12.p. “tērpieties” - no ἐνδύω - uzvilkt, apģērbt. Šis darbības vārds teikumā ir pirmais, kas nozīmē, ka to Pāvils ir akcentējis. Tā kā uzskaitītās lietas, kuras jāuzģērbj, ir akuzatīvā, tad var tulkot: “Tad uzģērbiet …. sirsnīgu līdzjūtību, laipnību …”
13.p. sākumā ir divi divdabji: ἀνεχόμενοι, prez., med., divd. no ἀνέχω - izturēt, paciest, panest. Un χαριζόμενοι, prez., med., divd. no χαρίζομαι - parādīt labvēlību, piedot. Šie divdabji paskaidro, kādā veidā ir jānotiek 12.p. minēto lietu uzģērbšanai jeb kā iespējams šīs lietas uzģērbt: “cits citu paciešot un cits citam piedodot”. Piem., uzģērbt pacietību (12.p. pacietība grieķu val. ir cits vārds: μακροθυμία - pacietība, izturība, panešana. Tas ir saliktenis, kurā μακρός nozīmē ilgi un θυμός - dedzība, dusmas. Tātad vārds nozīmē ilgu gaidīšanu, pirms tiek dota vaļa dusmām). Kā to uzģērbt? - Izturot jeb panesot un piedodot.
Mārtiņš Balodis
Mt. 19:13-15
13.-15.p.:
13 Tad atnesa bērniņus pie Viņa, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos.
14 Bet Jēzus sacīja: "Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība."
15 Un Viņš tiem uzlika rokas un tad aizgāja no turienes.
Ko nozīmē frāze 14.p. beigās: "jo tādiem pieder Debesu valstība." ( τῶν γὰρ τοιούτων ἐστὶν ἡ βασιλεία τῶν οὐρανῶν.)
Tā kā lietots vārds "tādiem", tad: vai tas nozīmē, ka nav runa par to, ka bērniem pieder debesu valstība, bet burtiski "tādiem" kā bērni? Kas nozīmētu, ka Jēzus izmanto šo situāciju, lai skaidrotu vispārēju patiesību un runā par tiem, kas ir kā bērni, kas pēc savas uztveres ir vientiesīgi un paļāvīgi. Tajā skaitā tad būtu gan bērni, gan pieaugši, kas vien atbilstu šādam raksturojumam.
Vai tomēr šeit varētu būt domāts, ka burtiski bērniem tiešām pieder debesu valstība.
Kontekstā lasām, ka pie Jēzus tika atnesti bērni. Mācekļi tos negribēja pielaist pie Jēzus, bet Jēzus sacīja, lai tos laiž pie Viņa un neliedz pie Viņa nākt. Vai tiešām Jēzus bija noguris, vai arī mācekļiem likās, ka Jēzum ir nopietnākas lietas darāmas nekā bērnu svētīšana un aizlūgšana par tiem? Nedomāju, ka tas bija tas, ko domāja mācekļi.
Iespējams, ka atbilde mācekļu domāšanai un rīcībai ir Jēzus skaidrojumā par to, kam pieder debesu valstība. No citām rakstvietām redzam, ka mācekļu uztvere par debesu valstību bija atšķirīga no Jēzus. Piem.: Mt. 20:20-28 - Cebedeja dēlu mātes lūgums; Lk. 24:21 - vīri, kas bija ceļā uz Emavu, apliecina, ka viņi bija cerējuši, ka Jēzus atpestīs Israēlu. Iespējams, ka mācekļi domāja, ka tā valstība, kuru Jēzus ir atnesis un uz ko viss iet, ir tāda, kurā būs burtiski jānodarbojas ar Israēla valsts uzcelšanu un vadīšanu. Un tādas lietas veic pieauguši cilvēki, nevis bērni.
Savukārt Jēzus atbilde mācekļiem tomēr iekļāva bērnus. Pirmkārt, protams, "tādiem" kā bērni ir tie, kas uztver lietas nevis tā kā mācekļi, kas, iespējams, burtiski sagaidīja Israēlas valsts atjaunošanu un vadīšanu, bet gan tādiem, kas paļāvīgi ļāva Jēzum vadīt viņus debesu valstības celšanā. Bet, otrkārt: tā kā bērni bija tie, kurus Jēzus pieņēma un neatraidīja, tad arī viņi ir tie, kam pieder debesu valstība. Sk. vēl dažas rakstvietas par bērniem:
Rom. 7:9: “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru.” Varam domāt, ka Pāvils no bērnības tika audzināts zināt bauslību (sk. Fil. 3:5.6). Tas nozīmē, ka viņš, iespējams, domāja to vecumu, kad “nāca bauslis” pie viņa saprašanas nozīmē. Tad viņš kļuva atbildīgs par savu rīcību.
5.Moz. 1:39: “Un jūsu mazie bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka tie kļūšot par laupījumu, un jūsu jaunie dēli, kas tolaik nemācēja atšķirt labu no ļauna, tie tur nonāks tanī vietā; Es viņiem šo zemi došu, un viņi to iegūs sev par īpašumu.” Šis pants parāda, ka grēki, kuru dēļ daudzi cilvēki nomira tuksnesī un neiegāja apsolītajā zemē, netika pieskaitīti bērniem viņu jaunības dēļ.
Mārtiņš Balodis
Mt. 3:11-12
11.-12.p.:
11 Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.
12 Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.
(Paralēla rakstvieta šai ir Lk. 3:16.17.)
1) 11.p. lietota μὲν … δὲ konstrukcija, kuras doma ir: “no vienas puses …, bet no otras puses”. Tādā veidā Jānis pasaka, ka Viņa veiktai kristībai jeb pagremdei ir nozīme, taču tā ir neizmērojami mazāka salīdzinājumā ar To, kas nāk pēc viņa, un ar to, kādu kristību jeb pagremdi (lietots darbības vārds βαπτίζω - iemērkt, pagremdēt) veiks Tas, kas nāk pēc viņa, proti, Jēzus.
2) 11.p. Jēzus darbība tiek raksturota sekojoši: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Nākošais, proti, 12.p., kurā runa ir par divām grupām (kvieši, pelavas) un divām darbībām (kviešu sakrāšana, pelavu sadedzināšana), varētu likt domāt, ka arī 11.p. viena grupa cilvēku tiek iegremdēti Svētajā Garā, bet otra ugunī. Tie, kas tiek iegremdēti Svētajā Garā, tiek izglābti, bet tie, kas tiek iegremdēti ugunī, tiek sodīti.
3) Taču 11.p. rāda, ka viena un tā pati cilvēku grupa tiek uzrunāta ar “jūs”: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Tāpēc un vēl citu sekojošu iemeslu dēļ varam domāt, ka 11.p. runā par vienu cilvēku grupu, proti, par tiem, kas tiek uzrunāti ar Jēzus atnākšanu gan no paša Jēzus, gan vēlāk caur vēsti par Jēzu. Savukārt 12.p. runā gan par tiem, kas tiek izglābti, gan par tiem, kas tiek sodīti.
4) Jēzus nākšana ir saistīta ar Svēto Garu. Bībelē ir tādas rakstvietas, kas par Svēto Garu runā saistībā ar Jauno derību un beigu laikiem. Joēla 3; Ecēh. 36; Jes. 32; Jer. 31:31-33.
Jes. 4:4 runā par šķīstīšanas garu: “Kad Tas Kungs nomazgās Ciānas sievu un meitu nešķīstumus un iznīdēs Jeruzālemes vidū tās daudzos asinsgrēkus ar tiesas un šķīstīšanas garu …” Septuagintā (LXX) 4.p. beigas: ἐν πνεύματι κρίσεως καὶ πνεύματι καύσεως, tulkojumā: “ar tiesas garu un sadedzināšanas garu”. Ebreju val. pēdējie vārdi arī nozīmē “ar dedzināšanas Garu” (וּבְר֥וּחַ בָּעֵֽר). Tādā veidā gan Gars, gan dedzināšana ir apvienoti vienā frāzē.
Tāpēc varam domāt, ka 11.p. pagremdēšana Svētajā Garā un ugunī attiecas uz vienu un to pašu cilvēku grupu, proti, uz cilvēkiem, kurus uzrunā Jēzus, uz cilvēkiem, kas dzird evaņģēliju. Viņi tiek uzrunāti no Svētā Gara un sajūt iekšēju nemieru: Svētais Gars runā, bet viņu nepaklausība Dievam un grēku ieraudzīšana rada “dedzinošu” sajūtu viņos. Atsaucība evaņģēlijam ved pie tā, ka viņi tiek šķīstīti no grēkiem, viņos iemājo Dieva Svētais Gars un viņi iemanto mieru ar Dievu un no Dieva. Rezultātā vairs nav “dedzināšanas” sajūtas, kas bija saistītas ar grēku viņos un pretošanos Dievam. Par Svētā Gara darbības rezultātā izraisītu nemieru lasām Ap.d. 2:37. Caur Pētera sludināšanu darbojās Svētais Gars un daudzi cilvēki nespēja palikt tajā stāvoklī, kurā viņi atradās.
Tad 12.p. runā par taisnošanu un sodu atsevišķi no 11.p. izteiktās domas. Šajos pantos viens un tas pats attieksmes vietniekvārds (ģenetīvā, vīr. dz., viensk. - οὗ no ὅς) lietots, ievadot divas frāzes:
- “Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.”
- “Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”
Abi panti kopā pasaka, ka:
1) Jēzus kalpošana ir neizmērojami lielāka par Jāņa kalpošanu;
2) kopš Jēzus atnākšanas nevar būt neitralitāte attiecībā uz Viņu: vai nu cilvēki pieņem to, ko Svētais Gars caur Jēzu vai vēlāk caur evaņģēliju par Jēzu viņiem saka, vai arī cilvēki to noraida. Tie, kas pieņem, tiek šķīstīti, tie, kas nepieņem, tiek sodīti. Un pats Jēzus sasaistīja savu kalpošanu ar tiesas dienu, Jņ. 12:47.48:
47 Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.
48 Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.
Mārtiņš Balodis
Gal. 4:8-11
8.-11.p.:
8 Gan toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi.
9 Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši vai, labāki sakot, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot?
10 Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus.
11 Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.
Šo ir ļoti nopietni vārdi iepretī tam, ko Pāvils bija rakstījis pirms tam. Saskaņā ar Pāvila sacīto 8.-11.p.: atgriešanās pie kalpošanas elkiem padara iepriekš saņemto veltīgu. Šajā gadījumā tā ir novēršanās no Kristus caur to, ka galatieši pievērsās bauslības pildīšanai kā glābšanas līdzeklim.
“jūs … kalpojāt”, 8.p. Galatieši bija pagāni jeb cittautieši, kas pirms nākšanas pie Kristus bija kalpojuši elkiem. Aiz elkiem ir dēmoni, pēc 1.Kor. 10:19-21.
“jūs atkal atgriežaties …?” 9.p. Atkal Pāvils lieto to pašu vārdu στοιχεῖα, ko 3.p. (iespējamās nozīmes: pamatprincipi, materiālās pasaules pamatsastāvdaļas, garīgas būtnes jeb gari). Šeit tiek iezīmēts ļoti spēcīgs un pārsteidzošs kontrasts. Pie tam Pāvils akcentē, ka Dievs bija viņus atzinis. Galatiešu novēršanās nav vienkārši neitrāla rīcība; tā ir novēršanās no Dieva. Sk. Gal. 1:6: „Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā ...”
10.p. paskaidro, kā tieši galatieši novērsās no Dieva un Kristus: „Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus.” Par kādiem svētkiem varētu būt runa? Tā kā šī vēstule gan runā uz kristiešiem, kas nākuši no pagānu vidus, bet problēmas ir tās, kuras cēla kristieši, kuru domāšana bija balstīta judaismā (kā Ap.d. 15:1, sk. arī Gal. 3:2; 4:10.21; 5:2-4; 6:12.13), tad iespējams, ka šeit runa ir par judaismā praktizētām svētām dienām (arī apgraizīšana un bauslības tūrēšana, par kurām runāts šajā vēstulē, nebija lietas, ko būtu praktizējuši pagāni pirms nākšanas pie Kristus).
Ja tas ir tā, tad problēma ir ļoti nopietna, jo 9. un 10.p. kopā skatīti liek domāt, ka likumu turēšana, kas nāk no jūdaisma, ir šī atgriešanās pie kalpošanas dēmoniem. Kā tas var būt? – Tāpēc, ka tā ir novēršanās no Kristus un tā ir novēršanās no Dieva, sk. Gal. 1:6-9. Bet Kristū taču viss ir piepildīts! (Sk. kontrastu starp 3.Moz. 23.nod., kur ir runa par svētām dienām un svētku laikiem, un Rom. 15:5).
Ja mēs savā dzīvē likumus, pat VD likumus, uzlūkosim kā nepieciešamu līdzekli, lai mēs tiktu pestīti, tad šie likumi ir tie, uz kuriem mēs skatāmies vairāk, nekā uz Dievu un Viņa Dēlu Jēzu, un tie kļūst par elkiem mūsu dzīvē. 1.Tim. 4:1-5:
1 Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām,
2 padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta.
3 Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no barības vielām, ko Dievs ir radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tās ar pateicību.
4 Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību;
5 jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana.
Tātad dēmoniskas ir tās mācības, kas novērš uzmanību no Jēzus un kas liek pašam cilvēkam ar kādu likumu turēšanu izskatīties labi. Tāpēc ap. Pāvils saka, 11.p.: “Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.”
Mārtiņš Balodis
Gal. 4:6-7
6.p.: “Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!”
Grieķu val. nav rakstīts “apliecinājis”. Un frāzi “Bet, ka jūs esat …” var tulkot: “Bet tāpēc, ka jūs esat …” Burtisks 6.p. tulkojums: „Bet tāpēc, ka jūs esat dēli, Dievs sūtīja Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!”
Dieva bērna statuss bija par pamatu tam, ka Dievs mums deva Savu Svēto Garu.
1) Svētais Gars ir gaidāmā mantojuma ķīla. Ef. 1:14.
2) Svētais Gars padara iespējamu to, ka mēs esam brīvi un droši ar Dievu, Rom. 8:15: „Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!”
3) “Pats Gars apliecina kopā ar mūsu Garu, ka esam Dieva bērni.” (Rom. 8:16 no grieķu val.)
Arī Gal. 4:6 saka, ka mēs varam būt droši par to, ka Dievs ir mūsu Tēvs un 7.p. Pāvils saka, kāds tam ir rezultāts: „Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.”
“Tātad” (ὥστε) var tulkot arī “tā ka”. Vārda “kalps” vietā grieķu val. ir “vergs” (δοῦλος) un vārda “bērns” vietā ir “dēls” (υἱός).
Galatiešiem, kuriem bija kārdinājums apliecināt savu piederību Dievam ar bauslības darbiem, piem., ar apgraizīšanu, Pāvils saka, ka iemesls, kāpēc viņi Dievu sauc: “Aba, Tēvs!”, ir tas, ka Dieva Svētais Gars to viņos dara. Un iemesls, kāpēc viņiem ir Svētais Gars, ir tas, ka Dievs viņus ir pieņēmis par Saviem bērniem. Tātad: viņiem nav nekas vairāk jādara un viņiem arī nav iespējams neko vairāk izdarīt, lai viņi nodrošinātos būt Dieva bērni. Viņi nav vairs vergi, bet Dieva dēli, un tāpēc, ka Dieva dēli, viņi Dieva darba dēļ ir mantinieki. Tas ir tas, ko Dievs ir darījis to labā, kurus Viņš caur Savu Dēlu Jēzu Kristu ir atpestījis (Gal. 4:4.5).
Mārtiņš Balodis
Gal. 4:4-5
4.,5.p.:
4 Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības,
5 lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības.
4.p. sākums burtiski: “Bet, kad laika piepildījums atnāca …” Tas bija Dieva nolikts brīdis. Dievam nav nejaušību. “… tad Dievs sūtīja Savu Dēlu …”, kur vārds “sūtīja” šeit ir ἐξαποστέλλω – izsūtīt. Tas norāda uz aktīvu rīcību. (Laika piepildījums varēja izteikties gan caur tā laika gaidām pēc Mesijas; gan arī caur tā laika reliģisko situāciju; caur tā laika grēcīgumu; caur tā laika politisko varu, proti, Romas impēriju; caur tā laika vienoto grieķu val., ko runāja visā Romas impērijā u.c.)
„dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības”; vārdi „dzimušu” un „noliktu” oriģinālā ir viens un tas pats aorista divdabis γενόμενον, no vārda γίνομαι: kļūt, tapt, rasties, tikt veidotam. Tas tikai norāda uz Dieva mērķtiecīgu Sava Dēla sūtīšanu tajos apstākļos, jo dzimšana un nonākšana zem bauslības bija viena un tā paša vieta, kur atradās bezcerīgi pazudušie cilvēki, proti, zem bauslības lāsta (Gal. 3:13). Bauslība nebija cilvēces glābšanas variants; bauslība bija tā, kas uzrādīja cilvēci par vainīgu Dieva priekšā, sk. Rom. 3:20: „Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod - grēka atziņu.” Tāpēc arī Gal. 4:5 Pāvils saka, kāpēc Jēzus tika sūtīts tieši zem bauslības: „lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, lai mēs iegūtu bērnu tiesības.”
Divi nolūki: “lai izpirktu tos, kas zem bauslības, lai mēs atgūtu bērnu tiesības” (ἵνα τοὺς ὑπὸ νόμον ἐξαγοράσῃ, ἵνα τὴν υἱοθεσίαν ἀπολάβωμεν). Ja mēs netiktu izpirkti, mēs nespētu iegūt Dieva bērnu tiesības. (5.p. “ka” vietā ir vajadzīgs “lai”, jo grieķu val. tur lietots tāds pats vārds ἵνα, kā 5.p. sākumā.)
No kā bija jāizpērk? - No atrašanās zem bauslības jeb no tā stāvokļa, kur bauslība nosaka, kādi mēs esam Dieva priekšā. Un pēc bauslības mēs visi esam grēcinieki (sk. Rom. 3:20).
Ps. 49:8: „Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves ...”
Ps. 90:7.8:
7 Jo mēs iznīkstam Tavu dusmu priekšā, tiekam iznīcināti Tavas bardzības dēļ.
8 Tu liec mūsu noziegumus Savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus Sava vaiga gaismā.
Ef. 2:3: „… pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.”
1.Kor. 15:56.57:
56 Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība.
57 Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.
Vārdu “bērnu tiesības” vietā grieķu val. ir saliktenis υἱοθεσία, kas sastāv no: υἱός - dēls un τίθημι - likt, nolikt. Tātad kopā: nolikšana par dēlu vai adopcija. Caur Jēzu Kristu mums ir bērnu tiesības. Tas nozīmē, ka mēs esam mantinieki, kā to Pāvils skaidro tepat tālāk un arī Rom. 8:15-17:
15 Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības (υἱοθεσίας) Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!
16 Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.
17 Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki - Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.
Mārtiņš Balodis
Gal. 4:1-3
1.-3.p.:
1 Bet es saku: kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder.
2 Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem līdz tēva nospriestam laikam.
3 Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku kalpībā.
Šajos pantos ar ilustrāciju no dzīves (1. un 2.p.) Pāvils skaidro, ka mūsu laiks pirms pestīšanas Jēzū Kristū bija kalpības laiks (vārda “kalpība” vietā 3.p. grieķu val. lietots perfekta pasīva divdabis no δουλόω - paverdzināt). Katrs cilvēks, kas nav atpestīts, ir pakļauts kaut kam citam un viņš nebauda iespēju lietot viņam iedalīto mantojumu. Arī Galatijas reģiona kristieši pirms pestīšanas bija pakļauti kādiem citiem un nebaudīja to, ko Dievs viņiem bija devis caur Jēzu Kristu. Ap. Pāvils saka, ka galatieši bija pakļauti pirmspēkiem.
Vārds pirmspēki - τὰ στοιχεῖα - var nozīmēt pamatprincipus, materiālās pasaules pamatsastāvdaļas, garīgas būtnes jeb garus. Kura no nozīmēm ir šeit?
Šajā kontekstā arī 9.p. lietots tas pats vārds. Tātad Pāvils raksta pagānu kristiešiem, kas nozīmē, ka viņi pirms kļūšanas par kristiešiem nebija bauslības pildītāji, bet, kā saka 8.p., elku dievu pielūdzēji. Savukārt aiz elkiem, pēc 1.Kor. 10:19-21, ir dēmoni. (Par elkiem sk. arī 1. Kor. 8:4-6.) Tā kā Gal. 4:8-9 runā par kalpošanu elku dieviem un pirmspēkiem, varam secināt, ka ar vārdu pirmspēki jāsaprot dēmoni.
Kol. 1:13 saka: „ Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā…” Ikviens cilvēks ir zem sātana varas pirms tas tiek izglābts. Ef. 2:1-3:
1 Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos,
2 kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos.
3 Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.
Neviens cilvēks bez Dieva nav brīvs. Visi, kas nav pestīti Jēzus asinīs, ir garīgi miruši, pakļauti sātanam, dzīvo kārībās un ir zem Dieva dusmām. Pasaule mēģina iestāstīt pretējo, proti, ka, ticot Dievam, cilvēks kļūst nebrīvs, ka viņš sasaista sevi. Bet tie ir meli. Vai arī tāds priekšstats rodas no pārprastas kristietības, proti, cilvēki domā, ka viņi ir kļuvuši par kristiešiem, bet patiesībā viņi ar to ir sapratuši bauslības pildīšanu bez ticības Dieva pestīšanai žēlastībā caur ticību Jēzus nopelnam pie krusta.
Mārtiņš Balodis
Ap.d. 28:30-31
30.-31.p.:
30 Viņš palika pilnus divi gadus savā īrētajā mājoklī un pieņēma visus, kas pie viņa nāca,
31 sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu.
Iepriekš 16.p. rakstīts: “Kad mēs nonācām Romā, Pāvilam atļāva dzīvot savrup ar kareivi, kas viņu apsargāja.” Tātad Pāvils tika gan apsargāts, gan arī neviens viņu nekavēja sludināt par Jēzu citiem.
Līdz šim Pāvils bija gājis pie citiem, tagad citi nāca pie viņa.
31.p. apraksta, kādā veidā izpaudās Pāvila palikšana un turpinošā citu cilvēku pieņemšana Romā 2 gadus. Tas izteikts ar 2 divdabjiem:
1) “sludinādams” - κηρύσσων no κηρύσσω – būt herahldam, pasludināt kā heraldam, pasludināt atklāti; Pāvils kā heralds pasludināja Dieva valstību. Varam domāt, ka viņš runāja par Jēzus atnākšanu (sk. Jēzus vēsti Mt. 4:17).
2) “mācīdams” - διδάσκων no διδάσκω – mācīt. Pāvils mācīja tās lietas, kas ir par Kungu Jēzu Kristu. Un to Pāvils darīja “ar lielu drosmu” jeb burtiski: “ar visu drosmi”.
Un tad seko pēdējais vārds šajā teikumā, kas ir arī Ap.d. gr. pēdējais vārds: ἀκωλύτως – bez šķēršļiem, brīvi, apstākļa vārds, kas mums ir iztulkots ar vārdiem “neviena nekavēts”.
Drusku neveikls, bet burtiskis 31.p. tulkojums uz latviešu valodu: “sludinādams Dieva valstību un mācīdams lietas par Kungu Jēzu Kristu ar visu drosmi nekavēti.” Tādā veidā pēdējais vārds rāda lielu Dieva žēlastību un apsardzību evaņģēlija sludināšanai par Jēzu Romā. Un šis vārds kalpo arī par iedrošinājumu, ka evaņģēlija vēsts par Jēzu nav apturama.
Kopsummā par Pāvilu Romā:
1. Pāvilam nonākot Romā, evaņģēlijs jau tur bija bijis kādu laiku. Ap.d. 2:10 saka, ka Vasarsvētkos Jeruzālemē bija jūdi arī no Romas. Iespējams, ka viņi vai kādi citi vēlāk aiznesa evaņģēliju par Jēzu uz Romu. Bet tā kā Ap.d. 1:8 ir šīs grāmatas plāns, tad, šķiet, ka šī grāmata par evaņģēlija triumfu tiek saistīta ar Pāvila nonākšanu Romā. Ja akcentu liek uz Pāvilu, tad tas nav patiesi hronoloģiski, jo tur jau ir kristieši. Ja akcentu liek uz Pāvila nesto evaņģēlija vēsti, tad Pāvilam kā apustulim šī vēsts nešana Romā literāri rāda evaņģēlija aiznešanu uz Romu. Līdz ar to Ap.d. gr. noslēdzas ar tā laika pasaules centru - Romu.
2. Apcietinājuma laikā Romā ap. Pāvils sarakstīja vairākas vēstules: Ef., Fil., Kol., Filemonam.
Mārtiņš Balodis
Mt. 7:13.14
13.-14.p.:
13 Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet.
14 Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.
Ja Kalna svētrunas ievada daļa ir Mt. 5:3-16, galvenā daļa Mt. 5:17-7:12 (sk. sakarību starp 5:17 un 7:12), tad noslēdzošā daļa ir Mt. 7:13-27, kurā parādās ļoti konkrēti aicinājumi un brīdinājumi, kas labi var tikt sasaistīti ar iepriekšējām Kalna svētrunas daļām.
Tā Mt. 7:13.14 vispirms tiešā veidā ir saistīti ar visu, ko Jēzus tikko ir sludinājis Kalna svētrunā, proti: izvēlēties šauros vārtus un šauro ceļu nozīmē izvēlēties Jēzus mācību, šajā kontekstā: to, ko Jēzus tikko mācīja Kalna svētrunā; izvēlēties platos vārtus un plato ceļu nozīmē izvēlēties to, kas nesaskan ar Jēzus mācību. Šajā kontekstā: tas, kas nesaskan ar to, ko Jēzus ir mācījis Kalna svētrunā, un skatoties uz nākošajiem pantiem: tā ir viltus praviešu mācība un viņu dzīve (15.p.), kuras sliktie augļi (16.-20.p.) uzrāda, ka viņi neklausa Jēzus mācībai. Sk. arī 21.-23.p. (21.p. “kas dara Mana Debesu Tēva prātu” iepretī 23.p. “jūs ļauna darītāji” un 24.-27.p. (24.p. “kas šos Manus vārdus dzird un dara” iepretī 26.p. “kas šos Manus vārdus dzird un nedara”).
