad es tomēr …" Dažkārt cilvēkiem liekas, ka viena cilvēka solījumu neturēšana ir pietiekoša, lai arī no savas puses neturētu solījumu. Un tieši šādas mazās izvēlītes neturēt savu solījuma daļu diendienā noved pie lielās izvēles: "Es vairs nespēju …"

Tā kā laulība tika radīta, lai atspoguļotu Kristus un draudzes attiecības (sk. Ef. 5:31.32, kur ap. Pāvils citē no 1.Moz. 2:24), tad tajā brīdī, kad vīrs šķiras no sievas, viņš it kā saka, ka Jēzus varētu atstāt draudzi un to neglābt; un tad, kad sieva šķiras no vīra, viņa it kā saka, ka draudze varētu atstāt Jēzu savu Glābēju un meklēt glābšanu citur. Bet Jēzus nekad neatstās draudzi un draudzei nekad nebūs glābšana nekur citur kā vien pie Jēzus! Tāpēc arī šķiršanās ir pret Dieva gribu, jo tā iet pretī tai Dieva ieliktajai reprezentācijai, ko laulība nes.

Bet ja nu šķiršanās ir notikusi? Tad Bībele aicina izlīgt ar iepriekšējo dzīvesdraugu un meklēt ceļu atpakaļ. Sk. 1.Kor. 7:10.11:

10 Bet laulātiem es pavēlu, tomēr ne es, bet Tas Kungs: sievai nešķirties no vīra, 

11 un, ja tā ir atšķīrusies, tad tai palikt neprecētai vai izlīgt ar savu vīru; un vīram neatstumt sievu. 

Atpakaļceļš nav iespējams, ja vīrs vai sieva jau ir precējusies ar kādu citu, pēc 5.Moz. 24:1-4.

Tātad šķiršanās ir pret Dieva gribu. Ko darīt, ja notikusi neuzticība laulībā? Labākajā gadījumā piedot un atjaunot savas attiecības ar Dieva palīdzību un žēlastību. Tai pat laikā situācijās, kur viens no laulātajiem pārkāpis laulību jeb piekopis netiklību, Bībele pieļauj šķiršanos. Sk. Mt. 5:31.32:

31 Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķiras, tas lai tai dod šķiršanās rakstu. 

32 Bet Es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot netiklības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. 

Sk. arī Mt. 19:3-9:

3 Un farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un sacīja Viņam: "Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?" 

4 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu, 

5 un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa.- 

6 Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt." 

7 Tie saka Viņam: "Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?" 

8 Viņš saka tiem: "Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis. 

9 Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību." 

Netiklība, kas pieminēta Mt. 5:32 un Mt. 19:9 ir πορνεία, kas nozīmē "netiklība", "laulības pārkāpšana". Tādā situācijā var precēties otrreiz. Savukārt atšķirtā precēšana, kur šķiršanās iemesls bijis jebkas cits, izņemot netiklība, ir grēks.

Tai pat laikā vārdu πορνεία, īpaši Mateja ev. kontekstā mēdz skaidrot kā tādu, kas notikusi pirms laulībām, atsaucoties uz Mt. 1.nod. par tām aizdomām, kas Jāzepam bija par Mariju.

Apprecēšanās ar kādu citu ir grēks, jo tiek pārkāpta laulība. Mr. 10:11.12:

11 Un Viņš tiem saka: "Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu. 

12 Un, ja sieva no sava vīra šķiras un ar citu apprecējas, tā pārkāpj laulību." 

Gan par šo, gan Mt. 5:32 un Mt. 19:9 jautājums ir: kas un pret ko pārkāpj laulību? Vai arī: kāpēc tāda rīcība tiek uzlūkota kā laulības pārkāpšana? - Tāpēc, ka visos šajos minētajos Bībeles pantos vismaz viens no laulātajiem tiek uzlūkots kā attiecībās esošs ar iepriekšējo laulāto. Cilvēcīgā šķiršanās nemaina to, kā Dievs to redz: Viņa priekšā pirmā laulība joprojām ir laulība.

