1
Un Dāvids pārdomāja savā sirdī: taču kādā dienā man pienāks gals no Saula rokas; nekas cits man neatliek kā steidzīgi glābties filistiešu zemē; tad Sauls mitēsies mani meklēt Israēla robežās, un tā es būšu izglābies no viņa rokas.
2
Tad Dāvids cēlās un pārgāja pāri ar seši simti vīriem, kuri bija pie viņa, pie Ahiša, Maoha dēla, Gātas ķēniņa.
3
Un Dāvids dzīvoja ar saviem vīriem Gātā pie ķēniņa Ahiša, ikviens ar savu namu, un Dāvids ar savām abām sievām, jezreēlieti Ahinoāmu un Abigailu, Nābala atraitni no Karmela.
4
Kad Sauls saņēma ziņu, ka Dāvids aizbēdzis uz Gātu, tad viņš to vairs nemeklēja.
5
Un Dāvids sacīja Ahišam: "Ja es esmu labvēlību atradis tavās acīs, tad dod man vietu kādā no lauku pilsētām, ka es tur varētu dzīvot; jo kādēļ gan tavam kalpam būtu jādzīvo ķēniņa pilsētā kopā ar tevi?"
6
Tad Ahišs viņam tanī pašā dienā iedeva Ciklagu. Tāpēc Ciklaga pieder Jūdas ķēniņiem līdz šai dienai.
7
Un tas laiks, ko Dāvids pavadīja, dzīvodams filistiešu zemē, bija gads un četri mēneši.
8
Un Dāvids devās ar saviem vīriem sirojumos, un viņš uzbruka gešūriešiem un amalekiešiem, jo tie kopš seniem laikiem bija šīs zemes iedzīvotāji līdz pat Šuras pievārtei un līdz Ēģiptei.
9
Un Dāvids izpostīja visu zemi un neatstāja dzīvu nevienu vīru un nevienu sievu, un laupīja sīklopus, vēršus, ēzeļus, kamieļus un drēbes; pēc tam viņš griezās atpakaļ pie Ahiša.
10
Un Ahišs tam jautāja: "Kur jūs bijāt šoreiz ielauzušies?" Tad Dāvids atbildēja: "Jūdas, jerahmeliešu un keniešu zemēs Negebā, kā nu kuru reizi gadījās."
11
Bet Dāvids neatstāja nedz vīrus, nedz sievas pie dzīvības, neļaudams nevienam nākt uz Gātu, jo viņš domāja: lai tie nenes vēstis pret mums, sacīdami: tā un tā Dāvids mums ir darījis, tāda un tāda ir bijusi viņa rīcība. Un tā viņš darīja visu to laiku, kamēr viņš dzīvoja filistiešu zemē.
12
Un Ahišs uzticējās Dāvidam un domāja: viņš ir kaut ko ļoti nepatīkamu izdarījis savā tautā Israēlā; un tādēļ viņš būs mans kalps uz mūžīgiem laikiem.