Šauro vārtu un šaurā ceļa pretnostatīšana platajiem vārtiem un platajam ceļam Kalna svētrunas kontekstā, ieskaitot sekojošos pantus (15.-27.p.), liek domāt, ka tie cilvēki, kas izvēlas vienus vai otrus vārtus ar tiem saistītajiem ceļiem, tos izvēlas nevis ārpus Kristus mācības vai kristietības vispār (kā dažkārt cilvēki skaidro 13.p. platos vārtus un plato ceļu), bet saistībā ar Kristus mācību. Tikai tie, kas ieiet pa platajiem vārtiem un staigā plato ceļu, to dara ar atkāpēm no Jēzus mācības vai to sagrozot, vai arī to padarot vieglāku. Savukārt tie, kas meklē šauros vārtus un ceļu, to dara uzticīgi tikai un vienīgi Jēzum un Viņa mācībai.
Mārtiņš Balodis
Mr. 3:13-19
13.-19.p.:
13 Un Viņš uzkāpj kalnā un aicina pie Sevis, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa.
14 Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt,
15 un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.
16 Tā Viņš iecēla divpadsmit. Un Viņš Sīmanim pielika vārdu Pēteris;
17 un Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli;
18 un Andreju, un Filipu, un Bērtuli, un Mateju, un Tomu, un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju, un Sīmani Kānaānieti,
19 un Jūdu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva.
12 mācekļu izraudzīšana seko aprakstam par Jēzus darbiem un popularitāti cilvēku vidū (sk. Mr. 3:7-12). Tāpēc, ņemot vērā arī šiem 12 mācekļiem dotos uzdevumus un varu, viņi tika iecelti, lai pavairotu Jēzus darbību un darbotos Viņa Vārdā un varā.
12 mācekļus jeb apustuļus Jēzus izraudzīja no mācekļu pulka, kas Viņam sekoja, sk. Lk. 6:13.17. Pirms tam, kā raksta Lūkas, Jēzus visu nakti pavadīja Dieva lūgšanā, Lk. 6:12.
14. un 15.p. nosauc 3 nolūkus tam, kāpēc Jēzus šos vīrus iecēla:
1) “lai tie būtu pie Viņa” - ἵνα ὦσιν μετ’ αὐτοῦ. Vārds “būtu” ir prezentā, kas nozīmē, ka tas raksturo turpinošu darbību. Pirms notiek jebkāda kalpošana, Jēzus mācekļus ir jāraksturo tam, ka viņi ir kopā ar Jēzu, ka viņi redz Jēzus dzīvi un darbus, un klausās Viņa mācību.
2) “lai Viņš tos izsūtītu sludināt” - ἵνα ἀποστέλλῃ αὐτοὺς κηρύσσειν. “lai” ir iekrāsots sarkanā krāsā, jo nav 1965.g. revidētajā tekstā, bet tas ir grieķu val. (ἵνα). Gan “izsūtītu” gan “sludinātu” ir prezenta laikā, kas nozīmē, ka tas nenotika vienreiz, bet tās bija darbības, kas notika atkārtoti.
3) “un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt” - ἔχειν ἐξουσίαν ἐκβάλλειν τὰ δαιμόνια. Infinitīvs ἔχειν šeit izsaka nolūku: “lai tiem būtu”, pie tam tas ir prezentā, kas nozīmē, ka Jēzus mācekļiem šī vara nebija vienai misijai, bet ka viņiem turpinoši bija iespēja kalpot ar šo Jēzus doto varu izdzīt ļaunus garus. Arī vārds “izdzīt” ir prezentā, kas arī nozīmē, ka Jēzus mācekļi atkal un atkal kalpoja Jēzus dotajā varā.
16.-19.p. Par mācekļiem sk. “Apustulis” zem sadaļas “Vārdnīca” un komentāru pie Lk. 6:12-16.
Šie 12 apustuļi bija parasti cilvēki, kurus Dievs lietoja neparastā veidā. Kā redzam no dažādiem aprakstiem, kur evaņģēlijos šie vīri pieminēti, viņi bija dažādi pēc savas nodarbošanās (kas ir zināmas tikai par dažiem) un dažādi pēc savas uzvedības (raksturs, strīdi, neuzticība, arī nodevība). Bet viņiem bija īpaša priekštiesība: būt kopā ar Jēzu un kalpot Jēzus dotajā varā, un tā būt lieciniekiem un piedzīvot, kā Jēzus atklāja sevi kā Dievu arī caur viņiem uzticēto kalpošanu.
Mārtiņš Balodis
Mt. 6:13
13.p.: "Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna."
Vārda "ļauna" vietā ir īpašības vārds πονηρός - slikts, ļauns. Taču šis vārds lietots ar artikulu, proti, τοῦ πονηροῦ, kas varētu nozīmēt, ka runa ir par personu, t.i., velnu, nevis par ļaunumu vispār. Jēzus teica saviem mācekļiem, ka šajā pasaulē viņiem ir bēdas, Jņ. 16:33: "To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!" Tas nozīmē, ka mēs piedzīvosim sliktas un ļaunas lietas, bet pavisam droši varam būt par to, ka Dievs grib mūs pasargāt no velna. Tāpēc arī mums ar modrību jādzīvo un jāuzticās Dievam lūgšanās šajā lietā.
Mt. 6:13 τοῦ πονηροῦ angļu val. tulkojumos: NIV tulko “the evil one” (ļaunā), ar ko domāts velns. Piezīmē teiks, ka var tulkot arī “evil” (ļauna). NASB tulko “evil” (ļauna), bet piezīmē saka, ka var tulkot arī “the evil one” (“ļaunā).
JD ir vēl rakstvietas, kas šo pašu vārdu πονηρός lieto ar artikulu, kur ir domāts velns. Sk. piemērus.
Jēzus lūgšanā Dievam Tēvam, Jņ. 17:15: "Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna." (Iespējams, ka šeit vajadzētu tulkot “ļaunā”.)
Mt. 13:19: “Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā …” Sk. paralēlo rakstvietu Mr. 4:15, kur skaidri pateikts, ka tas, kas no sirdīm paņem sēto vārdu, ir sātans.
Mt. 13:38.39:
38 Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni.
39 Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un pļaujamais laiks ir pasaules gals, un pļāvēji ir eņģeļi.
Ef. 6:16: “bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.”
1.Jņ. 3:12: “ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni.”
Mārtiņš Balodis
Mt. 6:9
9.p.: “Svētīts lai top Tavs Vārds.” Vārda “Vārds” vietā ir lietots ὄνομα, kas nozīmē “vārds” kā personas vārds (angl. name, vāciski Name). Tātad runa ir par pašu Dievu nevis par Dieva runāto vai Bībelē uzrakstīto vārdu.
Mārtiņš Balodis
1.Kor. 13:12
12.p.: “Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā …”
“Mēs tagad visu redzam …” un seko divas prievārdu frāzes: δι’ ἐσόπτρου - “caur spoguli”; ἐν αἰνίγματι - “ar mīklu” jeb “mīklā”.
“kā spogulī”. Kontekstā, proti, 12.-14.nod., runa ir par Svētā Gara dāvanām kalpošanā. Šīs dāvanas ir ar ierobežojumiem. Piem., par kalpošanā iesaistīto atziņu un pravietošanu 9.p. Pāvils saka, ka tās ir tikai daļējas (latv. “nepilnīga”, bet grieķu val. μέρος - daļa). Pāvils pieved ilustrāciju no dzīves sakot, ka tagad mēs redzam lietas kā spogulī skatoties, t.i., redzēdami atspulgus. Fiziskās lietas, protams, ir īstas šajā pasaulē, jo Dievs ir radījis matēriju un Dievs novērtēja visu radīto ļoti labu esam (1. Moz. 1:31). Taču salīdzinājumā ar Dievu redzamās lietas ir laicīgs un nepastāvīgs, 2.Kor. 4:18: “Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.” Arī garīgajās lietās tas, ko pienesam kalpošanā, ir lielākas īstenības atblāzma, atspulgs.
“mīklaini” no αἴνιγμα - mīkla, enigma. Pāvils saka, ka vēl viens veids, kā mēs lietas redzam šajā pasaulē, ir tā, it kā mēs skatītos uz nesaprotamu mīklu. Un mīklas ir tās, aiz kurām ir kāda apslēpta nozīme. Tā kā konteksts runā par kalpšanu, tad ar šo Pāvila doto salīdzinājumu varētu saprast, ka tas, ko darām, mums nav pilnībā aptverams.
“bet tad vaigu vaigā”. Šie vārdi norāda gan uz to, ka pēc šīs dzīves būs noņemti ierobežojumi, kuru dēļ mēs visu vēl nesaprotam, gan arī uz to, ka lielākais ieguvums pārākuma stāvoklī būs sadraudzība ar Dievu.
“bet tad vaigu vaigā”. Šis salīdzinājums ar iepriekšējo panta daļu rāda, ka tas, kas mūs sagaida, būs pārāks par to, kas ir tagad. Un iemesls tam būs sadraudzība ar Dievu. Mt. 5:8: “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.”
Mārtiņš Balodis
Atkl. 1:8
8.p.: ““Es esmu Alfa un Omega!” saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs!”
Apzīmējums “Alfa un Omega” par Dievu vēl ir arī Atkl. 21:6: “Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals.” Par Jēzu tāds apzīmējums ir Atkl. 22:13: “Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals.”
Alfa (A,α) ir grieķu valodas alfabeta pirmais un omega (Ω,ω) ir pēdējais burts. Kā redzam no citētajos Bībeles pantos dotajiem aprakstiem, sakot, ka Dievs un Jēzus ir “Alfa un Omega”, ar to tiek domāts, ka gan Dievs, gan Jēzus ir mūžīgi. Viņi vienmēr ir bijuši, ir un vienmēr būs.
Mārtiņš Balodis
Ap.d. 21:3-6
3.-6.p.:
3 Redzējuši Kipru un to atstājuši pa kreisi, mēs braucām uz Sīriju un izkāpām malā Tirā, jo tur kuģim bija jāizkrauj krava.
4 Uzmeklējuši mācekļus, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.
5 Savu laiku tur pavadījuši, mēs devāmies ceļā, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas, un, nometušies ceļos krastmalā, mēs lūdzām Dievu.
6 Un, cits no cita atvadījušies, iekāpām kuģī, bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām.
Šī rakstvieta dod nelielu ieskatu Tiras draudzē. Ap. Pāvils un viņa ceļabiedri bija ceļā uz Jeruzālemi. Tā kā tajā laikā ceļošana notika ar tajā pašā virzienā braucošiem kravas kuģiem, tad Pāvils un viņa ceļabiedri uzturējās tur tikpat ilgi, cik kuģis, ar kuru viņi ceļoja (vārds “kuģī” 6.p. ir ar artikulu, kas nozīmē, ka runa ir par to pašu kuģi, ar kuru viņi ceļoja līdz Tirai).
Vārds “mācekļus” 4.p. ir ar artikulu, kas liek domāt, ka Pāvils šos mācekļus, iespējams, pazina (Tira atradās Feniķijā un gan Ap.d. 21:2, gan pirms tam 15:3 min Feniķiju).
Par to, kas notika šajās dienās Tirā, informācijas ir maz, savukārt atvadām ir pievērsta salīdzinoši liela uzmanība. Kas tik nozīmīgs bija noticis Tirā, ka Lūka ir aprakstījis tik sirsnīgas atvadas? Lasām, ka veselas ģimenes jeb saimes pavadīja Pāvilu; viņi lūdza Dievu kopā; viņi cits no cita - tātad personīgi katrs - atvadījās.
Acīmredzot tas bija tik iespaidīgi, ka Lūka to īpaši ir detalizēti uzrakstījis.
Pavisam droši varam sacīt, ka septiņu dienu laikā tur būs bijusi sirsnīga sadraudzība, savstarpēja kalpošana, Pāvils, līdzīgi kā citur, būs mācījis draudzi. Pie tam tajā visā bija iesaistītas veselas saimes, jo arī bērni ir bijuši labu lietu baudītāji, - tāpēc jau viņi pēc tam gāja atvadīties no Pāvila.
Tirieši “Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.” (4.p.) Varam domāt, ka viņi bija sapratuši, ka Pāvilu Jeruzālemē sagaida bēdas. Pāvils jau iepriekš pats bija apliecinājis, ka katrā pilsētā, viņam esot ceļā uz Jeruzālemi, Svētais Gars viņam to liecina (sk. Ap.d. 20:23). Arī vēlāk Cēzarejā notiek līdzīgi (sk. Ap.d. 21:10-14).
Un tomēr: kāpēc tirieši “Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi”? (4.p.) Samērā izplatīts uzskats ir, ka tirieši caur Svēto Garu saprata, ka Pāvilu sagaida bēdas, bet tad viņi paši lūdza Pāvilu neiet uz Jeruzālemi. Vēlākie notikumi Cēzarejā rāda, ka kristieši, uzzinot Agaba pravietojumu par Pāvila apcietināšanu, tā rīkojās (Ap.d. 21:10-14). Taču par notikumu Tirā tas nav rakstīts.
Mārtiņš Balodis
Jņ. 11:5-6
5.,6.p.:
5 Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru.
6 Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās.
Kad Jēzus saņēma ziņu par Lācaru, tas vēl bija slims (1.-4.p.). Taču pēc divām dienām, par kurām lasām 6.p., Lācars jau bija miris. To atklāj 13. un 14.p..
6.p. burtiski pasaka, ka Jēzus sagaidīja, lai Lācars nomirtu. Iemesls, kāpēc Jēzus gaidīja, ir pateikts 14. un 15.p.:
14 Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris;
15 un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!"
Bet arī 6.p. sākums rāda sakarību ar 5.p., proti, 6.p. grieķu val. sākas ar vārdiem: ὡς οὖν ἤκουσεν - “tāpēc, kad Viņš dzirdēja” (ὡς šeit varētu tikt tulkots kā “kad”; οὖν - “tāpēc”; ἤκουσεν, aor., akt., ind., 3.p. viensk. - “Viņš dzirdēja”). Grieķu val. οὖν teikumos vienmēr liek otrajā vietā, bet tulkojumā tas jātulko kā pirmais vārds tai teikuma daļai, kuru tas iesāk. Tātad 5.p. saka: “Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru.” Un tad 6.p. paskaidro, ko Jēzus darīja šīs mīlestības dēļ uz viņiem: “Tāpēc, kad Viņš dzirdēja …” Tas, kas varēja izlikties kā Jēzus kavēšanās atbildēt palīdzēt, notika tādēļ, ka Viņš mīlēja šos cilvēkus. Un jau pirms tam, 4.p., lasām Jēzus vārdus: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.”
Mārtiņš Balodis
Mr. 2:17
17.p.: “Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: “Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem. Es neesmu nācis aicināt (atgriezties no grēkiem) taisnus, bet grēciniekus.”
Jēzus negaidīja, lai mācekļi, kuri tika izjautāti, atbildētu; Viņš pats atbildēja. Tādā veidā Viņš aizstāvēja Savus mācekļus un, varam domāt, parādīja, ka jautātājiem nevajadzēja tikai atbildi, bet ka viņiem bija vajadzīgs rēķināties ar to, kas dod viņiem atbildi.
Jēzus sākumā lieto vienkāršu ilustrāciju, kuru neviens nevar apstrīdēt. Tad Viņš apliecina patiesību, kuru šī ilustrācija skaidro. Tādā veidā no vispār zināmā un visiem saprotamā Jēzus šos reliģiozos cilvēkus aizveda pie tās patiesības apliecinājuma, ko Viņš pats izdzīvoja un pret ko vairs nevarēja iebilst.
Grieķu val. nav frāze “atgriezties no grēkiem”.
Ja arī šo rakstu mācītāju domām kaut nedaudz bija izgājis cauri tas, ko atspoguļo farizeja Nikodēma sacītais, kas bija no jūdu valdības pārstāvjiem, proti: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis” (Jņ. 3:2, Nikodēms runāja daudzskaitlī), tad viņiem Jēzus vārdi, ka Viņš nav nācis “aicināt taisnus, bet grēciniekus” varēja būt neizprotami. Jēzus, kuram nevarēja uzrādīt nevienu grēku (Jes. 53:9: “nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē”), bija kopā ar tiem, kas bija grēcinieki, un aicināja pie Dieva tos, kas kā grēcinieki neatbilda dievbijīgo uzskatiem, standartiem, vērtībām un pārliecībai.
Par taisniem Bībele sauc cilvēkus, kas meklē Dievu no visas sirds un cenšas dzīvot pēc Dieva likumiem (sk. Lk. 1:6 raksturojumu par Cahariju un Elizabeti). Grēcinieki bija tie, kas to nedarīja un, varam domāt, pat netēloja, ka to dara. Varam domāt, ka par tādu cilvēku aicināšanu runāja Jēzus.
Mārtiņš Balodis
Mr. 2:16
16.p.: “Un, kad rakstu mācītāji un farizeji Viņu redzēja ēdam ar grēciniekiem un muitniekiem, tad tie sacīja Viņa mācekļiem: “Vai tad Viņš ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?””
Grieķu val. vārds “farizeji” ir ģenitīvā un tas paskaidro vārdu “rakstu mācītāji”, kas grieķu val. ir daudzsk. nominatīvā. Tāpēc burtiski: “farizeju rakstu mācītāji” (οἱ γραμματεῖς τῶν Φαρισαίων). Tie bija tie rakstu mācītāji, kas bija farizeji. Viņu interese bija VD likumi, bet, pēc Jēzus sacītā Mt. 23.nodaļā, viņi bija ieinteresēti to mācīt, bet paši tā nedzīvoja, sk. Mt. 23:2.3:
2 Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji.
3 Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.
Sk. Mt. 23.nod. vairāk par rakstu mācītāju un farizeju liekulību.
Tas, kas Jēzum bija norma, proti, mīlestība uz grēciniekiem, nebija saprotams rakstu mācītājiem un farizejiem.
Pie tam reliģiozie cilvēki savu jautājumu uzstādija Jēzus mācekļiem nevis pašam Jēzum. Tas ir gļēvs veids, kā censties izaicināt tā rīcību, kas mācekļiem bija tik svarīgs. Pie tam tas, iespējams, nebija vienreiz izteikts jautājums, jo “tie sacīja” grieķu val. ir imperfektā (ἔλεγον), kas nozīmē, ka viņi to jautāja vairākkārt. Viņu nepiekrišana Jēzus rīcībai bija kļuvusi par spiedienu uz Viņa mācekļiem.
Mārtiņš Balodis
Mr. 2:15
15.p.: “Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, ka arī daudz muitnieku un grēcinieku sēdēja pie galda līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem; jo to bija daudz, un tie staigāja Viņam pakaļ.”
Sekošana Jēzum Leviju neizņēma no viņa paša dzīves, bet ieaicināja Jēzu Levija dzīvē. Sekošana Jēzum nozīmē aicināt Viņu savā dzīvē, kur es esmu, un ļaut Viņam mīlēt mani un visus citus no manas dzīves.
Varam domāt, ka, līdzīgi kā citos notikumos, cilvēki, kuriem Jēzus bija palīdzējis, bija par to sajūsmā, tā arī Levijs bija priecīgs par Jēzus aicinājumu. Tāpēc viņš būs uzaicinājis Jēzu pie sevis uz mielastu. Un tur pie Jēzus, savukārt, nāca daudzi tieši tādi paši, kāds bija Levijs. No teikuma uzbūves varam domāt, ka tie bija mutnieki un grēcinieki, kuri gribēja būt kopā ar Jēzu pie galda. Vārds συνανέκειντο - “viņi sēdēja pie galda līdz ar”, ir imperfektā, kas norāda uz turpinošu galda sadraudzību.
Jēzum nebija problēmu būt Levija namā pie galda. Kādreiz cilvēki domā, ka viņu grēku dēļ Jēzus viņus redzēt savā tuvumā. Bībele rāda, ka mūsu grēku dēļ Jēzus ir atnācis šajā pasaulē, tuvu pie mums, jo viņš vēlas būt pie mums un mums palīdzēt, lai mēs kļūtu brīvi no saviem grēkiem.
Panta pēdējā daļā vēlreiz atkārtots vārds “daudz”, akcentējot šo cilvēku daudzumu. Vārds ἠκολούθουν - “viņi sekoja”, ir imperfektā, kas nozīmē, ka tā bija šo cilvēku turpinoša darbība. Tādā veidā viss šis pants parāda Jēzus attiecības ar muitniekiem un grēciniekiem: Viņa ikdiena bija būt kopā ar šiem cilvēkiem.
Mārtiņš Balodis
Mr. 2:14
14.p.: “Un, garām iedams, Viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un tam saka: “Staigā Man pakaļ!” Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ!”
Mums bieži liekas, ka Dievs mūs nepamana. Bet Dievs mūs pamana, jo Viņa uzmanība ir pievērsta mums. Ja mēs apzinātos, cik daudz tas ir, mēs varētu teikt līdzīgi, kā Ījabs savās sāpēs, Īj. 13:27-28:
27 Tu iespied manas kāju pēdas siekstā, un Tu cieši vēro visas manas gaitas un laupi manām kājām katru kustības brīvību,
28 man, cilvēkam, kas tomēr izjūk kā tārpu sagrauzts rīks, kā drēbes, ko kodes saēdušas.
Īj. 14:1-3:
1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera.
2 Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.
3 Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā!
Lūka savā evaņģēlijā Leviju sauc par Mateju (Lk. 6:15) un arī Mateja evaņģelijā, kuru viņš ir sarakstījis, viņš sevi sauc par Mateju, Mt. 9:9; 10:3. Interesanti, ka Mr. 3:18 viņš arī tiek saukts par Mateju.
Jēzus izvēle aicināt Leviju nebija nejauša. Evaņģēlijos lasām, ka Jēzus vairākus cilvēkus aicināja individuāli, lai tie Viņam sekotu. Bet tad ir kāds īpašs apraksts Lk. 6:12-16 par to, ka Jēzus pēc lūgšanās pavadītas nakts, kurā, varam domāt, Viņš runāja ar Savu debesu Tēvu par izraugamajiem apustuļiem, pēc tam tos izraudzīja. Un viņu starpā minēti vairāki, kurus Viņš jau bija aicinājis individuāli Sev sekot, un viens no tiem ir arī Levijs jeb Matejs.
Levijs bija muitnieks. Muitinieki tajā laikā ievāca muitu no cilvēkiem Romas valdības labā. Tādēļ viņu pašu tautieši jūdi muitniekus neieredzēja. Bez tam, muitnieki mēdza būt negodīgi. To labi ilustrē notikums par Caķeju (Lk. 19:1-10). (Sīkāku aprakstu par muitniekiem Romas impērijā sk. maceklis.lv sadaļā Vārdnīca.) Tas nozīmē, ka Levijs nebaudīja ne Israēla tautas, ne arī reliģiskās dzīves vadītāju labvēlību. Bet tieši tādu cilvēku Jēzus aicināja Sev sekot.
Jēzus aicinājums bija ilgtermiņa aicinājums, jo grieķu val. “Staigā man pakaļ!” jeb “Seko man!” lietota prez., akt., imper. forma (Ἀκολούθει μοι). Un seko vienkāršs fakta apstiprinājums, ka Levijs to izdarīja.
Tieši tāpat, kā visu šo pantu raksturo Jēzus aktīva iesaistīšanās Levija dzīvē, tā arī Levija tūlītējā atsaukšanās vairāk runā par Jēzus lomu nekā Levija lomu. Protams, Levijs atsaucās, bet viņš atsaucās tāpēc, ka viņam bija vajadzīgs Jēzus. To labi parāda sekojošais apraksts, īpaši 17.p.
Mārtiņš Balodis
Mr. 2:13
13.p.: “Un Viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis nāca pie Viņa, un Viņš tos mācīja.”
1.p. saka, ka tā vieta bija Kapernauma. Tas nozīmē, ka runa ir par Galilejas jūru.
Jēzus slavas izplatība un cilvēku interese par Viņu bija liela, tāpēc atkal un atkal lasām, ka cilvēki nāca pie Viņa.
Jēzus mācīja tos, kas pie Viņa nāca. Grieķu val. “mācīja” ir imperfektā (ἐδίδασκεν), kas nozīmē, ka raksturota Jēzus turpinoša mācīšana. Acīmredzot Jēzus uzskatīja, ka tas bija tas svarīgākais priekš tiem cilvēkiem tajā brīdī. Dažkārt šodien cilvēki saka, ka mācīšana cilvēkiem neesot tik svarīga; tā vietā vajagot kaut ko darīt viņu labā. Taču sk. Mr. 6:34: “Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.” (διδάσκειν) Lasām arī tādas liecības kā Mt. 7:28.29:
28 Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību(διδαχῇ),
29 jo Viņš tos mācīja(διδάσκων) kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.
Mr. 12:37b: “Un lielais ļaužu pulks Viņu labprāt klausījās.” (Apstākļa vārds ἡδέως - ar prieku, ar patiku, no vārda ἡδονή - patika, bauda, iekāre, spēcīga vēlēšanās.)
Un Jņ. 6:68 Pēteris saka Jēzum: “Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi …”
Tāpēc varam sacīt, ka Jēzus deva viņiem dzīvības vārdus un cilvēki ar prieku un patiku tos klausījās.
Mārtiņš Balodis
Ef. 2:8
8.p.: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.”
- “jūs esat pestīti”, σεσῳσμένοι, perf. pasīva divdab., kas nozīmē, ka darbība ir notikusi pagātnē ar sekām tagadnē; var tulkot arī “jūs esat tikuši izglābti”;
- “ticībā” jeb “caur ticību” (διὰ πίστεως) - ticība uz Jēzu Kristu kā Dieva sūtītu Glābēju ir nepieciešama, lai cilvēks tiktu izglābts; bez personīgas ticības nav iespējams cilvēkam tikt izglābtam, sk. Rom. 10:14.17 un komentāru par 17.p.;
- “tas” ir norādāmais vietniekvārds vienskaitlī nekatrajā dzimtā. Pirms tam ir vārds “žēlastība”, kas ir siev. dz. lietvārds; divdabis vīr. dz., kas nāk no darb. v.; un vārds “ticība”, kas ir siev. dz. lietvārds. Tad uz ko attiecas “tas” nekatrajā dzimtā? Noteikti ne uz vienu no iepriekš minētajām lietām atsevišķi, bet uz tām visām kopā: “un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.”