Ko darīt, ja tomēr cilvēki ir stājušies otrā laulībā pirms viņu pirmais laulātais draugs bija miris? - Pēc Bībeles, ir noticis grēks (sk. jau iepriekš minētās rakstvietas). Vai viņiem būtu jāšķiras? - Kā redzam no iepriekš citētajām rakstvietām, Jēzus to tomēr sauc par precēšanos. Tātad arī jaunās attiecības iekļauj jaunu solījumu došanu. Un Bībele rāda, ka arī aplami jeb nepareizi solījumi ir jātur. Sk. Joz. gr. 9.nod. notikumu ar gibeoniešiem. Tādā situācijā vajag nožēlot savus grēkus, kas tikuši izdarīti stājoties šādā otrā laulībā, un uzticēt jaunās attiecības Dievam, lūdzot Viņa žēlastību un svētību tām.

Ebreju valodā vārds בָּרַךְ (bārak) - zemoties uz ceļiem, svētīt. VD šis vārds lietots 330x.

Dievs svētī: 1.Moz. 1:22.28; 2:3; 5:2; 9:1; Num. 6:24 u.c.

Dievu svētī: 1.Moz. 9:26; 14:20; Īj. 1:21; Ps. 103:1.2 u.c.

Cilvēks svētī vai iesaistīts svētīšanā Dieva Vārdā: 1.Moz. 27:23.25.27; Num. 6:23 u.c.

Ebreju valodā בְּרָכָה - (berākāh) - svētība. VD šis vārds lietots 69x.

1.Moz. 12:2; 27:12.38 u.c.

Grieķu valodā εὐλογέω - svētīt. JD šis vārds lietots 41x.

Mt. 14:19; 25:34; 26:26; Ap.d. 3:26; Rom. 12:14 u.c.

Grieķu valodā εὐλογία - slavināšana, svētīšana. JD šis vārds lietots 16x.

Rom. 15:29; 1.Kor. 10:16; Gal. 3:14; Ef. 1:3 u.c.

Kad Dievs svētī, tad pār svētīto ir Dieva palīdzība, tiek dota spēja kaut ko darīt, tiek dots labums, tiek nodrošināta labu lietu notikšana.

Kad cilvēks svētī Dievu, tad cilvēks apliecina Dieva labumu un runā labu par Dievu.

Kad cilvēks svētī cilvēku, tad tas runā labu par otru cilvēku un lūdz, lai Dievs dod dažādas labas lietas otram cilvēkam.

Mūsu kā kristiešu aicinājums ir svētīt, Rom. 12:14: “Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet!”

1.Pēt. 3:9: “neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību.”

Rom. 1:16.17:

16 jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim.
17 Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.

Dievs ir svēts un cilvēks ir grēcinieks. Neviens cilvēks savu grēku dēļ, - kas var būt vārdos, darbos, domās, arī nepadarītie darbi var būt grēks, - nespēj pretendēt ne uz kādu sadraudzību ar svēto Dievu. Lai mēs to spētu, tad mums ir jāatbilst Viņa standartam, kas ir pilnīgs perfektums, svētums. Neviens cilvēks pats tāds nespēj būt.

Mēs nevaram tikt attaisnoti, jo esam vainīgi. Mums ir jātiek taisnotiem. Un to izdarīja Dievs. Tāpēc arī Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu Jēzu, lai Viņš nomirtu par mūsu grēkiem mūsu vietā, lai caur ticību Viņam mēs saņemtu grēku piedošanu, tiktu taisnoti un mūžīgās dzīvības dāvanu. Protams, mums, dzirdot Dieva vērtējumu par mums, ka esam grēcinieki, savi grēki ir arī jānožēlo.

Kristus nāve pie krusta ir pierādījums Dieva taisnības etalonam, proti, neviens cilvēks nespēj neko izdarīt, lai nopelnītu piedošanu, mūžīgo dzīvību un sadraudzību ar svēto Dievu; bija vajadzīgs svēts un perfekts upuris par mūsu grēkiem, lai mums varētu tikt piedots. Nevainīgā Dieva Dēla Jēzus šausmīgā nāve pie krusta apmierināja Dieva taisnīgās dusmas par cilvēku grēkiem un tā ir arī mūsu vienīgā cerība saņemt piedošanu un taisnošanas dāvanu no Dieva.

Rom. 5:9: „... taisnoti ar Viņa asinīm ..." (sk. arī Rom. 3:24.28).

Jes. 53,5a: „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts."

Jēzus nāvē Dieva taisnība triumfēja, bet cilvēku priekšstats par taisnību zaudēja sakāvi. Tā kā Jēzus visus cilvēces grēkus bija paņēmis uz sevi un ar tiem nomira, tad grēks saņēma savu taisnīgo sodu - nāvi. Ikvienam cilvēkam atliek atzīt savus grēkus un atzīt Kristus nāvi par nemieciešamu arī viņa, šī cilvēka, labā.