Mārtiņš Balodis
Tit. 1:5-9
5.-9.p.:
5 Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus, tā kā es tev liku darīt.
6 Tiem jābūt nevainojamiem vienas sievas vīriem, kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi.
7 Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim, ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne kauslim, ne ierāvējam,
8 bet viesmīlīgam, laba mīļotājam, prātīgam, taisnam, svētbijīgam, savaldīgam.
9 Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.
iIeceltu presbiterus" – Titam tā bija liela atbildība, jo bija jāizprot Svētā Gara vadība šajā lietā (sk. Ap.d. 20:28). Šajā kontekstā “vecajs” ir tas pats bīskaps (sk. 7.p.).
Varam domāt, ka Pāvils pēc evaņģēlijas pasludināšanas un cilvēku uzticēšanāš Kristum, nesteidzās starp viņiem izraudzīt vadītājus. Tikai pēc tam, kad jau kāds laiks bija pagājis un viņi jau bija sludinājuši arī citur, notika vietējo vadītāju izraudzīšana. Līdzīgi to redzam Pāvila misijas darba sākumā (Ap.d. 14:21–23):
21 Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā [t.i., Derbē] un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju,
22 stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudzām bēdām, mums jāieiet Dieva valstībā.
23 Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt.
Krētā Pāvils šo presbiteru izraudzīšanu uzticēja Titam.
Draudzei šodien ir pieejamas tādas rakstvietas kā Titam 1:5-9, 1.Tim. 3:1-7 u.c., kurās dotas norādes par to, kādiem jābūt draudzes ganiem, bet par viņiem pašos pamatos nebalso draudze un to nozīmēšanu neveic draudze, bet to dara citi vadītāji, kas ar Svētā Gara un Dieva vārda palīdzību sapratuši, kuri ir jāliek jeb jānozīmē šajā kalpošanā.
6.p. grieķu val. par vecaju runāts vienskaitlī.
"Vienas sievas vīriem" – iespējams, ka tas nozīmē, ka viņam jābūt bez "mīļākajām". Tātad runa ir par to, ka viņš nav amorāls šajā lietā. Ir daži uzskati par to, ko nozīmē būt vienas sievas vīram:
1) Tas nav šķīries un precējies atkal. Šo tas nevarētu nozīmēt, jo Jēzus mācīja, ka šķiršanās un atkal precēšanās ir laulības pārkāpšana. Kāpēc lai Pāvils vēl atsevišķi to komentētu, ja tā jau bija norma?
2) Daudzsievība tā nevarēja būt, jo 1.gs. ne judaismā, ne apkārtējā pasaulē (tai skaitā Efezā, sk. 1.Tim. 1:3) daudzsievība vairs nebija norma.
3) Uzticība vienai sievai, proti, lai nav mīļākās, iekāre uz vai flirtēšana ar citām. Varētu teikt, ka arī tā taču kristietim bija norma, bet, līdzīgi, kā citas kvalitātes šajā sarakstā varētu uzlūkot kā normu, bet kas tomēr tika piekodinātas, arī šī tiek izcelta, jo tā izslēdz jebkuru citu no netiklības un laulības pārkāpšanas grēkiem, kas līdz ar to atsevišķi šajā uzskaitījumā vairs netiek minēti.
Un vēl, no šiem vārdiem izsecinām, ka tas ir vīrietis, kas var būt vecajs jeb gans, un nevis sieviete, un tam jābūt precētam. Par apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem un cita veida kalpošanām Bībelē nav teikts, ka tiem jābūt precētiem. Bet, kā rāda 6.p., presbiterim ir jābūt precētam un ar bērniem, lai pierādītu, ka viņš spēj rūpēties par savu bērnu audzināšanu ticībā Jēzum.
Ir cilvēki, kas saka, ka Pāvils vai vēl kādi arī nebija precējušies. Bet: viņi nebija lokālo draudžu gani.
kam bērniem ticīgi, nevis palaidīgi vai nepaklausīgi – bērniem jābūt tajā pašā ticībā un uzticībā Jēzum, kur ir viņu tēvs. Kā rāda nākošie vārdi, šī ticēšana Jēzum nedrīks būt formāla, bet tai ir jātiek uzrādītai ar bērna dzīvi.
Bērni nedrīkst būt palaidīgi – burtiski, neglābjamības apsūdzībā. Bērni nedrīkst būt arī nepaklausīgi (tulkojams kā “nevaldīgs, nepakļauts”, līdzīgi ar “nolikt zem, pakļaut”). Tik tālu, cik bērnus skata attiecībās esošus tikai ar savu tēvu, šādas prasības attiecībā uz bērniem šodienas pasaulē kādiem var izklausīties nepieņemamas. Bet mums jāatceras, ka runa ir par to, ka bērni ir ticīgi. Un, ja Jēzus ir cilvēka dzīvē, tad viņš vai viņa saprot, ka tā ir glābšana no posta un vēl nepiedzīvotas grēka dzīves - neglābjamības, nevalāmības, no kuras visus pasargā Jēzus, kurš lieto arī vecākus.
Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim? – tas nozīmē, ka vārds bīskaps nozīmē pārraugs. Sk. arī 5.p., kas parāda, ka bīskapi bija tie paši presbiteri.
Jo ievada paskaidrojumu iepriekš izteiktajam norādījumam par bīskapa sievu un bērniem. Arī atkārtota vārda nevainojams lietošana rāda, ka tikko izteiktajam par sievu un bērniem ir ciešs sakars ar 7.p. sākuma skaidrojumu. Tas nozīmē, ka bīskapa spēja būt nevainojamam kā Dieva draudzes vadītājam ir cieši saistīta ar to, kāda ir viņa ģimenes situācija, jo tā ir Dieva draudze minimumā. Un, ņemot vērā, ka 1. gadsimtā daudzas draudzes pulcējās mājās, kur dzīvoja saime (kas ir lielāka par ģimeni), tad bīskapa spēja vadīt savu ģimeni saimes ietvaros dod pamatu tam, lai viņš spētu vadīt plašāku saimi.
Dieva namturim – tas ir termins, kur vārds bīskaps veidojas no nozīmes “nams, saime” un “likums”. Senajā pasaulē namturi darbojās kā mājsaimniecības pārraugi, kuriem saimes galva bija uzticēji dažādus pārraudzīšanas un lietu kārtošanas darbus. Draudze pieder Dievam, tāpēc katram tās vadītājam ir jābūt "nevainojamam" jeb "neapsūdzētam", jo viņu kvalitātes prasības nosaka Dievs.
Ne iedomīgam – šis nolieguma izteiciens, ko var salikt ar vārdiem, kas nozīmē “sev patīkošs” jeb “sev patīkamās” lietas (ar 3. personas vietniekvārdu, kas reiz tulkojas kā “sev”) un arī “bauda, iekare, spēcīgas alkas”. Bīskapu jeb draudzes ganu nedrīkst raksturot tas, ka viņš dzīvo sev un savai patikšanai, savu alku piepildīšanai.
Ne dusmīgam – tas ir noliegums, kas nozīmē “ar noslieci uz dusmām, aizkaitināms”.
Ne dzērājam – nolieguma salikums, kas apzīmē “klātbūtni, tuvu” un “vīns”. Tātad draudzes gan nedrīkst būt tuvu vīnam, piedzēries.
Ne kauslim – burtiski: ne sitējs.
Ne ierāvējam – tas ir nolieguma salikums, kas raksturo kā “mantkārīgs, kārs”, un no tā veidojas arī nozīme “zemisks, apkaunojošs” un “ieguvums”. 1.Tim. 3:8 Pāvils raksta, ka diakoni tādi nedrīkst būt. Pēteris māca, ka presbiteri nedrīkst garīt Dieva ganāmo pulku negodīgas peļņas dēļ, lietojot šo vārdu kā apstākļa vārdu (1.Pēt. 5:2).
Bet viesmīlīgam – saliktenis, kas veidojas no termina, kura nozīme ir “draudzīgs” un “nebijis, svešs”. Tātad: draudzīgs pret svešiniekiem, viesiem; viesmīlīgs. Draudzes bīskapam jeb ganam ir jābūt gatavam savā namā uzņemt viesus.
Laba mīļotājam – ļoti burtiski iztulkots salikums, kas veidojas no vārdiem, kuri nozīmē “draudzīgs” un “labs”. Pašā darbības vārda atbilstošais tulkojums ir mīlēt ar drauga mīlestību. Tas nozīmē, ka bīskaps novērtē un mīl to, kas ir labs.
Prātīgam – prātīgs, paškontrolēts.
Taisnam – taisns, taisnīgs.
Svētbijīgam – svēts, dievbijīgs.
Savaldīgam – salikums, kas var tikt tulkots arī kā savaldīgs, paškontrolēts.
9.p.: Viņam jārūpjēas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgu mācību un atspēkot tos, kas runā pretim.
Draudzes ganam jābūt tādam, "kas cieši turas pie uzticamā vārda, kas ir saskaņā ar mācību." Tas parāda, ka vietējo draudžu ganiem ir jāzina mācība, kuru Jēzus mācīja (sk. Mt. 28:20a) un kas caur apustuļiem tika dota draudzei (Ef. 2:20). Tam visam ir nolūks: lai viņš būtu spējīgs darīt divas lietas: paskubināt veselīgu mācību (tulkots kā “mācība”) un atspēkot tos, kas runā pretim (tulkots arī kā “atspēkot” – t.i. pierādīt vainu, aizrādīt, atmaskot). Kā redzams šīs vēstules kontekstā, tas bija ļoti svarīgi.
Mārtiņš Balodis
1.Tim. 3:1-7
1.-7.p.:
1 Tas ir patiess vārds: ja kas tiecas pēc bīskapa amata, tas iekāro teicamu darbu.
2 Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā;
3 ne dzērējām, ne kauslim, bet lēnīgam, ne ķildīgam, ne mantkārīgam;
4 tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausīgā un pilnā godbijībā;
5 (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?)
6 ne jaunatgrieztam, lai viņam neuzpūstos un neiekristu velna tiesā;
7 Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā.
1.gs. bīskapi, vecaji un draudzes gani bija viena un tā pati cilvēku grupa. Sk. vairāk zem sadaļas “Vārdnīca”: Draudzes gani.
"ja kas tiecas pēc bīskapa amata" – Vārds apmeklējums; pārraudzība. Tātad runa nav par amatu, bet darbību. Tiekšanās pēc pārraudzīšanas jeb bīskapēšanas būtu tiekšanas darīt draudzes gana kalpošanu.
"tas iekāro teicamu darbu" - runa tiešām ir par darbu. Vairāk par to, par ko šo kalpotāju sauc, ir tas, ko viņš dara. Un gan darbā vienmēr ir ko darīt.
"Bīskapam" -, kas nozīmē “pārraugs”.
"būt nepeļamam" – būt tādam, ka nav kur pieķerties. Iespējams, šis vārds ir kā kvalitātes virsraksts visiem pārējiem vārdiem, kas seko.
"Vienas sievas vīram" –
Iespējams, ka tas nozīmē, ka viņam jābūt bez "mīļākajām". Tātad runa ir par to, ka viņš nav amorāls šajā lietā. Ir dažādi uzskati par šiem vārdiem "vienas sievas vīram":
1) Tas nav šķīries un precējies atkal. Šo tas nevarētu nozīmēt, jo Jēzus mācīja, ka šķiršanās un atkal precēšanās ir laulības pārkāpšana. Kāpēc lai Pāvils vēl atsevišķi to komentētu, ja tā jau bija norma?
2) Daudzsievība tā nevarēja būt, jo 1.gs. ne judaismā, ne apkārtējā pasaulē (tai skaitā Efezā, sk. 1.Tim. 1:3) daudzsievība vairs nebija norma.
3) Uzticība vienai sievai, proti, lai nav mīļākās, iekāre uz vai flirtēšana ar citām. Varētu teikt, ka arī tā taču kristietim bija norma, bet, līdzīgi, kā citas kvalitātes šajā sarakstā varētu uzlūkot kā normu, bet kas tomēr tika piekodinātas, arī šī tiek izcelta, jo tā izslēdz jebkuru citu no netiklības un laulības pārkāpšanas grēkiem, kas līdz ar to atsevišķi šajā uzskaitījumā vairs netiek minēti.
Un vēl no vārdiem: “vienas sievas vīram” izsecinām, ka tas ir vīrietis, kas var būt gans un nevis sieviete, un tam jābūt precētam. Par apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem un cita veida kalpošanām Bībelē nav teikts, ka tiem jābūt precētiem. Bet, kā rāda 4. un 5.p., ganam ir jābūt precētam, lai parādītu, ka viņš spēj valdīt pār mazu ganāmo pulciņu, lai viņam uzticētu lielāku.
Ir cilvēki, kas saka, ka Pāvils vai vēl kādi arī nebija precējušies. Bet: viņi nebija lokālo draudžu gani.
- "sātīgam" – modrs un skaidrā. Tā kā norādījums par to, ka viņš nedrīkst būt dzērājs (3.p.), ir atsevišķi, tad šeit tas drīzāk nozīmē modru kristieti ar skaidru, apdomīgu stāju.
- "prātīgam" – prātīgs, paškontrolēts.
- "godīgam" – kārtīgs, pieklājīgs.
- "viesmīlīgam" – saliktenis no “draudzīgs” un “nebijis, svešs”. Tātad: draudzīgs pret svešiniekiem, viesiem; viesmīlīgs. Draudzes ganam ir jābūt gatavam savā namā uzņemt viesus.
- "izveicīgam mācīšanā" – grieķu vārds σπουδᾶς, kas nozīmē spējīgs mācīt, piemērots mācīt; tas nozīmē arī to, ka tie ir cilvēki, kam pašiem ir jāmācās (sk. 2.Pēt. 3:16 par nemācīšanās bīstamību); tie ir cilvēki, kas neatkarīgi no situācijas, iestāsies un stāvēs par Dieva vārda patiesību un to mācīs; šī ir vienīgā kvalifikācija, kas draudzes ganu atšķir no citiem vīriem draudzē (sk. arī 1.Tim. 5:17: “kas pūlas vārdā un mācīšanā”)
- "ne dzērājam" – noliegums, kas izteikts salikto terminu kontekstā. Tātad draudzes gan nedrīkst būt tuvu vīnam, piedzēries.
- "ne kauslim" – burtiski: “ne sitējs”.
- "bet lēnīgam" - pienācīgs, taisnīgs, maigs, kas visi ļoti labi ir summēti vārdā “lēnīgs”.
- "ne ķildīgam" – kas nozīmē “ne strīdīgs”.
- "ne mantkārīgam" – ne sudraba (jeb naudas) mīlētājs. Tas nenozīmē, ka draudzes gans nevarētu tikt atbalstīts finansiāli, sk. 1.Tim. 5:17.18.
- 4 tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā;
- 5 (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?)
4
5
Ar vārdu ὀρύγη apzīmēta saime, kas senajā pasaulē ietvēra vairāk par sievu un saviem bērniem, bet tur varēja būt arī šī cilvēka vecāki, neprecēti brāļi, māsas u.c. šeit gan koncentrēšanās uz šī cilvēka pēcnācējiem, proti bērniem.
Gan 4., gan 5.p. ir lietots vārds “valdīt”: 4.p. kā divdabis no darbības vārda ἡγεμονεύω, kas ir saliktenis no ἡγεμονεύω – priekšā un stāvēt. Tāpēc: valdīt, stāvot priekšā. To var redzēt un tā piemēram un vadībai sekot. 5.p. tas ir tas pats darbības vārds, tikai nenoteiksmē.
Kam bērniem ir paklausība – burtiski: pakļautība, no darbības vārda ὑπακούω, kas ir saliktenis - "zem" un "nolikt". Tātad runa ir par bērniem, kas respektē un pakļaujas tēva vadībai. Un vēl: kam bērni ir, burtiski, “ar katru cieņu” jeb godu. Tas ir tas, kā sevi uzrāda šī tēva audzinātie bērni un nevis, ka viņi ir spiesti sevi tā uzrādīt. Titam 1:6 par presbiteriem jeb bīskapiem vēl sacīts: “kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi”.
5.p. “neprot”, var tulkot arī “nezin”: nezināšana un neprasme izaudzināt bērnus tā, ka tie atspoguļotu 4.p. sacīto, liedz būt par draudzes ganu. Tikai tad, ja vīrietis ir precējies un viņam ir bērni, un viņš ir pierādījis, ka zin un prot tos valdīt (stāvot priekšā), tikai tad viņam var uzticēt lielāku atbildību: rūpēties par Dieva draudzi. Nevis spējas, kas pierādītas kādas organizācijas vadīšanā, pasākumu vadīšanā vai firmas vadīšanā; bet spējas, kas pierādītas savas saimes vadīšanā dod noteicošo pierādījumu, ka vīrietim var uzticēt rūpēties par draudzi. Kaut kas tieši savas saimes valdīšanā ir daudz pārāks par biznesa valdīšanu, kas ir nepieciešams Dieva draudzei. Tāpēc tā ir Dieva dota kvalifikācija.
- “ne jaunatgrieztam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā”. Tātad draudzes gans nedrīkst būt tikko nācis pie ticības uz Jēzu, jo viņš var uzpūsties jeb kļūt augstprātīgs, kas to var novest pie tā paša soda, ko saņēma sātans, proti, tas tika gāzts (sk. 2.Pēt. 2:4 un Jūdas 6). Ir nepieciešams briedums ticības dzīvē, kas nāk ar pieredzi arī par savām vājībām un Jēzus spēcīgo pārveidojošo darbu.
- 7 Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā.
“viņam vajag arī būt labā slavā” - viņam jābūt arī ar labu liecību. Draudzes ganam jādzīvo tā, ka “no” tiem, kas ir ārpus draudzes, tiek dota laba liecība par šo draudzes ganu. Nolūks tam ir: “lai viņš neiekristu neslavā”, jo tas dod iespēju velnam kā ar valgu padarīt draudzes gana nesto kalpošanu un vēsti neuzticamu, un tā apturēt viņa kalpošanu.
Tik tālu, cik 1.Tim. 3:1-7 apraksts runā par rakstura iezīmēm un uzvedību, tam vajadzētu raksturot katru kristieti. Jo: vai tad citi draudzē drīkst būt dzērāji, kaušļi un ķildigi, bet tikai draudzes gans nē?! - Protams, ka nē! Bet, ja citi vēl krīt šeit uzskaitītajās jomās, tad draudzes ganam nevajadzētu tajās krist. Varētu teikt: visi draudzē ir Kristus atpestīti, bet ne visi staigā jeb dzīvo ticībā saskaņā ar savu jauno stāvokli, ne visi ir pieteikuši karu un cīnās ar savu veco dabu. Bet ne tikai.
Ja skatās 1.Tim. 3.nod. un Titam 1.nod., tad ir tikai viena lieta, kas tā īsti draudzes ganu atšķir no jebkura cita kalpotāja draudzē, un tā ir atbildība par mācību: viņam jābūt “izveicīgam mācīšanā” (1.Tim. 3:2) un viņam “jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai” (Titam 1:9). Varam domāt, ka uz to norāda arī Ef. 4:11, kur rakstīts, ka Jēzus draudzē devis “citus par ganiem un mācītājiem”, kur uz abiem kalpošanu apzīmējošiem vārdiem grieķu valodā ir tikai viens artikuls, tā apzīmējot vienu un to pašu cilvēku grupu.
Mārtiņš Balodis
Mr. 9:17-19
17.-19.p.:
17 Un viens no ļaudīm tam atbildēja: "Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mans gars.
18 Un, kad tas viņu sakampa, tad tas to raustīja; un Viņš pūt, griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja."
19 Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis."
25.p. sacīts, ka šim dēlam bija nešķirts gars, kuru Jēzus izdzina no viņa. Ne visas slimības ir saistītas ar nešķīsta gara iemājošanu cilvēkos. Tā bija.
Tie ir mācekļi, kuriem Jēzus veltīja ļoti nesaudzīgus vārdus 19.p.: "Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu?" Mateja evaņģēlijā, kas arī apraksta šo notikumu, rakstīti Jēzus vārdi mācekļiem par iemeslu, kāpēc viņi nespēja izdzīt ļauno garu, proti: "Jūsu mazticības dēļ" (Mt. 17:20). Protams, problēmas ar ticību Jēzum kā Dieva Dēlam bija daudziem: tautas masām, farizejiem, rakstu mācītājiem un arī tievam (Mr. 9:24). Bet Marka evaņģēlijs atkal un atkal rāda, ka tie bija tieši mācekļi, kuriem Jēzus īpaši skaidroja līdzības un mācīja Viņš ticēt (Mr. 4:40; 6:37.52; 8:17.18).
Taču Jēzus tāpēc neatteicās palīdzēt. Tas nenozīmē, ka cilvēkiem nevajadzētu ticēt Jēzum. Gluži pretēji: ir svarīgi ticēt, ka Jēzus ir Dieva Dēls, sk. 19. un 23.p.
Mārtiņš Balodis
Mr. 2:5
5.p.: "Un, redzot viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: "Mans bērns, tavi grēki tev piedoti."
Tā kā šeit sacīts, ka šie četri cilvēki ticēja Jēzum un Viņa spēkam dziedināt, jo tāpēc jau viņi slimo bija atnesuši pie Jēzus,Viņš caur grēku piedošanu parādīja to, kas Viņš patiesībā ir, proti: Dievs pēc būtības, jo tikai Dievs var piedot cilvēkiem grēkus (sk. 7. un 10.p.). Dziedināšanu Jēzus izdarīja slimā labā kā liecību tam, ka Viņam ir vara cilvēkiem piedot grēkus (10.-12.p.). Tādā veidā ar to visu Jēzus parādīja savu dievišķību gan četriem, kas atnesa slimo, gan slimajam, gan rakstu mācītājiem, gan visiem citiem cilvēkiem.
Mārtiņš Balodis
Tit. 2:1-4
1.-4a.p.:
1 Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību:
Katram fiziskajam vecumam ir savi izaicinājumi ticības dzīvē. Protams, ir vienādi un līdzīgi izaicinājumi visiem vecumiem, bet ir tādi, kas ir unikāli vecumam. Fiziskā izaugsme un nobriešana, spēcīgi gadi un fizisko un mentālo spēju norāde ir ar savu ietekmi, iespējām un kārdinājumiem atbilstoši vecumam. Tāpēc ir ļoti svarīgi ņemt vērā Bībeles mācību, lai ticības dzīve būtu dedzīga.
Konteksts, uz kura fona rakstīti šie vārdi, ir Titam 1.nod., konkrētāk, iepriekšējie panti, Tit. 1:10-16, kuros Pāvils raksta par tiem, kas māca maldus, kuru mācība iet pretī Bībeles mācībai.
2.nod. sākums rāda, ka Titam ir jārīkojas pilnīgi pretēji tam, kā rīkojas tie, kas maldina citus un kas dzīvo neticībā.
1.p.: "Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību"
Vārds "saskan" var tikt tulkots arī kā: atbilst; atspoguļo; ir skaidri redzams.
Pāvils deva Titam uzdevumu runāt. Vārds "sludini" nāk no vārda λαλέω – "runāt". Pāvila izteiksme tagadnes laikā norāda, ka Titam tas ir jādara turpinoši, atkal un atkal runājot ar tālāk minētajām cilvēku grupām par to, kas atbilst veselīgai mācībai.
Par aktīvu un izlēmīgu rīcību pret maldinātājiem šajā vēstulē ir runāts vairākkārt. Sk. 1:9 par bīskapiem: "lai Viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim." Par maldinātājiem 1:11: "tiem jāaizbāž mute"; 1:13: "atspēko viņus it asiņā"; 2:15: "norād ar visu stingrību"; 3:10.11: "Cilvēku, kas turas pie maldu mācības, vienreiz un otrreiz pamācījis, noraidi, zinādams, ka tāds ir samaitāts un grēkodams pats sevi notiesā."
Titam ir jārunā tas, kas atbilst veselīgai mācībai. Dieva atklātais vārds ir veselīgā mācība, kurai cilvēki cenšas likt pretī savas domas un uzskatus. Tikai ar Dieva vārda patiesību iespējams uzrādīt cilvēku maldus un aplamības.
Tad nu sākot ar Titam 2:1 Pāvils runā par to, kā izskatās veselīgā mācība saistībā ar cilvēka uzvedību un viņa apliecināto ticību. Stāvēšanu pret maldiem saistībā ar patiesas, bībeliskas mācības praktizēšanu, Pāvils skaidro saistībā ar fizisko vecumu.
2. un 3.p. par vecāko paaudzi. Viņiem ir savi izaicinājumi un kārdinājumi. Cilvēki, kas to ir pieredzējuši, kā arī veci cilvēki paši atzīst, ka viens no lieliem kārdinājumiem viņiem ir saglabāt dedzīgu ticību Jēzum, kas izpaužas arī praktiskos veidos attiecībā uz sevi un citiem, tai skaitā – nekļūt neaktīviem kalpošanā citiem.
ρεβύσια no ρεβύη: "veca sieviete, sieviete gados".
νηαλίος εἶναι: "būt skaidrā; būt atturīgam, mērienam". Īpaši saistībā ar vīna lietošanu, bet ne tikai.
ἐμενοῦ: "cienījami". Tā ir uzvedība, kas atspoguļo labas vērtības.
ρωνα no ρωῦν: "prātīgs", "paškontrolēts". Arī par bīskapiem šis vārds Titam 1:8. Arī vecumā būt ar nosvērti un gudru rīcību.
- Veselīga ticība šīs vēstules kontekstā, kur runa ir par maldinātājiem, varētu norādīt uz ticību, kas tic patiesam Dievam un patiesam Jēzum pretī tiem, kas uzrāda sagrozītu priekšatanu par Dievu un Jēzu. Veselīga ticība vecumā tiek uzrādīta ar to, ka cilvēks tic tādam Dievam un tādam Jēzum, kādu Bībele atspoguļo, neskatoties uz to, ka dzīvē daudzās lietās un jomās bijusi vilšanās, nepiepildītas vēlmes utt. Dievs joprojām šo cilvēku ticībā ir visvarens un visspējīgs, labs, uzticams un patiess.
- Veselīga mīlestība būtu tāda, kas mīl ne tikai tad, kad ir viegli, bet kas turpina mīlēt arī grūtībās, tad, kad to nesaņemam pretī, tad, kad tu tiec sāpināts. (Nav runa par nesapratni par to, kas notiek, vai upura lomas ieņemšanu.) Turpināt mīlēt tādās situācijās un attiecībās ir veselīga mīlestība. Tā atspoguļo Jēzus mīlestību.
- Un veselīga izturība būtu tad, kad cilvēks iet uz apsolīto mūžīgo dzīvību nevis ar nožēlu par to, kas šai dzīvē nekad nepiepildīsies, bet ar prieku par to, ko Dievs apsolījis dāvināt; nevis ar savtīgiem, egoistiskiem un cilvēciskiem līdzekļiem sevi stiprināt, lai tiktu līdz galam, bet atļaut Dievam stiprināt sevi, kad ārēji tu nespēj sevi pietaupīt un pašam pietrūkst spēka; kad nevis cilvēku dots un uz egoismu vērtības padoms tiek ņemts, lai izturētu, bet kad padoms tiek ņemts no Dieva, kas bieži nozīmē pazemoties.
Līdz ar to Pāvils mudina nekļūt remdeniem, jo nav vairs tik daudz spēka un jaudas; nekļūt par tādiem, kas pievēršas sev un savām vēlēm piepildīšanai, jo, lūk, dzīve ir aizslīdējusi un tik maz pats baudījis; nevis nekalpot un uzdot grūtībās un ticības pārbaudījumos, bet būt izturīgam un uzticīgam Dievam līdz galam.
Pāvils šeit nesaka ticība, cerība, mīlestība, bet gan: ticība, mīlestība un tad cerības vietā viņš liek izturību.
Sk. arī 1.Tim. 6:11.12; 2.Tim. 3:10 un 1.Tes. 1:3 vārda "izturība" lietojumu. Iespējams, ka cerības vietā likta izturība, lai akcentētu praktiskos aspektus veca cilvēka dzīvē, proti, ka izturībai ir jābūt saskatāmai viņa ticības dzīvē.
3.,4a.p.:
3 tāpat vecākās sievas: lai izturas kā svētām pieklājas, nenododas ļaunām valodām, ne pārmērīgai vīna dzeršanai, lai māca labu,
4 pamāca jaunākās …
ρεβύσια νηαλία from ρεβύη: "veca sieviete, sieviete gados".
ὡαύ… - "tāpat" – gan veciem vīriem, gan vecām sievām ir svarīgas lietas kristīgajā uzvedībā, kuras jāuzrāda. Nav tā, ka vīriem kaut kas vairāk nekā sievām, vai sievām nekā vīriem.
ἐν κατὰ ἱερεῖ; var tulkot: "iekš izturības/uzvedības, kā svētām pienākas" jeb "ar izturību/uzvedību, kā svētām pienākas";
μὴ διαβόλο… - "ne apmelotājas". Lietvārdiskots īpašības vārds no διάβολος - "apmelojošs".
μηδὲ οἴνῳ … δεδομένα; burtiski: "ne arī daudz vīnā tikušas paverdzinātas" (perf., pasīvs, divd.)
καλοδιδακός - "laba skolotājas". Ar gadiem ir jābūt dzīves pieredzei un gudrībai, kuru mācīt citiem.
ἵνα …ρόνις… - "lai viņas mācītu būt prātīgām jaunākās..." (tikai papildinājums, jo teikums nācis nepabeigts)
28.p.: "Jo tā sacīja: "Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela."
Pēc tam, kad 26. un 27.p. tikuši lietoti aorista laiki, 28.p. sākumā ir lietots darbības vārds imperfektā: "tā sacīja" jeb "Viņa sacīja". Ja aorists neko nepasaka par to, cik ilgi kas notika vai tika darīts, tad imperfekts pasaka, ka šī sieva, iespējams, vairākkārt sev bija sacījusi šos vārdus par Jēzus drēbju aizskaršanu. Tas bija kaut kas, par ko viņa bija domājusi.
Mārtiņš Balodis
1.Jņ. 3:9
9.p.: “Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis.”
Šajā pantā lietotie gramatiskie laiki palīdz saprast, kas ar šiem vārdiem domāts.
“nedara grēku”, vārds “nedara” ir prez., akt., ind., kas nozīmē, ka šis cilvēks neturpina darīt grēku. Saskaņā ar 1.Jņ. 1:8.10 un 2:1, arī kristietis krīt grēkā, bet kristieša dzīvi neraksturo dzīvošana grēkā.
“tas nevar grēkot”, “nevar” - prez., med., ind., un “grēkot” - prez., akt., nenot.; tātad nozīme ir: tas nevar turpināt grēkot”.
Panta sākums un beigas ieskauj iesmesls, kāpēc viss ir mainījies un kāpēc kristietis turpinoši nedzīvo grēkos, bet pēc krišanas grēkā ceļas augšā: viņš “ir no Dieva dzimis”.
Mārtiņš Balodis
Jūd. 1:3
3.p.: “Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.”
Grieķu val. tekstā nav “tā kā” un nav arī “tad”. Tāpēc aktuāls ir jautājums par to, kādās attiecībās ir pirmā teikuma daļa ar otru.
Galvenais darbības vārds teikumā ir “man bija” (aor., akt., indik., 1.p. viensk.), kas lietots otrajā teikuma daļā (“man bija nepieciešamība” jeb spiediens, kas latviski iztulkots: “tad sirds mani spieda”).
Kad pirmajā teikuma daļā līdz tam Jūda saka, ka viņš bija parādījis visu centību rakstīt šīs vēstules adresātam par kopējo ticību, tad viņš lieto gan prezenta divdabi (ποιούμενος - darīdams), gan darbības vārdu prezenta nenoteiksmi (γράφειν - rakstīt), lai to izteiku. Tas liecina par Jūdas vispārēju, turpinošu vēlēšanos to darīt. Tad otrajā teikuma daļā Jūda lieto darbības vārdu aoristā (ἔσχον - man bija) un vēl vienu darbības vārdu aoristā nenoteiksmē (γράψαι - rakstīt), lai skaidrotu vai nu (1) to, kāpēc viņš raksta tieši šāda veida saturu šajā vēstulē, vai arī, (2) lai pateiktu, ka viņa vispārējā nolūkā rakstīt (kas izteikts pirmajā teikuma daļā) ir ienācis kāds pavērsiens, kas viņā bija izraisījis nepieciešamību jeb spiedienu rakstīt adresātam, “pamācot dedzīgi cīnīties …” (παρακαλῶν ἐπαγωνίζεσθαι, doma: “pamācot dedzīgi turpināt cīnīties”, latviski iztulkots: “pamācīt … turpināt cīņu”).
1965.g. latviešu val. revidētais teksts atspoguļo pirmo variantu. Ir tulkojumi (NIV, NASB u.c.), kas atspoguļo otro variantu. Šī panta saturs un problēmas, kas atspoguļotas šajā vēstulē, liek domāt, ka otrais variants varētu būt pareizāks. Jo: sākotnēji Jūda bija gribējis rakstīt par “kopējo pestīšanu” (3.p.), bet no 4.p. uz priekšu viņš ļoti daudz brīdina no maldinātājiem.
Par ko dedzīgi cīnīties: “par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta” (τῇ ἅπαξ παραδοθείσῃ τοῖς ἁγίοις πίστει). Vai runa ir par ticības saturu vai arī par ticēšanu? Iespējams, ka nevar atdalīt pilnībā vienu no otras. Vārds παραδοθείσῃ no παραδίδωμι - nodot, gan var tikt attiecināts tikai uz mutisku vai rakstisku tālāk nodošanu, jo ticība Jēzum pirmajā gadsimtā tika sludināta balstoties uz VD un sākotnēji arī uz mutvārdu liecību par Jēzu: gan no apustuļiem, gan arī kristiešiem vispār; un jau apm. 1.gs. vidū un vēlāk pirmajā draudzē sāka cirkulēt evaņģēliji un JD vēstules. Bet ticība dzīva kļūst tad, ja tās centrā ir persona Jēzus Kristus. Un šīs vēstules saturs rāda, ka maldinātājiem trūka abas lietas: gan saturiska ticība, gan dzīva ticēšana Jēzum (sk. 4.,10.,16.,19.p.).
Mārtiņš Balodis
Jņ. 18:36
36.p.: "Jēzus atbildēja: "Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaini cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.""
Pat Jēzus mācekļi sagaidīja, ka Viņš uz zemes uzcels Israēla tautai valstību, sk. Ap.d. 1:6: "Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?"" (Sk. arī Lk. 24:21.)
Lk. 17:20.21:
20 Uz farizeju jautājumu, kad nāksot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: "Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā."
21 Nevarēs arī sacīt: redzi, šeit viņa ir vai tur, – jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū."
Tā bija starp cilvēkiem Jēzus personā.
Mt. 12:28: "Bet, ja Es izdzenu ļaunos garus ar Dieva Garu, tad Dieva valstība ir jau pie jums atnākusi."
Uz debesu valstības tagadnes aspektu Jēzus dzīves laikā norāda arī Mt. 23:13: "Bet vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet."
Tātad šī valstība bija tagadnē jau Jēzus dzīves laikā (un ir arī tagad), bet reizē neredzama šajā pasaulē.
Dieva valstība ir klātbūdama Jēzus personā, bet:
- tā nav tāda, kā citas valstības, kas cēlušās starp cilvēkiem (tā "nav no šīs pasaules", Jēzus 18:36);
- tā nav tāda, kura būtu tāda pati cilvēkiem redzama (tā "nav no šejienes", Jēzus 18:36);
- tā nav tāda, kas valda pēc šajā pasaulē esošo valstu pārvaldes kārtības;
- tā nav tāda, kā citas valstis, kur tad Jēzum vajadzētu ar varu ieņemt savu vietu un pierādīt sevi starp citiem cilvēkiem (Jēzus 18:36);
- tā ir pilnīgi citāda!
Sākums nonākšanai šajā valstībā ir caur ticību Jēzum Kristum un grieķu nožēlu, kad mēs tiekam izglābti no grēka varas, sātana varas un nāves un piederam Dievam.
Kol. 1:13: "Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dieva valstībā …"
Mēs dzīvojam uz šīs zemes, bet jau esam Jēzus valstībā.
Ef. 2:6: "Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs …"
Dieva valstība, kurai piederam, no garīgā skatījuma ir neredzama valstība.
Tomēr, kaut arī tā ir garīga realitāte, tā ir kaut kādā veidā arī fiziski novērojama, sk. Rom. 14:17.18:
17 Jo Dieva valstība nav dzeršana un ēšana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.
18 Tad nu tas, kas šinīs lietās kalpo Kristum, ir Dievam tīkams un cienījams cilvēku starpā.
Mt. 6:33: "Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas." (Sk. kontekstu.)
Kādu dienu mēs no garīgās, neredzamās piederības pāriesim uz pagodinātu stāvokli, kas būs īstais, patiesais stāvoklis.
Fil. 3:20.21:
20 Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzus Kristu,
21 kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai (greķu teksts), ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.
2.Kor. 4:17.18:
17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,
18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.
Mārtiņš Balodis
Mt. 14:15-21
15.-21.p.
Ar 5000+ (sk. 21.p.) cilvēku paēdināšanu, Jēzus parādīja, ka Viņš ir Dievs. Neviens cilvēks neko tādu nevar izdarīt. Jēzus radīja maizi un radīja zivis.
Ir cilvēki, kas par radīšanas stāstu 1.Moz. gr. 1.nod. izsaka minējumus, ka toreiz viena diena varēja nozīmēt kaut ko citu, piem., kādu laika periodu. To viņi dara neticot, ka vienā dienā, kādu to pazīstam šodien, varētu notikt tik daudzas un tik lielas lietas. Bet tur jau arī ir tā kļūda, proti, uzmanība tiek pievērsta tam, kas notika, un nevis tam, kas lika tam notikt. Un tas, kas lika tam notikt, ir tas pats Dievs, kas darbojās 1.gs. Jēzus personā. Un ja Jēzus varēja radīt maizi un zivis vienā mirklī, būdams Dievs pēc būtības (Fil. 1; Ebr. 1), tad jāatceras, ka tas pats Dievs darbojās arī radīšanā. Mēs nedrīkstam Dievam piedēvēt tikai to, ko mēs spējam aptvert. Dievam visas lietas ir iespējamas (Lk. 1:37; Mt. 19:26; Ebr. 11:3).
Mārtiņš Balodis
Mt. 18:18
18.p.: “Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.”
Ja par Mt. 16:19 kāds vēl varētu teikt, ka tas attiecās tikai uz Pēteri, vai citi - uz garīdzniekiem, tad Mt. 18.nod. kontekstā runa ir par draudzi. Tas nozīmē, ka pasludinājums par to, vai cilvēks ir pie izglābto pulka - Kristus draudzes - ir uzticēts draudzei.
Jautājums, kuru svarīgi nosakaidrot, ir: vai to, ko cilvēki pasludina, Dievs pieņem kā galējo lēmumu? Vismaz 1965.g. rev. teksts tā varētu likt domāt. Ja tā, tad draudzes ziņā ir nodota ļoti liela vara.
Bet grieķu val. teksts atklāj citu domu. Burtiskāks tulkojums: “Patiesi Es jums saku: ja vien jūs ko sietu virs zemes, tas būs ticis siets debesīs, un ja vien jūs ko atraisītu virs zemes, tas būs ticis atraisīts debesīs.” (Paskaidrojums: zem “ko” grieķu val. ir ὅσα, daudzsk. no ὅσος, kas nozīmē: cik daudz; tik daudz, cik.)
δήσητε, aor. akt. konjunkt. no δέω - siet.
δεδεμένα, perf. pasīva divd. no δέω - siet.
λύσητε, aor., akt., konjunkt. no λύω - atraisīt, iznīcināt.
λελυμένα, perf. pasīva divd. no λύω - atraisīt, iznīcināt.
Grieķu val. nav vārds “arī” frāzē “tas būs siets arī debesīs” ne arī frāzē “tas būs atraisīts arī debesīs”.
Kā rāda burtiskākais tulkojums, perfekta laiks, kas lietots, lai apzīmētu to, ko Dievs dara debesīs, norāda, ka, pirms cilvēki pieņem kādu lēmumu, šo lēmumu jau ir pieņēmis Dievs. Tas nozīmē, ka cilvēki ir atbildīgi saprast to, kādā stāvoklī Dieva priekšā - saskaņā ar Dieva vārdu, atrodas grēkojošais (vai atgriezušais) brālis, un pasludināt to viņam. Mūsu cilvēcīgā siešana vai atraisīšana nav mūsu lēmums, bet Dieva gribas saprašana un pasludināšana. Dievs to jau ir izdarījis pirms mums. Mums ir jāpiekrīt Dievam nevis Dievam - mums.
(Arī Mt. 16:19 ir lietoti perfekta divdabji, tikai vienskaitlī. Tas nozīmē, ka arī garīdzniekiem nav pilnvara pašiem pieņemt lēmumu par to, ko siet vai ko atraisīt. Arī viņiem vispirms, balstoties uz Bībeli, ir jāsaprot, kur atrodas grēcinieks (vai atgriezies grēcinieks) viņu priekšā. Tad viņiem tas ir jāpasludina cilvēkam.)
Mārtiņš Balodis
Fil. 4:19
19.p.: “Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.”
Burtisks tulkojums: “Bet mans Dievs piepildīs katru jūsu vajadzību saskaņā ar Savu bagātību godībā Kristū Jēzū.”
Darbības vārds “piepildīs” tiek skaidrots ar trīs prievārdu frāzēm:
- (κατὰ) saskaņā ar Savu bagātību,
- (ἐν) godībā,
- (ἐν) Kristū Jēzū.
Un tieši tādā secībā arī tas ir uzrakstīts. Tas nozīmē, ka Dievs piepildīs katru mūsu vajadzību lai kāda tā būtu, jo Viņš ir bagāts Dievs. Mūsu vajadzības tiks piepildītas nevis saskaņā ar mūsu nepilnīgiem priekšstatiem, bet saskaņā ar Viņa bagātību, kuru mēs nespējam pilnībā aptvert. Pie tam, Dievs piepildīs katru mūsu vajadzību godībā nevis šeit uz zemes. Un vēl: mūsu vajadzības tiks piepildītas Jēzū, proti, tāpēc, ka ticam Jēzum un ka caur Viņu mēs būsim godībā pie Dieva; un tāpēc, ka Jēzus mūsu labā ir visu nopelnījis, nevis mēs paši.
Protams, Dievs jau palīdz arī mums tagad un mums ir arī jālūdz Dievu savās vajadzībās. Tomēr visas lietas mēs nesaņemsim šajā dzīvē. Tāpēc mums ir vairāk jāpaļaujas uz Dievu un jābūt mierā un priecīgiem, ka Dievs piepildīs visas mūsu vajadzības godībā pēc šīs dzīves.
Mārtiņš Balodis
Ap.d. 25:11
11.p.: “Ja es esmu darījis netaisnību vai kaut ko, par ko būtu nāvi pelnījis, tad es neliedzos mirt, bet, ja tam nav nekāda pamata, par ko tie mani apsūdz, tad neviens nevar mani viņiem nodot, es piesaucu ķeizaru.”
Pāvils nemeklēja izvairīšanos no nāves, bet no netaisnības.
“... es piesaucu ķeizaru.” Καίσαρα ἐπικαλοῦμαι. Romas pilsonis varēja piesaukt imperatora tiesu vai nu pirms vai pēc lokālas tiesas un tad viņam šādas tiesības tika dotas. To darot, Pāvils zināja, ka viņš ies uz Romu. Tajā laikā Nerons bija Romas imperators (valdīja no 54.-68.g.). Vēsture saka, ka Nerons bija nežēlīgs, bet pirmos 5 gadus viņam bijuši līdzās labi cilvēki, kas viņu ietekmējuši labi, tāpēc viņš sākotnēji bijis gudrs un taisnīgs valdnieks. Pāvils Fēsta priekšā imperatoru piesauca ap 60.gadu.
Inetersatni, ka Pāvils to būtu varējis pateikt jau vismaz pirms 2 gadiem (sk. Ap.d. 24:27). Bet tikai šajā brīdī viņš to darīja. Varam domāt, ka viņš vēl gaidīja uz tiesu turpat, kas viņu atbrīvos. Bet, kad viņam tiek piedāvāts nonākt no Romas varas pārstāvju apsardzības jūdu rokās, kas varētu nozīmēt nāves draudus, viņš, izmantodams savas Romas pilsoņa tiesības, piesauca imperatora tiesu.
Mārtiņš Balodis
Ap.d. 25:10
10.p.: “Es stāvu ķeizara tiesas priekšā ...” ἐπὶ τοῦ βήματος Καίσαρός ἑστώς εἰμι
“ķeizara tiesas” – vārda “tiesas” vietā ir vārds βῆμα, kas nozīmē: 1) pakāpiens; 2) paaugstināta vieta, uz kuru uzkāpt pa pakāpieniem, platforma, tiesneša sēdēšanas vieta.
Mārtiņš Balodis
Ap.d. 25:8
8.p.: “Bet Pāvils aizstāvējās: “Es neko neesmu grēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret Templi, ne pret ķeizaru.””
Jau 7.p. sacīts, ka jūdi kārtējo reizi savas apsūdzības nevarēja pierādīt. Un šajā 8.p. Pāvils to apliecina,
nosaukdams tās sfēras, kurās viņš tika vainots.
Ķeizars - Καῖσαρ - vārds nāk no Jūlija Cēzara, kas tika nolsepkavots 44.g.p.m.ē. Viņš bija adoptējis sev dēlu Oktāviju, kuram viņš bija piešķīris savu vārdu Cēzars. 27.g.p.m.ē. Oktāvijs saņēma arī pagodinošo titulu Augusts (augustus - latīņu val. īpašības vārds, nozīmē cēls, cildens, svēts, augsts). Oktavijs tiek saukts par pirmo Romas imperatoru, bet viņa paša amata tituls bija daudz pieticīgāks: prinseps - pirmais cilvēks. Sākot ar imperatoru Augustu (valdīja no 30.g.p.m.ē.-14.g.m.ē.) Romas vēsture pāriet no Republikas pārvaldes formas uz Principāta pārvaldes formu (principāts - viens otram sekojošu šādu "pirmo cilvēku" valdīšana). Vārdu “Cēzars” kā titulu pieņēma arī sekojošie Romas imperatori.
Mārtiņš Balodis
Ap.d. 25:6
6.p.: “Palicis viņu vidū ne vairāk kā astoņas vai desmit dienas, viņš devās atpakaļ uz Cēzareju un nākamajā dienā, nosēdies tiesneša krēslā, pavēlēja atvest Pāvilu.”
“tiesneša krēslā” - βῆμα - 1) pakāpiens; 2) paaugstināta vieta, uz kuru uzkāpt pa pakāpieniem, platforma, tiesneša sēdēšanas vieta.
Mārtiņš Balodis
Ap.d. 25:1
1.p.: “Uzņēmies zemes pārvaldīšanu, Fēsts pēc trim dienām devās no Cēzarejas uz Jeruzālemi.”
Porcijs Fēsts (sk. Ap.d. 24:27) par Jūdejas prokuratoru sāka valdīt 60.g., bet 62.g. viņš nomira, valdījis tikai 2 gadus.
Kaut arī Jūdejas province tika pārvaldīta no Cēzarejas, Fēsts devās uz Jeruzālemi, iespējams, tādēļ, ka tā bija pati ievērojamākā provinces pilsēta. Pie tam, jūdu tautas vadītāji – Sinedrijs – pulcējās Jeruzālemē.
Mārtiņš Balodis
Fil. 1:9-11
9.-11.p.:
9 Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā,
10 ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami,
11 ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.
9.-10a.p. ir tas, kam ir jānotiek mūsos, lai notiktu viss pārējais, kas aprakstīts 9b.-11.p.
Tieši tāpat, kā Pāvils lūdza Dievu par filipiešiem, arī mums ir jālūdz Dievu par mīlestības pāri plūšanu sev un citiem. Mēs nespējam to sastrādāt sevī ar savu spēku.
Pāvils lūgdams, burtiski, “lai jūsu mīlestība vēl vairāk un vairāk pāriplūstu”, ar to pasaka, ka filipieši jau mīlēja, bet viņš lūdza, lai šī mīlestības izpausme ietu vairumā.
Mīlestības augšana ir cieši saistīta ar to, ka mēs nodarbinām prātu: atziņa (ἐπίγνωσις - zināšanas, izpratne) un katra izjūta (αἴσθησις - uztvere, spēja izšķirt) tiek nodarbinātas, lai mūsu mīlestība pāriplūstu informētā un saprātīgā veidā, kas atspoguļotu Dieva gribu.
Un tas ir nepieciešams, lai mēs spētu pābaudīt “svarīgāko”: διαφέροντα, prez., akt., divdabis no διαφέρω - nest cauri, atšķirties, pārspēt. Tikai mīlestība, kas pāriplūst ar atziņas un izšķirtspējas palīdzību, spēj pārbaudīt, kas ir tas, kas nes visam cauri, kas ir tas labākais, visu citu pārspējošais.
Un 9.-10b.p. ir nolūks, proti, 10b.-11.p.:
10 … lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami,
11 ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.
Ar Kristus dienu varētu būt domāta Jēzus atkal atnākšana, sk. 6.p. Ja 9.-10a.p. tiks izdarīts, tad Jēzus atkalatnākšanas dienā mēs varēsim būt tīri un nevainojami. Šim stāvoklim seko vēl viens raksturojums 11.p., burtiski tulkojot: “tikuši piepildīti ar taisnības augli, kas caur Jēzu Kristu” (πεπληρωμένοι, perfekta pasīva divdabis no πληρόω - piepildīt).
Taisnību jeb taisnošanu mēs saņemam no Dieva caur ticību Jēzum Kristum. Mēs to paši nevaram sagādāt sev. Taisnošana ir Dieva darbs, ko Viņš izdarīja mūsu labā, kad Viņš Savu nevainīgo Dēlu Jēzu Kristu sūtīja nomirt par mūsu grēkiem un Kristus taisnību pieskaitīja mums (2.Kor. 5:21).
Savukārt taisnības auglis ir kaut kas, ko mēs uzrādām ar savu kristīgo dzīvi un paklausību Dievam (šajā kontekstā: kad mūsu dzīvē notiek 9.-10a.p.). Tieši tāpat, kā mēs nespējam sevi taisnot, mēs nespējam arī šo augli radīt savā dzīvē. Tas tiek radīts mūsos caur Jēzu Kristu.
11.p. beigās nosaukts lielākais nolūks tam visam: “Dievam par godu un slavu”. Vajadzība sasniegt tik labu šeit aprakstīto kvalitāti mūsu mīlestībai ir Dievu pagodinoša, jo svētais un labais Dievs ir lielākais iemesls, kāpēc mums ir vajadzīga tāda kvalitāte, par kuru runā visi šie panti. Un tā kā patiesi laba pāriplūstoša mīlestība nekad nav nasta, bet svētība no Dieva, tad aiz šāda laimīga cilvēka radīšanas ir vēl jo lielāks Radītājs, kuram par to gods un slava. Lai arī par cik labu rezultātu varētu runāt par mums attiecībā uz mūsu mīlestības “vēl vairāk un vairāk” pāriplūšanu, neizmērojami pārāka uzmanība par to visu iet Dievam, jo Viņš ir tā visa autors un Viņam par godu un slavu tas viss būs noticis.