Taisnība, kuru Dievs mums piešķir caur ticību Jēzum, ir pielīdzināta taisnība. Mums tā nebija, bet Dievs to pielīdzina mums. 2.Kor. 5:21: "To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība."

Mana dzīve parāda taisnības darbus, kas ir taisnošanas augļi un rezultāts. Dievs mani padara spējīgu uzrādīt labus darbus.

1. Ticība ir līdzeklis tam, lai mums tiktu piešķirta Dieva taisnība.

Rom. 5:1: "Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu."

Fil. 3:9: "... un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata ..."

Ticība ir Dieva dāvana, proti, es ticu, ka Jēzus ir Dieva Dēls, Dieva sūtīts Glābējs, kas nomira par maniem grēkiem un augšāmcēlās. Es ticu, ka Jēzus nomira par maniem grēkiem un nodzīvoja taisnu dzīvi manā vietā, piepildīdams Dieva taisnības prasības. Es to nespēju. Šīs ticības dēļ Dievs mani taisno.

2.Kor. 5:21: "To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība."

Kristum tika pielīdzināti mani grēki, kaut arī Viņš nebija izdarījis nevienu no tiem. Tāpat man tiek pielīdzināta Kristus taisnība, kaut arī es neesmu neko izdarījis ne arī spējīgs izdarīt, lai to saņemtu.

Dieva taisnošana pār mani apklāj visu manu dzīvi. Visu, ko es neesmu spējis, nespēju un nekad nespēšu, to spēja Jēzus. Tagad Viņa taisnība ir pār mani un manu dzīvi. Rom. 5:19: "Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti."

2. Mana ticības dzīve uzrāda Dieva taisnošanas efektu.

1. Pēt. 2:24: „Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai . . ."

2. Kor. 5:15a: „. . . tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši."

Caur ticību Kristum es nomiru grēkiem. Tur, pie krusta, kur nomira Jēzus, nomira mani grēki. Bet ne tikai: arī es nomiru pret grēku. Gal. 6:12.13:

14 Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.
15 Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums.

Kāda ir praktiskā nozīme tam, ka es esmu taisnots ticībā un tam no visas sirds ticu?

Fil. 3:8beigas-10:

8 ... lai Kristu iegūtu9 un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata,10 lai atzītu (τοῦ γνῶναι) Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību; tā es pielīdzinos (prez.pas.divd.: "tikdams pielīdzināts") Viņa nāvei ...

Sakarība starp 9. un 10.p. rāda, ka taisnošana ticībā ir pamats tam, lai iepazītu Jēzu.

1. Pazīt Jēzu, kas nāca, lai dzīvotu tur, kur esam mēs: grēkā un zem bauslības; pazīt jaunu domāšas veidu - skatoties uz Jēzu; pazīt jaunu mīlestības veidu, pazīt jaunas emocijas, pazīt jaunu pacietību, līdzjūtību, rūpes utt.
2. Taisnošana ticībā ir pamats arī tam, lai iepazītu Jēzus augšāmcelšanās spēku. Jēzus augšāmcelšanās spēks ir spēks, ar kuru mēs paši tikām pārvērsti, tiekam pārvērsi un kalpojam pazemībā, kā to redzam Kristus dzīvē.

Ef. 1:19.20:

19 un cik pārlieku liels ir Viņa [Dieva] spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā,
20 kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs ...

Ef. 2:4-6:

4 Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis,
5 arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti!
6 Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs ...

3. Taisnošana ticībā ir pamats arī tam, lai iepazītu Jēzus ciešanu sadraudzību.

Šai pēdējai frāzei seko divdabis, Fil. 3:10 beigas: "tā es pielīdzinos (prez.pas.divd.: "tikdams pielīdzināts") Viņa nāvei". Tas nozīmē, kas ciešanu sadraudzību ar Jēzu es piedzīvoju, "tikdams pielīdzināts Viņa nāvei". Sk. Jēzus vārdus Jņ. 12:24.25:

24 Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.
25 Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai.

Jēzus turpinoša iepazīšana ved uz lielāku līdzību Jēzum, 2.Kor. 3:18. Un tas ir arī process, caur kuru mēs uzvaram visus grēkus, kas mūs vajā.