Mārtiņš Balodis
Fil. 1:1
1.p.:
“Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem …”
Pāvils šo vēstuli rakstīja “visiem svētajiem” (πᾶσιν τοῖς ἁγίοις), kas bija Filipos, tātad visiem kristiešiem, bet tad vēl atsevišķi izcēla bīskapus un diakonus. Šī ir vienīgā vēstule, kuras sākumā Pāvils tik specifiski izceļ bīskapus un diakonus, kaut arī citās vēstulēs, viņus sākumā atsevišķi neizceļot, Pāvils noteikti uzrunāja arī viņus. Kāpēc vēstulē filipiešiem Pāvils viņus uzrunāja vēl atsevišķi?
Varbūt tāpēc, ka Filipos bija nozīmīgs Romas pilsoņa statuss, proti, pilsētas iedzīvotājiem bija Romas pilsonība. Šis aspekts viņiem bija svarīgs, kā redzam no notikumiem, kad Pāvils pirmo reizi bija Filipos (sk. Ap.d. 16:20-22.37.28). Iespējams, ka tieši šajā apstāklī Pāvils saskatīja vai nu Filipu draudzes bīskapu un diakonu vājumu, vai arī viņam jau bija zināms kaut kas par iespējamu problēmu ieņemamās kalpošanas dēļ (ņemot vērā, ka bīskapu jeb ganu un diakonu kalpošana saistījās ar atbildību citu priekšā).
Ar pilsonību saistītus vārdus Pāvils šajā vēstulē lieto. Fil. 3:20 Pāvils norādīja uz īsto pilsonību, πολίτευμα - valsts; sadraudzība; kopiena. Fil. 1:27 πολιτεύεσθε no πολιτεύω - dzīvot kā pilsonim. Dieva pieņemti viņi bija nevis kāda ranka dēļ, bet Dieva žēlastības dēļ (sk. 1:7 beigas). Tāpēc visi, arī tie, kam draudzē bija lielāka atbildība un redzamāka kalpošana, ir vienādi Jēzū Kristū.
Vairākkārt šajā vēstulē Pāvils lieto salikteņus, kuros ir prievārds σύν - ar, tas pats prievārds, kas lietots saistībā ar bīskapiem un diakoniem Fil. 1:1: σὺν ἐπισκόποις καὶ διακόνοις - “ar bīskapiem un diakoniem”. Piemēram:
1:7 συνκοινωνούς - līdzdalībnieki. 1:27 συναθλοῦντες no συναθλέω - sacensties kopā ar citiem (1965.g. revidētais teksts: “kopā cīnīdamies”; visiem bija jābūt gataviem ciest, neatkarīgi no stāvokļa, sk. 1:27-30). Fil. 2:17.18 συνχαίρω - priecāties ar.
Iespējams, ka tāpēc ar par Timoteju Pāvils dod liecību bīskapiem un diakoniem 2:22: σὺν ἐμοὶ ἐδούλευσεν - “kopā ar mani viņš ir kalpojis”. Par Epafroditu Pāvils saka: συνεργὸν καὶ συνστρατιώτην μου - “manu darbabiedru un līdz-kareivi” (abos vārdos prievārds σύν - ar).
Fil. 3:17 Pāvils sāk ar vārdiem: συνμιμηταί μου γίνεσθε - “kļūstiet par maniem līdz-atdarinātājiem”. Cilvēku, kuru Pāvils nenosauc vārdā, bet tieši uzrunā 4:2, viņš nosauc par σύνζυγε no σύνζυγος - “līdz-iejūgtais”. Un tai pašā pantā tālāk Euodiju un Sintihu Pāvils nosauc par tādām, kas sacentušās (no συναθλέω, sk. pie 1:27) kopā ar viņu, “arī ar Klēmentu” (μετὰ καὶ Κλήμεντος) un Pāvila pārējiem darba biedriem (τῶν λοιπῶν συνεργῶν).
Ja Fil. saturu tiešā veidā attiecina uz adresātu 1:1, tad sakarības kļūst ļoti pamanāmas, piem., 1:1: “visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem” un 2:1-3:
1 Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība,
2 tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi,
3 ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi …
Mārtiņš Balodis
Ap.d. 2:38-39
38.-39.p.
Pēteris Vasarsvētkos iesāka ar skaidrojumu par to, kāpēc Kristus sekotāji runāja citās valodās. Viņš citēja pravieti Joēlu: “tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu” (Ap.d. 2:17). Gan šis, gan citi apsolījumi VD par Svētā Gara nākšanu runā par jauna laikmeta sākumu (sk. Jes. 32:14.15; 44:3.4; Ecēh. 37:14).
Tad Viņš sludināja par Jēzu. Svētrunu Pēteris noslēdza ar vārdiem: 38.p. beigas un 39.p.:
38 ... un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.
39 Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.
Tātad: svētrunas sākumā par to, ko tajā brīdī darīja Svētais Gars; svētrunas beigās aicinājums atgriezties no grēkiem un tikt pagremdētiem Jēzus Vārdā uz grēku piedošanu, un apsolījums, ka tie, kas to darīs, saņems (nākotnes izteiksmē) Svēto Garu, ar piebildi 39.p., ka Svētais Gars ir apsolīts klausītājiem. Tas bija aicinājums un iespēja Pētera klausītājiem kļūt par jaunā laikmeta dalībniekiem.
Vasarsvētki ir Svētā Gara nākšanas svētki, draudzes dzimšanas svētki un jauna laikmeta sākums. Protams, jaunais iesākās jau tad, kad atnāca Jēzus, bet pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās, un Svētā Gara nākšanas vēsts par Jēzu aiziet pa visu pasauli. Un katram, kas atgriežas no grēkiem un tic Jēzum, Dievs dāvina piedošanu, taisnošanu, Svēto Garu, mūžīgo dzīvību un mūžīgu sadraudzību ar Dievu Tēvu debesīs.
Mārtiņš Balodis
Rom. 5:3
3.p.: “Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību …”
Kaut kāda veida ciešanas piedzīvo gandrīz visi cilvēki. Daudzus cilvēkus ciešanas padara rūgtuma pilnus, citus - augstprātīgus par to, kam viņi gājuši cauri. Tās viņus savā veidā padara kroplus vai pat iznīcina. Tās sakropļo viņu identitāti. Turpmākā dzīvē viņus raksturo aizdomīgums, ļaundomība par citiem, aizvainojums, varbūt biklums, izvairīšanās no attiecībām, kurās, viņuprāt, varētu atkal piedzīvot sāpes. Varbūt viņi liedz sev kādus piedzīvojumus, neuzņemas atbildību, jo viņi baidās atkal tikt sāpināti.
Taču ap. Pāvila vārdi ir teikti par kristiešiem, par kuriem turpat iepriekšējos pantos lasām, Rom. 5:1.2:
1 Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.
2 Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.
Un 5.p.: “mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots”.
Ticīgs cilvēks uz visu, kas notiek šajā zemes dzīvē, skatās pavisam citādi. Viņš ir:
- ticībā taisnots, - viņš zina, ka nekādi viņa paša labie darbi nenopelna vietu debesīs;
- viņam ir miers ar Dievu caur Jēzu - caur ticību Jēzum, kas nomira viņa vietā pie krusta;
- viņš apzinās, ka ir apžēlots cilvēks, un
- viņš teic sevi laimīgu “cerībā iemantot dievišķo godību”;
- un vēl priekš viņa, sk. 5.p.: “… cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.”
Šāds cilvēks ciešanās vairs neskatās uz sevi vai neveic pašaizsardzību, bet paļaujas uz Dievu un ļauj Dievam noteikt to, kas ar viņu notiek. Viņš tic Dieva valdīšanai visā, tai skaitā attiecībā uz viņa atpestīšanu un aizvešanu uz debesu godību pa Viņa nodomātiem ceļiem.
Tātad, 3.p.: “Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību …” Bībele māca, ka ticīgam cilvēkam “ciešanas rada izturību” - ἡ θλῖψις ὑπομονὴν κατεργάζεται.
Ciešanas - θλῖψις - vajāšanas, ciešanas, bēdas.
Rada - κατεργάζομαι - izveidot, radīt, sasniegt, panākt.
Teikt sevi laimīgu jeb lielītos un lepoties (καυχάομαι) ciešanās var tad, ja ir sapratne par ciešanu radošo efektu (κατεργάζομαι - izveidot, radīt, sasniegt, panākt).
2.Kor. 4:16-18 arī ir lietots vārds κατεργάζομαι:
16 Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas.
17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod(κατεργάζεται, prez., med., ind. no κατεργάζομαι) mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,
18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.
Pāvils saka, ka mēs - kristieši - teicam sevi laimīgus savās ciešanās. Tā nav neprāta pazīme. Tā nav savtīga rīcība. Tā ir paļāvība uz Dievu un Viņa labumu.
Mēs bieži nevaram ietekmēt to, vai ciešam vai nē. Bet mēs varam pieņemt ciešanas kā ieguvumu, jo ciešanas nav zīme, ka Dievs mūs būtu pametis. Tas varētu būt gluži pretēji, proti, ka Viņš dara mūsos un mūsu dzīvē kaut ko īpašu, Viņa godam un mums par svētību.
Mārtiņš Balodis
Lk. 6:12-16
12.-16.p.:
12 Bet notika tanīs dienās, ka Viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā.
13 Un, kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš nosauca par apustuļiem:
14 Sīmani, kuru Viņš nosauca par Pēteri, viņa brāli Andreju, Jēkabu, Jāni, Filipu un Bartolomeju,
15 Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zelotu,
16 Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas vēlāk kļuva par nodevēju.
Lk. ev. vairāk kā citi evaņģēliji runā par to, ka Jēzus lūdza Dievu, piem., Lk. 3:21; 11:1.
Kāpēc Jēzus visu nakti pavadīja Dieva lūgšanā?
1) Jēzus lūdza Dievu visu nakti tāpēc, ka Viņš bija ciešā sadraudzībā ar Dievu.
2) Tiešais konteksts saka, proti, sākot ar 13.p., ka Jēzus, iespējams, ar Savu debesu Tēvu runāja par mācekļiem, no kuriem izredzēt apustuļus. Sk. Jņ. 5:19.20.30:
19 Tad Jēzus turpināja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat,
20 jo Tēvs mīl Dēlu un Tam rāda visu, ko pats dara; un Viņš Tam rādīs vēl lielākus darbus nekā šos, ka jūs brīnīsities.
30 Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.
3) Mācekļu izraudzīšana bija ļoti svarīga. Tie bija cilvēki, kuriem pirmajiem pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus uzticēja darīt par mācekļiem visas tautas.
13.p un 17.p. saka, ka Jēzum bija vēl daudzi citi mācekļi bez 12 mācekļiem, kas tika īpaši izredzēti.
Vārds “apustulis”, grieķu val. ἀπόστολος, nozīmē sūtītais. Tas apzīmē cilvēku, kas sūtīts konkrēta uzdevuma izpildīšanai. Mr. 3:14.15 par apustuļu izraudzīšanas nolūku:
14 Un Viņš iecēla divpadsmit, lai (ἵνα) tie būtu pie Viņa un lai(ἵνα) Viņš tos izsūtītu sludināt,
15 un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.
(14.p. grieķu val. ir divi “lai” (ἵνα), tādēļ latv. val. 1965.g. revidētā tekstā trūkstošais “lai” šeit ir pasvītrots; savukārt 15.p. nav “lai”, bet “būt” ir prez., akt., infin. tāpat kā 14.p. “sludināt” ir prez., akt., infin.)
12 apustuļu vārdi dažādos evaņģēlijos un Ap.d. nedaudz atšķiras.
Mateja ev. 10:2-4
Marka ev. 3:16-19
Lūkas ev. 6:14-16
Ap.d. gr. 1:13
Sīmanis Pēteris
Sīmanis Pēteris
Sīmanis Pēteris
Pēteris
Andrejs
Jēkabs
Andrejs
Jānis
Jēkabs
Jānis
Jēkabs
Jēkabs
Jānis
Andrejs
Jānis
Andrejs
Filips
Filips
Filips
Filips
Bartolomejs (Βαρθολομαῖος)
Bērtulis (Βαρθολομαῖος)
Bartolomejs (Βαρθολομαῖος)
Toms
Toms
Matejs
Matejs
Bartolomejs
Matejs, muitnieks
Toms
Toms
Matejs
Jēkabs, Alfeja dēls
Jēkabs, Alfeja dēls
Jēkabs, Alfeja dēls
Jēkabs, Alfeja dēls
Tadejs
Tadejs
Sīmanis Zēlots (Σίμωνα τὸν καλούμενον Ζηλωτὴν)
Zēlots Sīmanis (Σίμων ὁ ζηλωτὴς)
Sīmanis Kānaānietis
Sīmanis Kānaānietis
Jūda, Jēkaba dēls
Jūda, Jēkaba dēls
Jūda Iskariots
Jūda Iskariots
Jūda Iskariots
-
Daudz par mācekļiem nav zināms. (Ir baznīcas tradīcijas par viņiem.)
Divi pāri bija brāļi: Pēteris un Andrejs; Jēkabs un Jānis. Viens bija muitnieks - Matejs, viens bija zēlots - Sīmanis, viens bija nodevējs - Jūda Iskariots, ko Jēzus zināja, sk. Jņ. 6:64.70.71. (Iskariots, varētu nozīmēt, ka viņš bija no Keriotas Jūdejā.) Kā saprotams, tad Sīmanis Kānaānietis ir tas pats Sīmanis Zēlots. Tadejam, kā redzam, bija otrs vārds: Jūda, Jēkaba dēls.
12 apustuļu vārdi būs uz debesu pilsētas pamata akmeņiem rakstīti, Atkl. 21:14. Tur gan, visticamāk, nebūs Jūdas vārds, bet Matija vārds (Ap.d. 1:26).
Mārtiņš Balodis
1.Kor. 1:30-31
30.,31.p.:
30 Pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu,
31 lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu.
Korintas neticīgo vidū, kā liecina šīs vēstules konteksts, bija svarīga cilvēcīga gudrība. Tā vien šķiet, ka arī kristieši, kas bija nākuši no tās vides, bija kārdināti ar to lielīties. To redzam šīs nodaļas sākumā, 1.Kor. 1:10-12. Tas, ka šī dalīšanās varēja būt saistīta ar gudrības meklēšanu, secināms no tā, kā ap. Pāvils, izejot no šiem pantiem, nonāk līdz gudrībai 17.p. un tad turpina par to runāt tālāk (no 17.-31.p. lietvārds gudrība vai īpašības vārds gudrs kopā lietoti 13x). Pāvils norāda uz bīstamību, ka gudri vārdi var atņemt Kristus krustam saturu (17.p.). Tālākie panti labi parāda, ka ar cilvēcīgu gudrību izskaidrot Dieva rīcību nav iespējams, - grēcīgais prāts nedarbojas tā, kā Dievs dara lietas. Dievs glābj cilvēkus tādā veidā, ka cilvēku gudrībai vai vērtējumam par to, kas viņiem ir pieņemams un kas nē, nav vietas. Dievs viens paliek cilvēku Glābējs. Tāpēc arī grieķu val. 30.p. sākas ar “Bet”: “Bet pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu ...” (Arī 2012.g. tulk. nav “bet”.)
“Pateicoties Viņam” un kopā ar “bet” - ἐξ αὐτοῦ δὲ, burtiski: “bet iz Viņa”, “bet no Viņa”. Tātad tas, kas tālāk pateikts, ir no Dieva. Kristiešu skatienam, kas bija novērsušies no savas ticības Jēzum kā vienīgajam Glābējam un aizrāvušies ar cilvēku gudrību, ar cilvēku celšanu, bija jātiek vērstam atpakaļ uz Dievu kā vienīgo, kas glābj. Tāpēc arī 30.p. sākas ar “bet”: “Bet no Viņa …”
“esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu”, ὑμεῖς ἐστε ἐν Χριστῷ Ἰησοῦ, burtiski: “jūs esat Kristū Jēzū”.
“kas mums kļuvis par Dieva gudrību”, ὃς ἐγενήθη σοφία ἡμῖν ἀπὸ Θεοῦ: “kas no Dieva tika padarīts mums par gudrību”.
Tā kā konteksts gan pirms, gan pēc šiem pantiem runā par gudrību, un arī šeit 30.p. ir minēta gudrība, tad varam domāt, ka vārdi taisnība, svētdarīšana un pestīšana tuvāk paskaidro to, kas ir gudrība šajā pantā.
Grieķi tiekšanos pēc jēgas saistīja ar zināšanām un gudrību. Savā ziņā tas bija veids, kā viņi centās apmierināt savas ilgas pēc jēgas un pilnvērtīgas dzīves satura, jo viņi nepazina Glābēju Jēzu un nezināja, kā kļūt brīviem no grēka, vainas un kā iegūt jēgpilnu dzīvi. Tāpēc Pāvils runā par patiesas gudrības saturu Kristus personā, kas tika padarīts no Dieva mums par gudrību: Jēzus ir mūsu taisnība jeb taisnošana, svētdarīšana un pestīšana.
Kristus ir mūsu taisnība. Šis vārds apzīmē Dieva darbu grēcinieka labā, kā rezultātā Dievs nepieskaita grēciniekam vairs viņa grēkus un pieskaita tam Kristus taisnību. Mūsu stāvokli Dieva priekšā tagad nosaka Kristus taisnība. 2.Kor. 5:21; Rom. 5:19.
Kristus ir svētošana jeb svētdarīšana. Viss, ko Jēzus jau pie krusta ir izdarījis, ir pamats tam, ko Viņš dara mūsu labā visā atlikušajā dzīvē, lai mūs veidotu savā līdzībā. 2.Kor. 3:18. Mūsos nevar tikt izveidots nekas, par ko Jēzus jau nebūtu parūpējies ar savu krusta nāvi mūsu labā. Citiem vārdiem: mūsu svēttapašanas procesā, ikdienā mēs neradām neko, par ko mēs varētu sacīt, ka tas ir mūsu darbs. Tas ir Svētā Gara darbs, kas strādā mūsos, tāpēc ka esam ar Jēzu. Rom. 8:12.13; 1.Pēt. 1:3.4.
Kristus ir pestīšana. Vārds “pestīšana” grieķu val. šeit nozīmē: atbrīvošana, samaksājot izpirkumu; izglābšana. Kristus ir mūsu pestīšana pabeigtā nozīmē: viss, kas mums ir vajadzīgs, lai nonāktu debesīs, ir atrodams Viņā. Viņš mūs izglābj no visa un jebkā, ar ko mēs saskaramies savas kristīgās dzīves laikā, kas mūs varētu kavēt saņemt debesu godību pie Dieva. Rom. 8:30-39.
31.p. pateikts Dieva nolūks to visu darot mūsu labā: “lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu.” (“ar To Kungu”, ἐν Κυρίῳ: “Kungā”) Nevis ar cilvēkiem vai viņu gudrību jālielās, bet ar Jēzu Kristu.
Mārtiņš Balodis
Ap.d. 5:3-4
3.,4.p.:
3 Tad Pēteris sacīja: "Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? 4 Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam."
Dievs Pēterim bija atklājis, kas tur notika.
Problēma bija ar sirdi, jo vārds sirds - καρδία – lietots gan 3., gan 4.p. Sk. par Jūdu Jņ. 13:2. Sātana iedarbošanās uz Ananijas sirdi rezultātā deva to, ka Ananija meloja Svētajam Garam un ka Ananija paturēja sev daļu no tīruma maksas. No grieķu val. burtiski: “… sātans piepildīja (aor., akt., ind.) tavu sirdi melot (aor., med., nenot.) … paturēt sev (aor., med., nenot.) …”
Pēteris saka, ka meli nav izdarīti pret cilvēkiem, bet pret Dievu. Tiešajā kontekstā Ananija meloja cilvēkiem, vēlāk arī Sapfira.
Meli ir grēks, kas tiek izdarīts, kā visi grēki, pāri visam pret Dievu. Sk. Ps. 51:6a: “Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs ...” Cilvēks dzīvo savu dzīvi Dieva priekšā un atbild par savu dzīvi Dievam. Tāpēc arī pāri visam ir melots Dievam.
Bez tam JD draudze dzīvoja: viss visiem (sk. Ap.d. 4:32.34.35). Ananijas un Sapfiras rīcība bija pretēja tam, kā draudze rīkojās. Viņi abi uzskatīja, ka viņiem vajag vairāk nekā citiem. Un sekoja meli un paturēšana sev.
Domāšana “mums vajag vairāk nekā citiem” apšaubīja Dieva labumu un gādību un tādās sirdīs varēja darboties sātans.
Paturēt kādu daļu sev pats par sevi varētu šķist nevainīgi. Bet ne šajā kontekstā. Ap.d. 4:32 sacītas, ka “neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs”. Tas nozīmē, ka arī tas, kas katram piederēja individuāli, netika uzlūkots kā savs, bet kā kopīgs. Tāpēc arī ap. Pēteris nepieļauj trešo variantu: vai nu nepārdots tīrums varēja tavs palikt (iespējams, tomēr, ka nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); vai arī pārdots tas varēja tavs palikt (iespējams, ka atkal - nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); bet nekādā gadījumā šajā kontekstā paturēt sev no iegūtās naudas (grieķu val. oriģinālā šī ir pirmā frāze Ap.d. 5:2: “un paturēja sev”). Tāpēc arī Pēteris šo rīcību sauca par sātana darbību Ananijā, kura rīcība bija meli Svētajam Garam un daļas no samaksas paturēšana.
Kristieši ar savu mantu dalījās mīlestībā. Ananijas un Sapfiras rīcība tāda nebija, bet viņi izlikās, ka dara to pašu, ko citi.
JD ir daudz mācīts par dalīšanos ar tiem, kam ir mazāk. Piem., Ap.d. 11:27-30; Gal. 2:10; 2.Kor. 8:8-15.
Meli Svētajam Garam (3.p.) ir tas pats, kas meli Dievam (4.p.). Katra no trīsvienīgā Dieva trim personām ir Dievs pēc būtības. Sk. piem., par Jēzu, Jņ. 10:30: “Es un Tēvs, mēs esam viens.”
Mārtiņš Balodis
Ap.d. 5:1-2
1.,2.p.:
1 Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu 2 un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām.
5:1-11 aprakstītais notikums rāda, ka problēma bija meli un vēlēšanās kaut ko paturēt sev jeb meli, ar ko piesegt savu mantkārību. Šis notikums ir kontrastā tikko dotajam aprakstam Ap.d. 4:32-37, īpaši Barnabas piemēram, sk. Ap.d. 4:36.37. Varam domāt, ka Barnaba bija iedrošinājums citiem, kurpretī Ananijas un Sapfiras rīcība varēja izraisīt melus un savtīgumu.
Ananija ir grieķu val. forma ebreju val. vārdam Hananiah, kas nozīmē “Jahve ir bijis žēlsirdīgs”.
Sapfira, - ja tas ir grieķu val. vārds, tad tas nozīmē safīrs (dārgakmens); ja tas ir aramiešu vārds, tad tas nozīmē skaista.
Nezinām, vai visi, kas kaut ko pārdeva, bija turīgi. Katrā ziņā Ananijam un Sapfirai gribējās kādu daļu no naudas paturēt sev. 8.p. rāda, ka viņi atnesto naudu bija pasnieguši kā pārdotā tīruma pilnu samaksu.
“ar sievas ziņu” – no grieķu val. nozīmē: arī sievai zinot, ko viņš – Ananija – izdarīja, proti, nodalīja sev daļu no maksas par tīrumu. Pats vārds συνειδυίης no σύνοιδα, kas nozīmē redzēt kopā, aptvert. Tādēļ šajā kontekstā tas apzīmē līdz zināšanu. Tīruma pārdevējs bija Ananija un daļas paņēmējs sev no tīruma cenas bija Ananija, bet sieva bija līdzzinātāja. Vēl vairāk, 9.p. lasām, ka Pēteris sievai sacīja: “Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu?” Vārdi “jūs savā starpā esat norunājuši” - συνεφωνήθη ὑμῖν, kur συνεφωνήθη ir aor. pas. ind., 3.sg. no συμφωνέω, kas nozīmē vienoties kopā, vienoties ar kādu par darījuma veikšanu. Tas nozīmē, ka vīra un sievas starpā bija vienošanās un saskaņa šajā lietā.
Mārtiņš Balodis
1.Jņ. 5:3
3.p.: “Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti …”
Kā saprast “Dieva mīlestība” - ἡ ἀγάπη τοῦ θεοῦ: Dieva mīlestība uz mums vai mūsu mīlestību uz Dievu? Pēc 2.p.: varētu būt, ka tā ir mūsu mīlestība uz Dievu (2.p.: “kad mīlam Dievu” - ὅταν τὸν Θεὸν ἀγαπῶμεν). Tomēr šeit 3.p. grieķu val. nav “ka turam …”, bet ir “lai mēs turētu …” (ἵνα - lai; un darbības vārds grieķu val. ir konjunktīvā: “mēs turētu”). Tāpēc varētu būt, ka runa ir par Dieva mīlestība uz mums, kuras dēļ mēs esam padarīti spējīgi turēt Viņa baušļus, jeb burtiski no grieķu val., “lai mēs turētu Viņa baušļus”. Tas, ka tieši Dieva mīlestība uz mums padara kaut ko iespējamu, jau bija arī 1.Jņ. 4:16-18: pilnīgā mīlestība, proti, tā mīlestība, kas Dievam ir uz mums un kuru mēs esam turpinoši iepazinuši no Dieva vārda un savā dzīvē, tā mīlestība aizdzen bailes.
Mārtiņš Balodis
Kol. 4:6
6.p.: “Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.”
“tīkama” grieķu val. ir χάρις - žēlastība, labvēlība. Burtiski: “ar žēlastību” (iespējamais tulkojums frāzei ἐν χάριτι, kas lietota šajā rakstvietā).
Pirmā frāze 2012.g. tulkojumā: “Jūsu runa lai vienmēr ir labvēlīga …” JD žēlastības tēma ir liela tēma. Dažas rakstvietas: Dievs mūs ir izglābis no žēlastības (Ef. 2:8), mēs kalpojam no Dieva žēlastības (Rom. 12:6); no Jēzus žēlastības mēs pārtiekam savā nespēkā (2.Kor. 12:9); Jēzus vārdi ir žēlastības vārdi, kas mums nepieciešami, lai mēs aizietu līdz galam (Ap.d. 20:32). Visās šajās rakstvietās ir lietots vārds χάρις. Un tāpēc, ka mēs paši pārtiekam no Dieva žēlastības, arī mūsu vārdiem, runai ir jābūt, burtiski tulkojot, “ar žēlastību” (ἐν χάριτι).
Mārtiņš Balodis
Jņ. 17:5
5.p.: “Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.”
Comments
12.,13.p.:
12 Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā,
13 ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.
12 Ἐνδύσασθε οὖν ὡς ἐκλεκτοὶ τοῦ θεοῦ, ἅγιοι καὶ ἠγαπημένοι, σπλάγχνα οἰκτιρμοῦ, χρηστότητα, ταπεινοφροσύνην, πραΰτητα, μακροθυμίαν,
13 ἀνεχόμενοι ἀλλήλων καὶ χαριζόμενοι ἑαυτοῖς ἐάν τις πρός τινα ἔχῃ μομφήν· καθὼς καὶ ὁ κύριος ἐχαρίσατο ὑμῖν οὕτως καὶ ὑμεῖς·
12.p. “tērpieties” - no ἐνδύω - uzvilkt, apģērbt. Šis darbības vārds teikumā ir pirmais, kas nozīmē, ka to Pāvils ir akcentējis. Tā kā uzskaitītās lietas, kuras jāuzģērbj, ir akuzatīvā, tad var tulkot: “Tad uzģērbiet …. sirsnīgu līdzjūtību, laipnību …”
13.p. sākumā ir divi divdabji: ἀνεχόμενοι, prez., med., divd. no ἀνέχω - izturēt, paciest, panest. Un χαριζόμενοι, prez., med., divd. no χαρίζομαι - parādīt labvēlību, piedot. Šie divdabji paskaidro, kādā veidā ir jānotiek 12.p. minēto lietu uzģērbšanai jeb kā iespējams šīs lietas uzģērbt: “cits citu paciešot un cits citam piedodot”. Piem., uzģērbt pacietību (12.p. pacietība grieķu val. ir cits vārds: μακροθυμία - pacietība, izturība, panešana. Tas ir saliktenis, kurā μακρός nozīmē ilgi un θυμός - dedzība, dusmas. Tātad vārds nozīmē ilgu gaidīšanu, pirms tiek dota vaļa dusmām). Kā to uzģērbt? - Izturot jeb panesot un piedodot.
13.-15.p.:
13 Tad atnesa bērniņus pie Viņa, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos.
14 Bet Jēzus sacīja: "Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība."
15 Un Viņš tiem uzlika rokas un tad aizgāja no turienes.
Ko nozīmē frāze 14.p. beigās: "jo tādiem pieder Debesu valstība." ( τῶν γὰρ τοιούτων ἐστὶν ἡ βασιλεία τῶν οὐρανῶν.)
Tā kā lietots vārds "tādiem", tad: vai tas nozīmē, ka nav runa par to, ka bērniem pieder debesu valstība, bet burtiski "tādiem" kā bērni? Kas nozīmētu, ka Jēzus izmanto šo situāciju, lai skaidrotu vispārēju patiesību un runā par tiem, kas ir kā bērni, kas pēc savas uztveres ir vientiesīgi un paļāvīgi. Tajā skaitā tad būtu gan bērni, gan pieaugši, kas vien atbilstu šādam raksturojumam.
Vai tomēr šeit varētu būt domāts, ka burtiski bērniem tiešām pieder debesu valstība.
Kontekstā lasām, ka pie Jēzus tika atnesti bērni. Mācekļi tos negribēja pielaist pie Jēzus, bet Jēzus sacīja, lai tos laiž pie Viņa un neliedz pie Viņa nākt. Vai tiešām Jēzus bija noguris, vai arī mācekļiem likās, ka Jēzum ir nopietnākas lietas darāmas nekā bērnu svētīšana un aizlūgšana par tiem? Nedomāju, ka tas bija tas, ko domāja mācekļi.
Iespējams, ka atbilde mācekļu domāšanai un rīcībai ir Jēzus skaidrojumā par to, kam pieder debesu valstība. No citām rakstvietām redzam, ka mācekļu uztvere par debesu valstību bija atšķirīga no Jēzus. Piem.: Mt. 20:20-28 - Cebedeja dēlu mātes lūgums; Lk. 24:21 - vīri, kas bija ceļā uz Emavu, apliecina, ka viņi bija cerējuši, ka Jēzus atpestīs Israēlu. Iespējams, ka mācekļi domāja, ka tā valstība, kuru Jēzus ir atnesis un uz ko viss iet, ir tāda, kurā būs burtiski jānodarbojas ar Israēla valsts uzcelšanu un vadīšanu. Un tādas lietas veic pieauguši cilvēki, nevis bērni.
Savukārt Jēzus atbilde mācekļiem tomēr iekļāva bērnus. Pirmkārt, protams, "tādiem" kā bērni ir tie, kas uztver lietas nevis tā kā mācekļi, kas, iespējams, burtiski sagaidīja Israēlas valsts atjaunošanu un vadīšanu, bet gan tādiem, kas paļāvīgi ļāva Jēzum vadīt viņus debesu valstības celšanā. Bet, otrkārt: tā kā bērni bija tie, kurus Jēzus pieņēma un neatraidīja, tad arī viņi ir tie, kam pieder debesu valstība. Sk. vēl dažas rakstvietas par bērniem:
Rom. 7:9: “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru.” Varam domāt, ka Pāvils no bērnības tika audzināts zināt bauslību (sk. Fil. 3:5.6). Tas nozīmē, ka viņš, iespējams, domāja to vecumu, kad “nāca bauslis” pie viņa saprašanas nozīmē. Tad viņš kļuva atbildīgs par savu rīcību.
5.Moz. 1:39: “Un jūsu mazie bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka tie kļūšot par laupījumu, un jūsu jaunie dēli, kas tolaik nemācēja atšķirt labu no ļauna, tie tur nonāks tanī vietā; Es viņiem šo zemi došu, un viņi to iegūs sev par īpašumu.” Šis pants parāda, ka grēki, kuru dēļ daudzi cilvēki nomira tuksnesī un neiegāja apsolītajā zemē, netika pieskaitīti bērniem viņu jaunības dēļ.
11.-12.p.:
11 Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.
12 Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.
(Paralēla rakstvieta šai ir Lk. 3:16.17.)
1) 11.p. lietota μὲν … δὲ konstrukcija, kuras doma ir: “no vienas puses …, bet no otras puses”. Tādā veidā Jānis pasaka, ka Viņa veiktai kristībai jeb pagremdei ir nozīme, taču tā ir neizmērojami mazāka salīdzinājumā ar To, kas nāk pēc viņa, un ar to, kādu kristību jeb pagremdi (lietots darbības vārds βαπτίζω - iemērkt, pagremdēt) veiks Tas, kas nāk pēc viņa, proti, Jēzus.
2) 11.p. Jēzus darbība tiek raksturota sekojoši: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Nākošais, proti, 12.p., kurā runa ir par divām grupām (kvieši, pelavas) un divām darbībām (kviešu sakrāšana, pelavu sadedzināšana), varētu likt domāt, ka arī 11.p. viena grupa cilvēku tiek iegremdēti Svētajā Garā, bet otra ugunī. Tie, kas tiek iegremdēti Svētajā Garā, tiek izglābti, bet tie, kas tiek iegremdēti ugunī, tiek sodīti.
3) Taču 11.p. rāda, ka viena un tā pati cilvēku grupa tiek uzrunāta ar “jūs”: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Tāpēc un vēl citu sekojošu iemeslu dēļ varam domāt, ka 11.p. runā par vienu cilvēku grupu, proti, par tiem, kas tiek uzrunāti ar Jēzus atnākšanu gan no paša Jēzus, gan vēlāk caur vēsti par Jēzu. Savukārt 12.p. runā gan par tiem, kas tiek izglābti, gan par tiem, kas tiek sodīti.
4) Jēzus nākšana ir saistīta ar Svēto Garu. Bībelē ir tādas rakstvietas, kas par Svēto Garu runā saistībā ar Jauno derību un beigu laikiem. Joēla 3; Ecēh. 36; Jes. 32; Jer. 31:31-33.
Jes. 4:4 runā par šķīstīšanas garu: “Kad Tas Kungs nomazgās Ciānas sievu un meitu nešķīstumus un iznīdēs Jeruzālemes vidū tās daudzos asinsgrēkus ar tiesas un šķīstīšanas garu …” Septuagintā (LXX) 4.p. beigas: ἐν πνεύματι κρίσεως καὶ πνεύματι καύσεως, tulkojumā: “ar tiesas garu un sadedzināšanas garu”. Ebreju val. pēdējie vārdi arī nozīmē “ar dedzināšanas Garu” (וּבְר֥וּחַ בָּעֵֽר). Tādā veidā gan Gars, gan dedzināšana ir apvienoti vienā frāzē.
Tāpēc varam domāt, ka 11.p. pagremdēšana Svētajā Garā un ugunī attiecas uz vienu un to pašu cilvēku grupu, proti, uz cilvēkiem, kurus uzrunā Jēzus, uz cilvēkiem, kas dzird evaņģēliju. Viņi tiek uzrunāti no Svētā Gara un sajūt iekšēju nemieru: Svētais Gars runā, bet viņu nepaklausība Dievam un grēku ieraudzīšana rada “dedzinošu” sajūtu viņos. Atsaucība evaņģēlijam ved pie tā, ka viņi tiek šķīstīti no grēkiem, viņos iemājo Dieva Svētais Gars un viņi iemanto mieru ar Dievu un no Dieva. Rezultātā vairs nav “dedzināšanas” sajūtas, kas bija saistītas ar grēku viņos un pretošanos Dievam. Par Svētā Gara darbības rezultātā izraisītu nemieru lasām Ap.d. 2:37. Caur Pētera sludināšanu darbojās Svētais Gars un daudzi cilvēki nespēja palikt tajā stāvoklī, kurā viņi atradās.
Tad 12.p. runā par taisnošanu un sodu atsevišķi no 11.p. izteiktās domas. Šajos pantos viens un tas pats attieksmes vietniekvārds (ģenetīvā, vīr. dz., viensk. - οὗ no ὅς) lietots, ievadot divas frāzes:
- “Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.”
- “Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”
Abi panti kopā pasaka, ka:
1) Jēzus kalpošana ir neizmērojami lielāka par Jāņa kalpošanu;
2) kopš Jēzus atnākšanas nevar būt neitralitāte attiecībā uz Viņu: vai nu cilvēki pieņem to, ko Svētais Gars caur Jēzu vai vēlāk caur evaņģēliju par Jēzu viņiem saka, vai arī cilvēki to noraida. Tie, kas pieņem, tiek šķīstīti, tie, kas nepieņem, tiek sodīti. Un pats Jēzus sasaistīja savu kalpošanu ar tiesas dienu, Jņ. 12:47.48:
47 Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.
48 Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.
8.-11.p.:
8 Gan toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi.
9 Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši vai, labāki sakot, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot?
10 Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus.
11 Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.
Šo ir ļoti nopietni vārdi iepretī tam, ko Pāvils bija rakstījis pirms tam. Saskaņā ar Pāvila sacīto 8.-11.p.: atgriešanās pie kalpošanas elkiem padara iepriekš saņemto veltīgu. Šajā gadījumā tā ir novēršanās no Kristus caur to, ka galatieši pievērsās bauslības pildīšanai kā glābšanas līdzeklim.
“jūs … kalpojāt”, 8.p. Galatieši bija pagāni jeb cittautieši, kas pirms nākšanas pie Kristus bija kalpojuši elkiem. Aiz elkiem ir dēmoni, pēc 1.Kor. 10:19-21.
“jūs atkal atgriežaties …?” 9.p. Atkal Pāvils lieto to pašu vārdu στοιχεῖα, ko 3.p. (iespējamās nozīmes: pamatprincipi, materiālās pasaules pamatsastāvdaļas, garīgas būtnes jeb gari). Šeit tiek iezīmēts ļoti spēcīgs un pārsteidzošs kontrasts. Pie tam Pāvils akcentē, ka Dievs bija viņus atzinis. Galatiešu novēršanās nav vienkārši neitrāla rīcība; tā ir novēršanās no Dieva. Sk. Gal. 1:6: „Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā ...”
10.p. paskaidro, kā tieši galatieši novērsās no Dieva un Kristus: „Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus.” Par kādiem svētkiem varētu būt runa? Tā kā šī vēstule gan runā uz kristiešiem, kas nākuši no pagānu vidus, bet problēmas ir tās, kuras cēla kristieši, kuru domāšana bija balstīta judaismā (kā Ap.d. 15:1, sk. arī Gal. 3:2; 4:10.21; 5:2-4; 6:12.13), tad iespējams, ka šeit runa ir par judaismā praktizētām svētām dienām (arī apgraizīšana un bauslības tūrēšana, par kurām runāts šajā vēstulē, nebija lietas, ko būtu praktizējuši pagāni pirms nākšanas pie Kristus).
Ja tas ir tā, tad problēma ir ļoti nopietna, jo 9. un 10.p. kopā skatīti liek domāt, ka likumu turēšana, kas nāk no jūdaisma, ir šī atgriešanās pie kalpošanas dēmoniem. Kā tas var būt? – Tāpēc, ka tā ir novēršanās no Kristus un tā ir novēršanās no Dieva, sk. Gal. 1:6-9. Bet Kristū taču viss ir piepildīts! (Sk. kontrastu starp 3.Moz. 23.nod., kur ir runa par svētām dienām un svētku laikiem, un Rom. 15:5).
Ja mēs savā dzīvē likumus, pat VD likumus, uzlūkosim kā nepieciešamu līdzekli, lai mēs tiktu pestīti, tad šie likumi ir tie, uz kuriem mēs skatāmies vairāk, nekā uz Dievu un Viņa Dēlu Jēzu, un tie kļūst par elkiem mūsu dzīvē. 1.Tim. 4:1-5:
1 Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām,
2 padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta.
3 Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no barības vielām, ko Dievs ir radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tās ar pateicību.
4 Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību;
5 jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana.
Tātad dēmoniskas ir tās mācības, kas novērš uzmanību no Jēzus un kas liek pašam cilvēkam ar kādu likumu turēšanu izskatīties labi. Tāpēc ap. Pāvils saka, 11.p.: “Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.”
6.p.: “Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!”
ὅτι δέ ἐστε υἱοί, ἐξαπέστειλεν ὁ θεὸς τὸ πνεῦμα τοῦ υἱοῦ αὐτοῦ εἰς τὰς καρδίας ἡμῶν, κρᾶζον· Αββα ὁ πατήρ.
Grieķu val. nav rakstīts “apliecinājis”. Un frāzi “Bet, ka jūs esat …” var tulkot: “Bet tāpēc, ka jūs esat …” Burtisks 6.p. tulkojums: „Bet tāpēc, ka jūs esat dēli, Dievs sūtīja Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!”
4.p.: ἐξαπέστειλεν ὁ θεὸς τὸν υἱὸν αὐτοῦ - “Dievs sūtīja Savu Dēlu”.
6.p.: ἐξαπέστειλεν ὁ θεὸς τὸ πνεῦμα τοῦ υἱοῦ αὐτοῦ - “Dievs sūtīja Sava Dēla Garu”.
Dieva bērna statuss bija par pamatu tam, ka Dievs mums deva Savu Svēto Garu.
1) Svētais Gars ir gaidāmā mantojuma ķīla. Ef. 1:14.
2) Svētais Gars padara iespējamu to, ka mēs esam brīvi un droši ar Dievu, Rom. 8:15: „Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!”
3) “Pats Gars apliecina kopā ar mūsu Garu, ka esam Dieva bērni.” (Rom. 8:16 no grieķu val.)
Arī Gal. 4:6 saka, ka mēs varam būt droši par to, ka Dievs ir mūsu Tēvs un 7.p. Pāvils saka, kāds tam ir rezultāts: „Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.”
“Tātad” (ὥστε) var tulkot arī “tā ka”. Vārda “kalps” vietā grieķu val. ir “vergs” (δοῦλος) un vārda “bērns” vietā ir “dēls” (υἱός).
Galatiešiem, kuriem bija kārdinājums apliecināt savu piederību Dievam ar bauslības darbiem, piem., ar apgraizīšanu, Pāvils saka, ka iemesls, kāpēc viņi Dievu sauc: “Aba, Tēvs!”, ir tas, ka Dieva Svētais Gars to viņos dara. Un iemesls, kāpēc viņiem ir Svētais Gars, ir tas, ka Dievs viņus ir pieņēmis par Saviem bērniem. Tātad: viņiem nav nekas vairāk jādara un viņiem arī nav iespējams neko vairāk izdarīt, lai viņi nodrošinātos būt Dieva bērni. Viņi nav vairs vergi, bet Dieva dēli, un tāpēc, ka Dieva dēli, viņi Dieva darba dēļ ir mantinieki. Tas ir tas, ko Dievs ir darījis to labā, kurus Viņš caur Savu Dēlu Jēzu Kristu ir atpestījis (Gal. 4:4.5).
4.,5.p.:
4 Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības,
5 lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības.
4.p. sākums burtiski: “Bet, kad laika piepildījums atnāca …” Tas bija Dieva nolikts brīdis. Dievam nav nejaušību. “… tad Dievs sūtīja Savu Dēlu …”, kur vārds “sūtīja” šeit ir ἐξαποστέλλω – izsūtīt. Tas norāda uz aktīvu rīcību. (Laika piepildījums varēja izteikties gan caur tā laika gaidām pēc Mesijas; gan arī caur tā laika reliģisko situāciju; caur tā laika grēcīgumu; caur tā laika politisko varu, proti, Romas impēriju; caur tā laika vienoto grieķu val., ko runāja visā Romas impērijā u.c.)
„dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības”; vārdi „dzimušu” un „noliktu” oriģinālā ir viens un tas pats aorista divdabis γενόμενον, no vārda γίνομαι: kļūt, tapt, rasties, tikt veidotam. Tas tikai norāda uz Dieva mērķtiecīgu Sava Dēla sūtīšanu tajos apstākļos, jo dzimšana un nonākšana zem bauslības bija viena un tā paša vieta, kur atradās bezcerīgi pazudušie cilvēki, proti, zem bauslības lāsta (Gal. 3:13). Bauslība nebija cilvēces glābšanas variants; bauslība bija tā, kas uzrādīja cilvēci par vainīgu Dieva priekšā, sk. Rom. 3:20: „Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod - grēka atziņu.” Tāpēc arī Gal. 4:5 Pāvils saka, kāpēc Jēzus tika sūtīts tieši zem bauslības: „lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, lai mēs iegūtu bērnu tiesības.”
Divi nolūki: “lai izpirktu tos, kas zem bauslības, lai mēs atgūtu bērnu tiesības” (ἵνα τοὺς ὑπὸ νόμον ἐξαγοράσῃ, ἵνα τὴν υἱοθεσίαν ἀπολάβωμεν). Ja mēs netiktu izpirkti, mēs nespētu iegūt Dieva bērnu tiesības. (5.p. “ka” vietā ir vajadzīgs “lai”, jo grieķu val. tur lietots tāds pats vārds ἵνα, kā 5.p. sākumā.)
No kā bija jāizpērk? - No atrašanās zem bauslības jeb no tā stāvokļa, kur bauslība nosaka, kādi mēs esam Dieva priekšā. Un pēc bauslības mēs visi esam grēcinieki (sk. Rom. 3:20).
Ps. 49:8: „Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves ...”
Ps. 90:7.8:
7 Jo mēs iznīkstam Tavu dusmu priekšā, tiekam iznīcināti Tavas bardzības dēļ.
8 Tu liec mūsu noziegumus Savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus Sava vaiga gaismā.
Ef. 2:3: „… pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.”
1.Kor. 15:56.57:
56 Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība.
57 Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.
Vārdu “bērnu tiesības” vietā grieķu val. ir saliktenis υἱοθεσία, kas sastāv no: υἱός - dēls un τίθημι - likt, nolikt. Tātad kopā: nolikšana par dēlu vai adopcija. Caur Jēzu Kristu mums ir bērnu tiesības. Tas nozīmē, ka mēs esam mantinieki, kā to Pāvils skaidro tepat tālāk un arī Rom. 8:15-17:
15 Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības (υἱοθεσίας) Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!
16 Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.
17 Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki - Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.
1.-3.p.:
1 Bet es saku: kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder.
2 Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem līdz tēva nospriestam laikam.
3 Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku kalpībā.
Šajos pantos ar ilustrāciju no dzīves (1. un 2.p.) Pāvils skaidro, ka mūsu laiks pirms pestīšanas Jēzū Kristū bija kalpības laiks (vārda “kalpība” vietā 3.p. grieķu val. lietots perfekta pasīva divdabis no δουλόω - paverdzināt). Katrs cilvēks, kas nav atpestīts, ir pakļauts kaut kam citam un viņš nebauda iespēju lietot viņam iedalīto mantojumu. Arī Galatijas reģiona kristieši pirms pestīšanas bija pakļauti kādiem citiem un nebaudīja to, ko Dievs viņiem bija devis caur Jēzu Kristu. Ap. Pāvils saka, ka galatieši bija pakļauti pirmspēkiem.
Vārds pirmspēki - τὰ στοιχεῖα - var nozīmēt pamatprincipus, materiālās pasaules pamatsastāvdaļas, garīgas būtnes jeb garus. Kura no nozīmēm ir šeit?
Šajā kontekstā arī 9.p. lietots tas pats vārds. Tātad Pāvils raksta pagānu kristiešiem, kas nozīmē, ka viņi pirms kļūšanas par kristiešiem nebija bauslības pildītāji, bet, kā saka 8.p., elku dievu pielūdzēji. Savukārt aiz elkiem, pēc 1.Kor. 10:19-21, ir dēmoni. (Par elkiem sk. arī 1. Kor. 8:4-6.) Tā kā Gal. 4:8-9 runā par kalpošanu elku dieviem un pirmspēkiem, varam secināt, ka ar vārdu pirmspēki jāsaprot dēmoni.
Kol. 1:13 saka: „ Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā…” Ikviens cilvēks ir zem sātana varas pirms tas tiek izglābts. Ef. 2:1-3:
1 Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos,
2 kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos.
3 Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.
Neviens cilvēks bez Dieva nav brīvs. Visi, kas nav pestīti Jēzus asinīs, ir garīgi miruši, pakļauti sātanam, dzīvo kārībās un ir zem Dieva dusmām. Pasaule mēģina iestāstīt pretējo, proti, ka, ticot Dievam, cilvēks kļūst nebrīvs, ka viņš sasaista sevi. Bet tie ir meli. Vai arī tāds priekšstats rodas no pārprastas kristietības, proti, cilvēki domā, ka viņi ir kļuvuši par kristiešiem, bet patiesībā viņi ar to ir sapratuši bauslības pildīšanu bez ticības Dieva pestīšanai žēlastībā caur ticību Jēzus nopelnam pie krusta.
30.-31.p.:
30 Viņš palika pilnus divi gadus savā īrētajā mājoklī un pieņēma visus, kas pie viņa nāca,
31 sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu.
Iepriekš 16.p. rakstīts: “Kad mēs nonācām Romā, Pāvilam atļāva dzīvot savrup ar kareivi, kas viņu apsargāja.” Tātad Pāvils tika gan apsargāts, gan arī neviens viņu nekavēja sludināt par Jēzu citiem.
Līdz šim Pāvils bija gājis pie citiem, tagad citi nāca pie viņa.
31.p. apraksta, kādā veidā izpaudās Pāvila palikšana un turpinošā citu cilvēku pieņemšana Romā 2 gadus. Tas izteikts ar 2 divdabjiem:
1) “sludinādams” - κηρύσσων no κηρύσσω – būt herahldam, pasludināt kā heraldam, pasludināt atklāti; Pāvils kā heralds pasludināja Dieva valstību. Varam domāt, ka viņš runāja par Jēzus atnākšanu (sk. Jēzus vēsti Mt. 4:17).
2) “mācīdams” - διδάσκων no διδάσκω – mācīt. Pāvils mācīja tās lietas, kas ir par Kungu Jēzu Kristu. Un to Pāvils darīja “ar lielu drosmu” jeb burtiski: “ar visu drosmi”.
Un tad seko pēdējais vārds šajā teikumā, kas ir arī Ap.d. gr. pēdējais vārds: ἀκωλύτως – bez šķēršļiem, brīvi, apstākļa vārds, kas mums ir iztulkots ar vārdiem “neviena nekavēts”.
Drusku neveikls, bet burtiskis 31.p. tulkojums uz latviešu valodu: “sludinādams Dieva valstību un mācīdams lietas par Kungu Jēzu Kristu ar visu drosmi nekavēti.” Tādā veidā pēdējais vārds rāda lielu Dieva žēlastību un apsardzību evaņģēlija sludināšanai par Jēzu Romā. Un šis vārds kalpo arī par iedrošinājumu, ka evaņģēlija vēsts par Jēzu nav apturama.
Kopsummā par Pāvilu Romā:
1. Pāvilam nonākot Romā, evaņģēlijs jau tur bija bijis kādu laiku. Ap.d. 2:10 saka, ka Vasarsvētkos Jeruzālemē bija jūdi arī no Romas. Iespējams, ka viņi vai kādi citi vēlāk aiznesa evaņģēliju par Jēzu uz Romu. Bet tā kā Ap.d. 1:8 ir šīs grāmatas plāns, tad, šķiet, ka šī grāmata par evaņģēlija triumfu tiek saistīta ar Pāvila nonākšanu Romā. Ja akcentu liek uz Pāvilu, tad tas nav patiesi hronoloģiski, jo tur jau ir kristieši. Ja akcentu liek uz Pāvila nesto evaņģēlija vēsti, tad Pāvilam kā apustulim šī vēsts nešana Romā literāri rāda evaņģēlija aiznešanu uz Romu. Līdz ar to Ap.d. gr. noslēdzas ar tā laika pasaules centru - Romu.
2. Apcietinājuma laikā Romā ap. Pāvils sarakstīja vairākas vēstules: Ef., Fil., Kol., Filemonam.
13.-14.p.:
13 Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet.
14 Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.
Ja Kalna svētrunas ievada daļa ir Mt. 5:3-16, galvenā daļa Mt. 5:17-7:12 (sk. sakarību starp 5:17 un 7:12), tad noslēdzošā daļa ir Mt. 7:13-27, kurā parādās ļoti konkrēti aicinājumi un brīdinājumi, kas labi var tikt sasaistīti ar iepriekšējām Kalna svētrunas daļām.
Tā Mt. 7:13.14 vispirms tiešā veidā ir saistīti ar visu, ko Jēzus tikko ir sludinājis Kalna svētrunā, proti: izvēlēties šauros vārtus un šauro ceļu nozīmē izvēlēties Jēzus mācību, šajā kontekstā: to, ko Jēzus tikko mācīja Kalna svētrunā; izvēlēties platos vārtus un plato ceļu nozīmē izvēlēties to, kas nesaskan ar Jēzus mācību. Šajā kontekstā: tas, kas nesaskan ar to, ko Jēzus ir mācījis Kalna svētrunā, un skatoties uz nākošajiem pantiem: tā ir viltus praviešu mācība un viņu dzīve (15.p.), kuras sliktie augļi (16.-20.p.) uzrāda, ka viņi neklausa Jēzus mācībai. Sk. arī 21.-23.p. (21.p. “kas dara Mana Debesu Tēva prātu” iepretī 23.p. “jūs ļauna darītāji” un 24.-27.p. (24.p. “kas šos Manus vārdus dzird un dara” iepretī 26.p. “kas šos Manus vārdus dzird un nedara”).
Šauro vārtu un šaurā ceļa pretnostatīšana platajiem vārtiem un platajam ceļam Kalna svētrunas kontekstā, ieskaitot sekojošos pantus (15.-27.p.), liek domāt, ka tie cilvēki, kas izvēlas vienus vai otrus vārtus ar tiem saistītajiem ceļiem, tos izvēlas nevis ārpus Kristus mācības vai kristietības vispār (kā dažkārt cilvēki skaidro 13.p. platos vārtus un plato ceļu), bet saistībā ar Kristus mācību. Tikai tie, kas ieiet pa platajiem vārtiem un staigā plato ceļu, to dara ar atkāpēm no Jēzus mācības vai to sagrozot, vai arī to padarot vieglāku. Savukārt tie, kas meklē šauros vārtus un ceļu, to dara uzticīgi tikai un vienīgi Jēzum un Viņa mācībai.
13.-19.p.:
13 Un Viņš uzkāpj kalnā un aicina pie Sevis, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa.
14 Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt,
15 un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.
16 Tā Viņš iecēla divpadsmit. Un Viņš Sīmanim pielika vārdu Pēteris;
17 un Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli;
18 un Andreju, un Filipu, un Bērtuli, un Mateju, un Tomu, un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju, un Sīmani Kānaānieti,
19 un Jūdu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva.
12 mācekļu izraudzīšana seko aprakstam par Jēzus darbiem un popularitāti cilvēku vidū (sk. Mr. 3:7-12). Tāpēc, ņemot vērā arī šiem 12 mācekļiem dotos uzdevumus un varu, viņi tika iecelti, lai pavairotu Jēzus darbību un darbotos Viņa Vārdā un varā.
12 mācekļus jeb apustuļus Jēzus izraudzīja no mācekļu pulka, kas Viņam sekoja, sk. Lk. 6:13.17. Pirms tam, kā raksta Lūkas, Jēzus visu nakti pavadīja Dieva lūgšanā, Lk. 6:12.
14. un 15.p. nosauc 3 nolūkus tam, kāpēc Jēzus šos vīrus iecēla:
1) “lai tie būtu pie Viņa” - ἵνα ὦσιν μετ’ αὐτοῦ. Vārds “būtu” ir prezentā, kas nozīmē, ka tas raksturo turpinošu darbību. Pirms notiek jebkāda kalpošana, Jēzus mācekļus ir jāraksturo tam, ka viņi ir kopā ar Jēzu, ka viņi redz Jēzus dzīvi un darbus, un klausās Viņa mācību.
2) “lai Viņš tos izsūtītu sludināt” - ἵνα ἀποστέλλῃ αὐτοὺς κηρύσσειν. “lai” ir iekrāsots sarkanā krāsā, jo nav 1965.g. revidētajā tekstā, bet tas ir grieķu val. (ἵνα). Gan “izsūtītu” gan “sludinātu” ir prezenta laikā, kas nozīmē, ka tas nenotika vienreiz, bet tās bija darbības, kas notika atkārtoti.
3) “un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt” - ἔχειν ἐξουσίαν ἐκβάλλειν τὰ δαιμόνια. Infinitīvs ἔχειν šeit izsaka nolūku: “lai tiem būtu”, pie tam tas ir prezentā, kas nozīmē, ka Jēzus mācekļiem šī vara nebija vienai misijai, bet ka viņiem turpinoši bija iespēja kalpot ar šo Jēzus doto varu izdzīt ļaunus garus. Arī vārds “izdzīt” ir prezentā, kas arī nozīmē, ka Jēzus mācekļi atkal un atkal kalpoja Jēzus dotajā varā.
16.-19.p. Par mācekļiem sk. “Apustulis” zem sadaļas “Vārdnīca” un komentāru pie Lk. 6:12-16.
Šie 12 apustuļi bija parasti cilvēki, kurus Dievs lietoja neparastā veidā. Kā redzam no dažādiem aprakstiem, kur evaņģēlijos šie vīri pieminēti, viņi bija dažādi pēc savas nodarbošanās (kas ir zināmas tikai par dažiem) un dažādi pēc savas uzvedības (raksturs, strīdi, neuzticība, arī nodevība). Bet viņiem bija īpaša priekštiesība: būt kopā ar Jēzu un kalpot Jēzus dotajā varā, un tā būt lieciniekiem un piedzīvot, kā Jēzus atklāja sevi kā Dievu arī caur viņiem uzticēto kalpošanu.
13.p.: "Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna."
Vārda "ļauna" vietā ir īpašības vārds πονηρός - slikts, ļauns. Taču šis vārds lietots ar artikulu, proti, τοῦ πονηροῦ, kas varētu nozīmēt, ka runa ir par personu, t.i., velnu, nevis par ļaunumu vispār. Jēzus teica saviem mācekļiem, ka šajā pasaulē viņiem ir bēdas, Jņ. 16:33: "To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!" Tas nozīmē, ka mēs piedzīvosim sliktas un ļaunas lietas, bet pavisam droši varam būt par to, ka Dievs grib mūs pasargāt no velna. Tāpēc arī mums ar modrību jādzīvo un jāuzticās Dievam lūgšanās šajā lietā.
Mt. 6:13 τοῦ πονηροῦ angļu val. tulkojumos: NIV tulko “the evil one” (ļaunā), ar ko domāts velns. Piezīmē teiks, ka var tulkot arī “evil” (ļauna). NASB tulko “evil” (ļauna), bet piezīmē saka, ka var tulkot arī “the evil one” (“ļaunā).
JD ir vēl rakstvietas, kas šo pašu vārdu πονηρός lieto ar artikulu, kur ir domāts velns. Sk. piemērus.
Jēzus lūgšanā Dievam Tēvam, Jņ. 17:15: "Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna." (Iespējams, ka šeit vajadzētu tulkot “ļaunā”.)
Mt. 13:19: “Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā …” Sk. paralēlo rakstvietu Mr. 4:15, kur skaidri pateikts, ka tas, kas no sirdīm paņem sēto vārdu, ir sātans.
Mt. 13:38.39:
38 Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni.
39 Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un pļaujamais laiks ir pasaules gals, un pļāvēji ir eņģeļi.
Ef. 6:16: “bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.”
1.Jņ. 3:12: “ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni.”
9.p.: “Svētīts lai top Tavs Vārds.” Vārda “Vārds” vietā ir lietots ὄνομα, kas nozīmē “vārds” kā personas vārds (angl. name, vāciski Name). Tātad runa ir par pašu Dievu nevis par Dieva runāto vai Bībelē uzrakstīto vārdu.
12.p.: “Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā …”
βλέπομεν γὰρ ἄρτι δι’ ἐσόπτρου ἐν αἰνίγματι, τότε δὲ πρόσωπον πρὸς πρόσωπον·
“Mēs tagad visu redzam …” un seko divas prievārdu frāzes: δι’ ἐσόπτρου - “caur spoguli”; ἐν αἰνίγματι - “ar mīklu” jeb “mīklā”.
“kā spogulī”. Kontekstā, proti, 12.-14.nod., runa ir par Svētā Gara dāvanām kalpošanā. Šīs dāvanas ir ar ierobežojumiem. Piem., par kalpošanā iesaistīto atziņu un pravietošanu 9.p. Pāvils saka, ka tās ir tikai daļējas (latv. “nepilnīga”, bet grieķu val. μέρος - daļa). Pāvils pieved ilustrāciju no dzīves sakot, ka tagad mēs redzam lietas kā spogulī skatoties, t.i., redzēdami atspulgus. Fiziskās lietas, protams, ir īstas šajā pasaulē, jo Dievs ir radījis matēriju un Dievs novērtēja visu radīto ļoti labu esam (1. Moz. 1:31). Taču salīdzinājumā ar Dievu redzamās lietas ir laicīgs un nepastāvīgs, 2.Kor. 4:18: “Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.” Arī garīgajās lietās tas, ko pienesam kalpošanā, ir lielākas īstenības atblāzma, atspulgs.
“mīklaini” no αἴνιγμα - mīkla, enigma. Pāvils saka, ka vēl viens veids, kā mēs lietas redzam šajā pasaulē, ir tā, it kā mēs skatītos uz nesaprotamu mīklu. Un mīklas ir tās, aiz kurām ir kāda apslēpta nozīme. Tā kā konteksts runā par kalpšanu, tad ar šo Pāvila doto salīdzinājumu varētu saprast, ka tas, ko darām, mums nav pilnībā aptverams.
“bet tad vaigu vaigā”. Šie vārdi norāda gan uz to, ka pēc šīs dzīves būs noņemti ierobežojumi, kuru dēļ mēs visu vēl nesaprotam, gan arī uz to, ka lielākais ieguvums pārākuma stāvoklī būs sadraudzība ar Dievu.
“bet tad vaigu vaigā”. Šis salīdzinājums ar iepriekšējo panta daļu rāda, ka tas, kas mūs sagaida, būs pārāks par to, kas ir tagad. Un iemesls tam būs sadraudzība ar Dievu. Mt. 5:8: “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.”
8.p.: ““Es esmu Alfa un Omega!” saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs!”
Apzīmējums “Alfa un Omega” par Dievu vēl ir arī Atkl. 21:6: “Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals.” Par Jēzu tāds apzīmējums ir Atkl. 22:13: “Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals.”
Alfa (A,α) ir grieķu valodas alfabeta pirmais un omega (Ω,ω) ir pēdējais burts. Kā redzam no citētajos Bībeles pantos dotajiem aprakstiem, sakot, ka Dievs un Jēzus ir “Alfa un Omega”, ar to tiek domāts, ka gan Dievs, gan Jēzus ir mūžīgi. Viņi vienmēr ir bijuši, ir un vienmēr būs.
3.-6.p.:
3 Redzējuši Kipru un to atstājuši pa kreisi, mēs braucām uz Sīriju un izkāpām malā Tirā, jo tur kuģim bija jāizkrauj krava.
4 Uzmeklējuši mācekļus, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.
5 Savu laiku tur pavadījuši, mēs devāmies ceļā, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas, un, nometušies ceļos krastmalā, mēs lūdzām Dievu.
6 Un, cits no cita atvadījušies, iekāpām kuģī, bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām.
Šī rakstvieta dod nelielu ieskatu Tiras draudzē. Ap. Pāvils un viņa ceļabiedri bija ceļā uz Jeruzālemi. Tā kā tajā laikā ceļošana notika ar tajā pašā virzienā braucošiem kravas kuģiem, tad Pāvils un viņa ceļabiedri uzturējās tur tikpat ilgi, cik kuģis, ar kuru viņi ceļoja (vārds “kuģī” 6.p. ir ar artikulu, kas nozīmē, ka runa ir par to pašu kuģi, ar kuru viņi ceļoja līdz Tirai).
Vārds “mācekļus” 4.p. ir ar artikulu, kas liek domāt, ka Pāvils šos mācekļus, iespējams, pazina (Tira atradās Feniķijā un gan Ap.d. 21:2, gan pirms tam 15:3 min Feniķiju).
Par to, kas notika šajās dienās Tirā, informācijas ir maz, savukārt atvadām ir pievērsta salīdzinoši liela uzmanība. Kas tik nozīmīgs bija noticis Tirā, ka Lūka ir aprakstījis tik sirsnīgas atvadas? Lasām, ka veselas ģimenes jeb saimes pavadīja Pāvilu; viņi lūdza Dievu kopā; viņi cits no cita - tātad personīgi katrs - atvadījās.
Acīmredzot tas bija tik iespaidīgi, ka Lūka to īpaši ir detalizēti uzrakstījis.
Pavisam droši varam sacīt, ka septiņu dienu laikā tur būs bijusi sirsnīga sadraudzība, savstarpēja kalpošana, Pāvils, līdzīgi kā citur, būs mācījis draudzi. Pie tam tajā visā bija iesaistītas veselas saimes, jo arī bērni ir bijuši labu lietu baudītāji, - tāpēc jau viņi pēc tam gāja atvadīties no Pāvila.
Tirieši “Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.” (4.p.) Varam domāt, ka viņi bija sapratuši, ka Pāvilu Jeruzālemē sagaida bēdas. Pāvils jau iepriekš pats bija apliecinājis, ka katrā pilsētā, viņam esot ceļā uz Jeruzālemi, Svētais Gars viņam to liecina (sk. Ap.d. 20:23). Arī vēlāk Cēzarejā notiek līdzīgi (sk. Ap.d. 21:10-14).
Un tomēr: kāpēc tirieši “Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi”? (4.p.) Samērā izplatīts uzskats ir, ka tirieši caur Svēto Garu saprata, ka Pāvilu sagaida bēdas, bet tad viņi paši lūdza Pāvilu neiet uz Jeruzālemi. Vēlākie notikumi Cēzarejā rāda, ka kristieši, uzzinot Agaba pravietojumu par Pāvila apcietināšanu, tā rīkojās (Ap.d. 21:10-14). Taču par notikumu Tirā tas nav rakstīts.
5.,6.p.:
5 Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru.
6 Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās.
Kad Jēzus saņēma ziņu par Lācaru, tas vēl bija slims (1.-4.p.). Taču pēc divām dienām, par kurām lasām 6.p., Lācars jau bija miris. To atklāj 13. un 14.p..
6.p. burtiski pasaka, ka Jēzus sagaidīja, lai Lācars nomirtu. Iemesls, kāpēc Jēzus gaidīja, ir pateikts 14. un 15.p.:
14 Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris;
15 un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!"
Bet arī 6.p. sākums rāda sakarību ar 5.p., proti, 6.p. grieķu val. sākas ar vārdiem: ὡς οὖν ἤκουσεν - “tāpēc, kad Viņš dzirdēja” (ὡς šeit varētu tikt tulkots kā “kad”; οὖν - “tāpēc”; ἤκουσεν, aor., akt., ind., 3.p. viensk. - “Viņš dzirdēja”). Grieķu val. οὖν teikumos vienmēr liek otrajā vietā, bet tulkojumā tas jātulko kā pirmais vārds tai teikuma daļai, kuru tas iesāk. Tātad 5.p. saka: “Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru.” Un tad 6.p. paskaidro, ko Jēzus darīja šīs mīlestības dēļ uz viņiem: “Tāpēc, kad Viņš dzirdēja …” Tas, kas varēja izlikties kā Jēzus kavēšanās atbildēt palīdzēt, notika tādēļ, ka Viņš mīlēja šos cilvēkus. Un jau pirms tam, 4.p., lasām Jēzus vārdus: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.”
17.p.: “Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: “Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem. Es neesmu nācis aicināt (atgriezties no grēkiem) taisnus, bet grēciniekus.”
Jēzus negaidīja, lai mācekļi, kuri tika izjautāti, atbildētu; Viņš pats atbildēja. Tādā veidā Viņš aizstāvēja Savus mācekļus un, varam domāt, parādīja, ka jautātājiem nevajadzēja tikai atbildi, bet ka viņiem bija vajadzīgs rēķināties ar to, kas dod viņiem atbildi.
Jēzus sākumā lieto vienkāršu ilustrāciju, kuru neviens nevar apstrīdēt. Tad Viņš apliecina patiesību, kuru šī ilustrācija skaidro. Tādā veidā no vispār zināmā un visiem saprotamā Jēzus šos reliģiozos cilvēkus aizveda pie tās patiesības apliecinājuma, ko Viņš pats izdzīvoja un pret ko vairs nevarēja iebilst.
Grieķu val. nav frāze “atgriezties no grēkiem”.
Ja arī šo rakstu mācītāju domām kaut nedaudz bija izgājis cauri tas, ko atspoguļo farizeja Nikodēma sacītais, kas bija no jūdu valdības pārstāvjiem, proti: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis” (Jņ. 3:2, Nikodēms runāja daudzskaitlī), tad viņiem Jēzus vārdi, ka Viņš nav nācis “aicināt taisnus, bet grēciniekus” varēja būt neizprotami. Jēzus, kuram nevarēja uzrādīt nevienu grēku (Jes. 53:9: “nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē”), bija kopā ar tiem, kas bija grēcinieki, un aicināja pie Dieva tos, kas kā grēcinieki neatbilda dievbijīgo uzskatiem, standartiem, vērtībām un pārliecībai.
Par taisniem Bībele sauc cilvēkus, kas meklē Dievu no visas sirds un cenšas dzīvot pēc Dieva likumiem (sk. Lk. 1:6 raksturojumu par Cahariju un Elizabeti). Grēcinieki bija tie, kas to nedarīja un, varam domāt, pat netēloja, ka to dara. Varam domāt, ka par tādu cilvēku aicināšanu runāja Jēzus.
16.p.: “Un, kad rakstu mācītāji un farizeji Viņu redzēja ēdam ar grēciniekiem un muitniekiem, tad tie sacīja Viņa mācekļiem: “Vai tad Viņš ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?””
Grieķu val. vārds “farizeji” ir ģenitīvā un tas paskaidro vārdu “rakstu mācītāji”, kas grieķu val. ir daudzsk. nominatīvā. Tāpēc burtiski: “farizeju rakstu mācītāji” (οἱ γραμματεῖς τῶν Φαρισαίων). Tie bija tie rakstu mācītāji, kas bija farizeji. Viņu interese bija VD likumi, bet, pēc Jēzus sacītā Mt. 23.nodaļā, viņi bija ieinteresēti to mācīt, bet paši tā nedzīvoja, sk. Mt. 23:2.3:
2 Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji.
3 Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.
Sk. Mt. 23.nod. vairāk par rakstu mācītāju un farizeju liekulību.
Tas, kas Jēzum bija norma, proti, mīlestība uz grēciniekiem, nebija saprotams rakstu mācītājiem un farizejiem.
Pie tam reliģiozie cilvēki savu jautājumu uzstādija Jēzus mācekļiem nevis pašam Jēzum. Tas ir gļēvs veids, kā censties izaicināt tā rīcību, kas mācekļiem bija tik svarīgs. Pie tam tas, iespējams, nebija vienreiz izteikts jautājums, jo “tie sacīja” grieķu val. ir imperfektā (ἔλεγον), kas nozīmē, ka viņi to jautāja vairākkārt. Viņu nepiekrišana Jēzus rīcībai bija kļuvusi par spiedienu uz Viņa mācekļiem.
15.p.: “Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, ka arī daudz muitnieku un grēcinieku sēdēja pie galda līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem; jo to bija daudz, un tie staigāja Viņam pakaļ.”
Sekošana Jēzum Leviju neizņēma no viņa paša dzīves, bet ieaicināja Jēzu Levija dzīvē. Sekošana Jēzum nozīmē aicināt Viņu savā dzīvē, kur es esmu, un ļaut Viņam mīlēt mani un visus citus no manas dzīves.
Varam domāt, ka, līdzīgi kā citos notikumos, cilvēki, kuriem Jēzus bija palīdzējis, bija par to sajūsmā, tā arī Levijs bija priecīgs par Jēzus aicinājumu. Tāpēc viņš būs uzaicinājis Jēzu pie sevis uz mielastu. Un tur pie Jēzus, savukārt, nāca daudzi tieši tādi paši, kāds bija Levijs. No teikuma uzbūves varam domāt, ka tie bija mutnieki un grēcinieki, kuri gribēja būt kopā ar Jēzu pie galda. Vārds συνανέκειντο - “viņi sēdēja pie galda līdz ar”, ir imperfektā, kas norāda uz turpinošu galda sadraudzību.
Jēzum nebija problēmu būt Levija namā pie galda. Kādreiz cilvēki domā, ka viņu grēku dēļ Jēzus viņus redzēt savā tuvumā. Bībele rāda, ka mūsu grēku dēļ Jēzus ir atnācis šajā pasaulē, tuvu pie mums, jo viņš vēlas būt pie mums un mums palīdzēt, lai mēs kļūtu brīvi no saviem grēkiem.
Panta pēdējā daļā vēlreiz atkārtots vārds “daudz”, akcentējot šo cilvēku daudzumu. Vārds ἠκολούθουν - “viņi sekoja”, ir imperfektā, kas nozīmē, ka tā bija šo cilvēku turpinoša darbība. Tādā veidā viss šis pants parāda Jēzus attiecības ar muitniekiem un grēciniekiem: Viņa ikdiena bija būt kopā ar šiem cilvēkiem.
14.p.: “Un, garām iedams, Viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un tam saka: “Staigā Man pakaļ!” Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ!”
Mums bieži liekas, ka Dievs mūs nepamana. Bet Dievs mūs pamana, jo Viņa uzmanība ir pievērsta mums. Ja mēs apzinātos, cik daudz tas ir, mēs varētu teikt līdzīgi, kā Ījabs savās sāpēs, Īj. 13:27-28:
27 Tu iespied manas kāju pēdas siekstā, un Tu cieši vēro visas manas gaitas un laupi manām kājām katru kustības brīvību,
28 man, cilvēkam, kas tomēr izjūk kā tārpu sagrauzts rīks, kā drēbes, ko kodes saēdušas.
Īj. 14:1-3:
1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera.
2 Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.
3 Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā!
Lūka savā evaņģēlijā Leviju sauc par Mateju (Lk. 6:15) un arī Mateja evaņģelijā, kuru viņš ir sarakstījis, viņš sevi sauc par Mateju, Mt. 9:9; 10:3. Interesanti, ka Mr. 3:18 viņš arī tiek saukts par Mateju.
Jēzus izvēle aicināt Leviju nebija nejauša. Evaņģēlijos lasām, ka Jēzus vairākus cilvēkus aicināja individuāli, lai tie Viņam sekotu. Bet tad ir kāds īpašs apraksts Lk. 6:12-16 par to, ka Jēzus pēc lūgšanās pavadītas nakts, kurā, varam domāt, Viņš runāja ar Savu debesu Tēvu par izraugamajiem apustuļiem, pēc tam tos izraudzīja. Un viņu starpā minēti vairāki, kurus Viņš jau bija aicinājis individuāli Sev sekot, un viens no tiem ir arī Levijs jeb Matejs.
Levijs bija muitnieks. Muitinieki tajā laikā ievāca muitu no cilvēkiem Romas valdības labā. Tādēļ viņu pašu tautieši jūdi muitniekus neieredzēja. Bez tam, muitnieki mēdza būt negodīgi. To labi ilustrē notikums par Caķeju (Lk. 19:1-10). (Sīkāku aprakstu par muitniekiem Romas impērijā sk. maceklis.lv sadaļā Vārdnīca.) Tas nozīmē, ka Levijs nebaudīja ne Israēla tautas, ne arī reliģiskās dzīves vadītāju labvēlību. Bet tieši tādu cilvēku Jēzus aicināja Sev sekot.
Jēzus aicinājums bija ilgtermiņa aicinājums, jo grieķu val. “Staigā man pakaļ!” jeb “Seko man!” lietota prez., akt., imper. forma (Ἀκολούθει μοι). Un seko vienkāršs fakta apstiprinājums, ka Levijs to izdarīja.
Tieši tāpat, kā visu šo pantu raksturo Jēzus aktīva iesaistīšanās Levija dzīvē, tā arī Levija tūlītējā atsaukšanās vairāk runā par Jēzus lomu nekā Levija lomu. Protams, Levijs atsaucās, bet viņš atsaucās tāpēc, ka viņam bija vajadzīgs Jēzus. To labi parāda sekojošais apraksts, īpaši 17.p.
13.p.: “Un Viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis nāca pie Viņa, un Viņš tos mācīja.”
1.p. saka, ka tā vieta bija Kapernauma. Tas nozīmē, ka runa ir par Galilejas jūru.
Jēzus slavas izplatība un cilvēku interese par Viņu bija liela, tāpēc atkal un atkal lasām, ka cilvēki nāca pie Viņa.
Jēzus mācīja tos, kas pie Viņa nāca. Grieķu val. “mācīja” ir imperfektā (ἐδίδασκεν), kas nozīmē, ka raksturota Jēzus turpinoša mācīšana. Acīmredzot Jēzus uzskatīja, ka tas bija tas svarīgākais priekš tiem cilvēkiem tajā brīdī. Dažkārt šodien cilvēki saka, ka mācīšana cilvēkiem neesot tik svarīga; tā vietā vajagot kaut ko darīt viņu labā. Taču sk. Mr. 6:34: “Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.” (διδάσκειν) Lasām arī tādas liecības kā Mt. 7:28.29:
28 Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību (διδαχῇ),
29 jo Viņš tos mācīja (διδάσκων) kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.
Mr. 12:37b: “Un lielais ļaužu pulks Viņu labprāt klausījās.” (Apstākļa vārds ἡδέως - ar prieku, ar patiku, no vārda ἡδονή - patika, bauda, iekāre, spēcīga vēlēšanās.)
Un Jņ. 6:68 Pēteris saka Jēzum: “Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi …”
Tāpēc varam sacīt, ka Jēzus deva viņiem dzīvības vārdus un cilvēki ar prieku un patiku tos klausījās.
8.p.: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.”
- “jūs esat pestīti”, σεσῳσμένοι, perf. pasīva divdab., kas nozīmē, ka darbība ir notikusi pagātnē ar sekām tagadnē; var tulkot arī “jūs esat tikuši izglābti”;
- “ticībā” jeb “caur ticību” (διὰ πίστεως) - ticība uz Jēzu Kristu kā Dieva sūtītu Glābēju ir nepieciešama, lai cilvēks tiktu izglābts; bez personīgas ticības nav iespējams cilvēkam tikt izglābtam, sk. Rom. 10:14.17 un komentāru par 17.p.;
- “tas” ir norādāmais vietniekvārds vienskaitlī nekatrajā dzimtā. Pirms tam ir vārds “žēlastība”, kas ir siev. dz. lietvārds; divdabis vīr. dz., kas nāk no darb. v.; un vārds “ticība”, kas ir siev. dz. lietvārds. Tad uz ko attiecas “tas” nekatrajā dzimtā? Noteikti ne uz vienu no iepriekš minētajām lietām atsevišķi, bet uz tām visām kopā: “un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.”
5.-9.p.:
5 Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus, tā kā es tev liku darīt.
6 Tiem jābūt nevainojamiem vienas sievas vīriem, kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi.
7 Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim, ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne kauslim, ne ierāvējam,
8 bet viesmīlīgam, laba mīļotājam, prātīgam, taisnam, svētbijīgam, savaldīgam.
9 Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.
iIeceltu presbiterus" – Titam tā bija liela atbildība, jo bija jāizprot Svētā Gara vadība šajā lietā (sk. Ap.d. 20:28). Šajā kontekstā “vecajs” ir tas pats bīskaps (sk. 7.p.).
Varam domāt, ka Pāvils pēc evaņģēlijas pasludināšanas un cilvēku uzticēšanāš Kristum, nesteidzās starp viņiem izraudzīt vadītājus. Tikai pēc tam, kad jau kāds laiks bija pagājis un viņi jau bija sludinājuši arī citur, notika vietējo vadītāju izraudzīšana. Līdzīgi to redzam Pāvila misijas darba sākumā (Ap.d. 14:21–23):
21 Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā [t.i., Derbē] un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju,
22 stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudzām bēdām, mums jāieiet Dieva valstībā.
23 Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt.
Krētā Pāvils šo presbiteru izraudzīšanu uzticēja Titam.
Draudzei šodien ir pieejamas tādas rakstvietas kā Titam 1:5-9, 1.Tim. 3:1-7 u.c., kurās dotas norādes par to, kādiem jābūt draudzes ganiem, bet par viņiem pašos pamatos nebalso draudze un to nozīmēšanu neveic draudze, bet to dara citi vadītāji, kas ar Svētā Gara un Dieva vārda palīdzību sapratuši, kuri ir jāliek jeb jānozīmē šajā kalpošanā.
6.p. grieķu val. par vecaju runāts vienskaitlī.
"Vienas sievas vīriem" – iespējams, ka tas nozīmē, ka viņam jābūt bez "mīļākajām". Tātad runa ir par to, ka viņš nav amorāls šajā lietā. Ir daži uzskati par to, ko nozīmē būt vienas sievas vīram:
1) Tas nav šķīries un precējies atkal. Šo tas nevarētu nozīmēt, jo Jēzus mācīja, ka šķiršanās un atkal precēšanās ir laulības pārkāpšana. Kāpēc lai Pāvils vēl atsevišķi to komentētu, ja tā jau bija norma?
2) Daudzsievība tā nevarēja būt, jo 1.gs. ne judaismā, ne apkārtējā pasaulē (tai skaitā Efezā, sk. 1.Tim. 1:3) daudzsievība vairs nebija norma.
3) Uzticība vienai sievai, proti, lai nav mīļākās, iekāre uz vai flirtēšana ar citām. Varētu teikt, ka arī tā taču kristietim bija norma, bet, līdzīgi, kā citas kvalitātes šajā sarakstā varētu uzlūkot kā normu, bet kas tomēr tika piekodinātas, arī šī tiek izcelta, jo tā izslēdz jebkuru citu no netiklības un laulības pārkāpšanas grēkiem, kas līdz ar to atsevišķi šajā uzskaitījumā vairs netiek minēti.
Un vēl, no šiem vārdiem izsecinām, ka tas ir vīrietis, kas var būt vecajs jeb gans, un nevis sieviete, un tam jābūt precētam. Par apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem un cita veida kalpošanām Bībelē nav teikts, ka tiem jābūt precētiem. Bet, kā rāda 6.p., presbiterim ir jābūt precētam un ar bērniem, lai pierādītu, ka viņš spēj rūpēties par savu bērnu audzināšanu ticībā Jēzum.
Ir cilvēki, kas saka, ka Pāvils vai vēl kādi arī nebija precējušies. Bet: viņi nebija lokālo draudžu gani.
kam bērniem ticīgi, nevis palaidīgi vai nepaklausīgi – bērniem jābūt tajā pašā ticībā un uzticībā Jēzum, kur ir viņu tēvs. Kā rāda nākošie vārdi, šī ticēšana Jēzum nedrīks būt formāla, bet tai ir jātiek uzrādītai ar bērna dzīvi.
Bērni nedrīkst būt palaidīgi – burtiski, neglābjamības apsūdzībā. Bērni nedrīkst būt arī nepaklausīgi (tulkojams kā “nevaldīgs, nepakļauts”, līdzīgi ar “nolikt zem, pakļaut”). Tik tālu, cik bērnus skata attiecībās esošus tikai ar savu tēvu, šādas prasības attiecībā uz bērniem šodienas pasaulē kādiem var izklausīties nepieņemamas. Bet mums jāatceras, ka runa ir par to, ka bērni ir ticīgi. Un, ja Jēzus ir cilvēka dzīvē, tad viņš vai viņa saprot, ka tā ir glābšana no posta un vēl nepiedzīvotas grēka dzīves - neglābjamības, nevalāmības, no kuras visus pasargā Jēzus, kurš lieto arī vecākus.
Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim? – tas nozīmē, ka vārds bīskaps nozīmē pārraugs. Sk. arī 5.p., kas parāda, ka bīskapi bija tie paši presbiteri.
Jo ievada paskaidrojumu iepriekš izteiktajam norādījumam par bīskapa sievu un bērniem. Arī atkārtota vārda nevainojams lietošana rāda, ka tikko izteiktajam par sievu un bērniem ir ciešs sakars ar 7.p. sākuma skaidrojumu. Tas nozīmē, ka bīskapa spēja būt nevainojamam kā Dieva draudzes vadītājam ir cieši saistīta ar to, kāda ir viņa ģimenes situācija, jo tā ir Dieva draudze minimumā. Un, ņemot vērā, ka 1. gadsimtā daudzas draudzes pulcējās mājās, kur dzīvoja saime (kas ir lielāka par ģimeni), tad bīskapa spēja vadīt savu ģimeni saimes ietvaros dod pamatu tam, lai viņš spētu vadīt plašāku saimi.
Dieva namturim – tas ir termins, kur vārds bīskaps veidojas no nozīmes “nams, saime” un “likums”. Senajā pasaulē namturi darbojās kā mājsaimniecības pārraugi, kuriem saimes galva bija uzticēji dažādus pārraudzīšanas un lietu kārtošanas darbus. Draudze pieder Dievam, tāpēc katram tās vadītājam ir jābūt "nevainojamam" jeb "neapsūdzētam", jo viņu kvalitātes prasības nosaka Dievs.
Ne iedomīgam – šis nolieguma izteiciens, ko var salikt ar vārdiem, kas nozīmē “sev patīkošs” jeb “sev patīkamās” lietas (ar 3. personas vietniekvārdu, kas reiz tulkojas kā “sev”) un arī “bauda, iekare, spēcīgas alkas”. Bīskapu jeb draudzes ganu nedrīkst raksturot tas, ka viņš dzīvo sev un savai patikšanai, savu alku piepildīšanai.
Ne dusmīgam – tas ir noliegums, kas nozīmē “ar noslieci uz dusmām, aizkaitināms”.
Ne dzērājam – nolieguma salikums, kas apzīmē “klātbūtni, tuvu” un “vīns”. Tātad draudzes gan nedrīkst būt tuvu vīnam, piedzēries.
Ne kauslim – burtiski: ne sitējs.
Ne ierāvējam – tas ir nolieguma salikums, kas raksturo kā “mantkārīgs, kārs”, un no tā veidojas arī nozīme “zemisks, apkaunojošs” un “ieguvums”. 1.Tim. 3:8 Pāvils raksta, ka diakoni tādi nedrīkst būt. Pēteris māca, ka presbiteri nedrīkst garīt Dieva ganāmo pulku negodīgas peļņas dēļ, lietojot šo vārdu kā apstākļa vārdu (1.Pēt. 5:2).
Bet viesmīlīgam – saliktenis, kas veidojas no termina, kura nozīme ir “draudzīgs” un “nebijis, svešs”. Tātad: draudzīgs pret svešiniekiem, viesiem; viesmīlīgs. Draudzes bīskapam jeb ganam ir jābūt gatavam savā namā uzņemt viesus.
Laba mīļotājam – ļoti burtiski iztulkots salikums, kas veidojas no vārdiem, kuri nozīmē “draudzīgs” un “labs”. Pašā darbības vārda atbilstošais tulkojums ir mīlēt ar drauga mīlestību. Tas nozīmē, ka bīskaps novērtē un mīl to, kas ir labs.
Prātīgam – prātīgs, paškontrolēts.
Taisnam – taisns, taisnīgs.
Svētbijīgam – svēts, dievbijīgs.
Savaldīgam – salikums, kas var tikt tulkots arī kā savaldīgs, paškontrolēts.
9.p.: Viņam jārūpjēas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgu mācību un atspēkot tos, kas runā pretim.
Draudzes ganam jābūt tādam, "kas cieši turas pie uzticamā vārda, kas ir saskaņā ar mācību." Tas parāda, ka vietējo draudžu ganiem ir jāzina mācība, kuru Jēzus mācīja (sk. Mt. 28:20a) un kas caur apustuļiem tika dota draudzei (Ef. 2:20). Tam visam ir nolūks: lai viņš būtu spējīgs darīt divas lietas: paskubināt veselīgu mācību (tulkots kā “mācība”) un atspēkot tos, kas runā pretim (tulkots arī kā “atspēkot” – t.i. pierādīt vainu, aizrādīt, atmaskot). Kā redzams šīs vēstules kontekstā, tas bija ļoti svarīgi.
1.-7.p.:
1 Tas ir patiess vārds: ja kas tiecas pēc bīskapa amata, tas iekāro teicamu darbu.
2 Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā;
3 ne dzērējām, ne kauslim, bet lēnīgam, ne ķildīgam, ne mantkārīgam;
4 tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausīgā un pilnā godbijībā;
5 (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?)
6 ne jaunatgrieztam, lai viņam neuzpūstos un neiekristu velna tiesā;
7 Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā.
1.gs. bīskapi, vecaji un draudzes gani bija viena un tā pati cilvēku grupa. Sk. vairāk zem sadaļas “Vārdnīca”: Draudzes gani.
"ja kas tiecas pēc bīskapa amata" – Vārds apmeklējums; pārraudzība. Tātad runa nav par amatu, bet darbību. Tiekšanās pēc pārraudzīšanas jeb bīskapēšanas būtu tiekšanas darīt draudzes gana kalpošanu.
"tas iekāro teicamu darbu" - runa tiešām ir par darbu. Vairāk par to, par ko šo kalpotāju sauc, ir tas, ko viņš dara. Un gan darbā vienmēr ir ko darīt.
"Bīskapam" -, kas nozīmē “pārraugs”.
"būt nepeļamam" – būt tādam, ka nav kur pieķerties. Iespējams, šis vārds ir kā kvalitātes virsraksts visiem pārējiem vārdiem, kas seko.
"Vienas sievas vīram" –
Iespējams, ka tas nozīmē, ka viņam jābūt bez "mīļākajām". Tātad runa ir par to, ka viņš nav amorāls šajā lietā. Ir dažādi uzskati par šiem vārdiem "vienas sievas vīram":
1) Tas nav šķīries un precējies atkal. Šo tas nevarētu nozīmēt, jo Jēzus mācīja, ka šķiršanās un atkal precēšanās ir laulības pārkāpšana. Kāpēc lai Pāvils vēl atsevišķi to komentētu, ja tā jau bija norma?
2) Daudzsievība tā nevarēja būt, jo 1.gs. ne judaismā, ne apkārtējā pasaulē (tai skaitā Efezā, sk. 1.Tim. 1:3) daudzsievība vairs nebija norma.
3) Uzticība vienai sievai, proti, lai nav mīļākās, iekāre uz vai flirtēšana ar citām. Varētu teikt, ka arī tā taču kristietim bija norma, bet, līdzīgi, kā citas kvalitātes šajā sarakstā varētu uzlūkot kā normu, bet kas tomēr tika piekodinātas, arī šī tiek izcelta, jo tā izslēdz jebkuru citu no netiklības un laulības pārkāpšanas grēkiem, kas līdz ar to atsevišķi šajā uzskaitījumā vairs netiek minēti.
Un vēl no vārdiem: “vienas sievas vīram” izsecinām, ka tas ir vīrietis, kas var būt gans un nevis sieviete, un tam jābūt precētam. Par apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem un cita veida kalpošanām Bībelē nav teikts, ka tiem jābūt precētiem. Bet, kā rāda 4. un 5.p., ganam ir jābūt precētam, lai parādītu, ka viņš spēj valdīt pār mazu ganāmo pulciņu, lai viņam uzticētu lielāku.
Ir cilvēki, kas saka, ka Pāvils vai vēl kādi arī nebija precējušies. Bet: viņi nebija lokālo draudžu gani.
- "sātīgam" – modrs un skaidrā. Tā kā norādījums par to, ka viņš nedrīkst būt dzērājs (3.p.), ir atsevišķi, tad šeit tas drīzāk nozīmē modru kristieti ar skaidru, apdomīgu stāju.
- "prātīgam" – prātīgs, paškontrolēts.
- "godīgam" – kārtīgs, pieklājīgs.
- "viesmīlīgam" – saliktenis no “draudzīgs” un “nebijis, svešs”. Tātad: draudzīgs pret svešiniekiem, viesiem; viesmīlīgs. Draudzes ganam ir jābūt gatavam savā namā uzņemt viesus.
- "izveicīgam mācīšanā" – grieķu vārds σπουδᾶς, kas nozīmē spējīgs mācīt, piemērots mācīt; tas nozīmē arī to, ka tie ir cilvēki, kam pašiem ir jāmācās (sk. 2.Pēt. 3:16 par nemācīšanās bīstamību); tie ir cilvēki, kas neatkarīgi no situācijas, iestāsies un stāvēs par Dieva vārda patiesību un to mācīs; šī ir vienīgā kvalifikācija, kas draudzes ganu atšķir no citiem vīriem draudzē (sk. arī 1.Tim. 5:17: “kas pūlas vārdā un mācīšanā”)
- "ne dzērājam" – noliegums, kas izteikts salikto terminu kontekstā. Tātad draudzes gan nedrīkst būt tuvu vīnam, piedzēries.
- "ne kauslim" – burtiski: “ne sitējs”.
- "bet lēnīgam" - pienācīgs, taisnīgs, maigs, kas visi ļoti labi ir summēti vārdā “lēnīgs”.
- "ne ķildīgam" – kas nozīmē “ne strīdīgs”.
- "ne mantkārīgam" – ne sudraba (jeb naudas) mīlētājs. Tas nenozīmē, ka draudzes gans nevarētu tikt atbalstīts finansiāli, sk. 1.Tim. 5:17.18.
- 4 tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā;
- 5 (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?)
4
5
Ar vārdu ὀρύγη apzīmēta saime, kas senajā pasaulē ietvēra vairāk par sievu un saviem bērniem, bet tur varēja būt arī šī cilvēka vecāki, neprecēti brāļi, māsas u.c. šeit gan koncentrēšanās uz šī cilvēka pēcnācējiem, proti bērniem.
Gan 4., gan 5.p. ir lietots vārds “valdīt”: 4.p. kā divdabis no darbības vārda ἡγεμονεύω, kas ir saliktenis no ἡγεμονεύω – priekšā un stāvēt. Tāpēc: valdīt, stāvot priekšā. To var redzēt un tā piemēram un vadībai sekot. 5.p. tas ir tas pats darbības vārds, tikai nenoteiksmē.
Kam bērniem ir paklausība – burtiski: pakļautība, no darbības vārda ὑπακούω, kas ir saliktenis - "zem" un "nolikt". Tātad runa ir par bērniem, kas respektē un pakļaujas tēva vadībai. Un vēl: kam bērni ir, burtiski, “ar katru cieņu” jeb godu. Tas ir tas, kā sevi uzrāda šī tēva audzinātie bērni un nevis, ka viņi ir spiesti sevi tā uzrādīt. Titam 1:6 par presbiteriem jeb bīskapiem vēl sacīts: “kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi”.
5.p. “neprot”, var tulkot arī “nezin”: nezināšana un neprasme izaudzināt bērnus tā, ka tie atspoguļotu 4.p. sacīto, liedz būt par draudzes ganu. Tikai tad, ja vīrietis ir precējies un viņam ir bērni, un viņš ir pierādījis, ka zin un prot tos valdīt (stāvot priekšā), tikai tad viņam var uzticēt lielāku atbildību: rūpēties par Dieva draudzi. Nevis spējas, kas pierādītas kādas organizācijas vadīšanā, pasākumu vadīšanā vai firmas vadīšanā; bet spējas, kas pierādītas savas saimes vadīšanā dod noteicošo pierādījumu, ka vīrietim var uzticēt rūpēties par draudzi. Kaut kas tieši savas saimes valdīšanā ir daudz pārāks par biznesa valdīšanu, kas ir nepieciešams Dieva draudzei. Tāpēc tā ir Dieva dota kvalifikācija.
- “ne jaunatgrieztam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā”. Tātad draudzes gans nedrīkst būt tikko nācis pie ticības uz Jēzu, jo viņš var uzpūsties jeb kļūt augstprātīgs, kas to var novest pie tā paša soda, ko saņēma sātans, proti, tas tika gāzts (sk. 2.Pēt. 2:4 un Jūdas 6). Ir nepieciešams briedums ticības dzīvē, kas nāk ar pieredzi arī par savām vājībām un Jēzus spēcīgo pārveidojošo darbu.
- 7 Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā.
“viņam vajag arī būt labā slavā” - viņam jābūt arī ar labu liecību. Draudzes ganam jādzīvo tā, ka “no” tiem, kas ir ārpus draudzes, tiek dota laba liecība par šo draudzes ganu. Nolūks tam ir: “lai viņš neiekristu neslavā”, jo tas dod iespēju velnam kā ar valgu padarīt draudzes gana nesto kalpošanu un vēsti neuzticamu, un tā apturēt viņa kalpošanu.
Tik tālu, cik 1.Tim. 3:1-7 apraksts runā par rakstura iezīmēm un uzvedību, tam vajadzētu raksturot katru kristieti. Jo: vai tad citi draudzē drīkst būt dzērāji, kaušļi un ķildigi, bet tikai draudzes gans nē?! - Protams, ka nē! Bet, ja citi vēl krīt šeit uzskaitītajās jomās, tad draudzes ganam nevajadzētu tajās krist. Varētu teikt: visi draudzē ir Kristus atpestīti, bet ne visi staigā jeb dzīvo ticībā saskaņā ar savu jauno stāvokli, ne visi ir pieteikuši karu un cīnās ar savu veco dabu. Bet ne tikai.
Ja skatās 1.Tim. 3.nod. un Titam 1.nod., tad ir tikai viena lieta, kas tā īsti draudzes ganu atšķir no jebkura cita kalpotāja draudzē, un tā ir atbildība par mācību: viņam jābūt “izveicīgam mācīšanā” (1.Tim. 3:2) un viņam “jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai” (Titam 1:9). Varam domāt, ka uz to norāda arī Ef. 4:11, kur rakstīts, ka Jēzus draudzē devis “citus par ganiem un mācītājiem”, kur uz abiem kalpošanu apzīmējošiem vārdiem grieķu valodā ir tikai viens artikuls, tā apzīmējot vienu un to pašu cilvēku grupu.
17.-19.p.:
17 Un viens no ļaudīm tam atbildēja: "Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mans gars.
18 Un, kad tas viņu sakampa, tad tas to raustīja; un Viņš pūt, griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja."
19 Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis."
25.p. sacīts, ka šim dēlam bija nešķirts gars, kuru Jēzus izdzina no viņa. Ne visas slimības ir saistītas ar nešķīsta gara iemājošanu cilvēkos. Tā bija.
Tie ir mācekļi, kuriem Jēzus veltīja ļoti nesaudzīgus vārdus 19.p.: "Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu?" Mateja evaņģēlijā, kas arī apraksta šo notikumu, rakstīti Jēzus vārdi mācekļiem par iemeslu, kāpēc viņi nespēja izdzīt ļauno garu, proti: "Jūsu mazticības dēļ" (Mt. 17:20). Protams, problēmas ar ticību Jēzum kā Dieva Dēlam bija daudziem: tautas masām, farizejiem, rakstu mācītājiem un arī tievam (Mr. 9:24). Bet Marka evaņģēlijs atkal un atkal rāda, ka tie bija tieši mācekļi, kuriem Jēzus īpaši skaidroja līdzības un mācīja Viņš ticēt (Mr. 4:40; 6:37.52; 8:17.18).
Taču Jēzus tāpēc neatteicās palīdzēt. Tas nenozīmē, ka cilvēkiem nevajadzētu ticēt Jēzum. Gluži pretēji: ir svarīgi ticēt, ka Jēzus ir Dieva Dēls, sk. 19. un 23.p.
5.p.: "Un, redzot viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: "Mans bērns, tavi grēki tev piedoti."
Tā kā šeit sacīts, ka šie četri cilvēki ticēja Jēzum un Viņa spēkam dziedināt, jo tāpēc jau viņi slimo bija atnesuši pie Jēzus,Viņš caur grēku piedošanu parādīja to, kas Viņš patiesībā ir, proti: Dievs pēc būtības, jo tikai Dievs var piedot cilvēkiem grēkus (sk. 7. un 10.p.). Dziedināšanu Jēzus izdarīja slimā labā kā liecību tam, ka Viņam ir vara cilvēkiem piedot grēkus (10.-12.p.). Tādā veidā ar to visu Jēzus parādīja savu dievišķību gan četriem, kas atnesa slimo, gan slimajam, gan rakstu mācītājiem, gan visiem citiem cilvēkiem.
1.-4a.p.:
1 Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību:
2 lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā;
3 tāpat vecākās sievas: lai izturas kā svētām pieklājas, nenododas ļaunām valodām, ne pārmērīgai vīna dzeršanai, lai māca labu,
4 pamāca jaunākās ...
1 Σὺ δὲ λάλεις ἀρεῖ διδακαλίᾳ
2 ρεβύσια νηαλίος εἶναι, ἐμενοῦ, ρωνα, γιαινουνα, ἴνει, γά, ὁμονο.
3 ρεβυσίδα ὡσαύτως ἐν κατὰ ἱερεῖ, μὴ διαβόλο, μηδὲ οἴνῳ ὀλλῷ δεδομένα, καλοδιδακός,
4 ἵνα ὀρονίσει ἄν νέα.
Katram fiziskajam vecumam ir savi izaicinājumi ticības dzīvē. Protams, ir vienādi un līdzīgi izaicinājumi visiem vecumiem, bet ir tādi, kas ir unikāli vecumam. Fiziskā izaugsme un nobriešana, spēcīgi gadi un fizisko un mentālo spēju norāde ir ar savu ietekmi, iespējām un kārdinājumiem atbilstoši vecumam. Tāpēc ir ļoti svarīgi ņemt vērā Bībeles mācību, lai ticības dzīve būtu dedzīga.
Konteksts, uz kura fona rakstīti šie vārdi, ir Titam 1.nod., konkrētāk, iepriekšējie panti, Tit. 1:10-16, kuros Pāvils raksta par tiem, kas māca maldus, kuru mācība iet pretī Bībeles mācībai.
2.nod. sākums rāda, ka Titam ir jārīkojas pilnīgi pretēji tam, kā rīkojas tie, kas maldina citus un kas dzīvo neticībā.
1.p.: "Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību"
Vārds "saskan" var tikt tulkots arī kā: atbilst; atspoguļo; ir skaidri redzams.
Pāvils deva Titam uzdevumu runāt. Vārds "sludini" nāk no vārda λαλέω – "runāt". Pāvila izteiksme tagadnes laikā norāda, ka Titam tas ir jādara turpinoši, atkal un atkal runājot ar tālāk minētajām cilvēku grupām par to, kas atbilst veselīgai mācībai.
Par aktīvu un izlēmīgu rīcību pret maldinātājiem šajā vēstulē ir runāts vairākkārt. Sk. 1:9 par bīskapiem: "lai Viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim." Par maldinātājiem 1:11: "tiem jāaizbāž mute"; 1:13: "atspēko viņus it asiņā"; 2:15: "norād ar visu stingrību"; 3:10.11: "Cilvēku, kas turas pie maldu mācības, vienreiz un otrreiz pamācījis, noraidi, zinādams, ka tāds ir samaitāts un grēkodams pats sevi notiesā."
Titam ir jārunā tas, kas atbilst veselīgai mācībai. Dieva atklātais vārds ir veselīgā mācība, kurai cilvēki cenšas likt pretī savas domas un uzskatus. Tikai ar Dieva vārda patiesību iespējams uzrādīt cilvēku maldus un aplamības.
Tad nu sākot ar Titam 2:1 Pāvils runā par to, kā izskatās veselīgā mācība saistībā ar cilvēka uzvedību un viņa apliecināto ticību. Stāvēšanu pret maldiem saistībā ar patiesas, bībeliskas mācības praktizēšanu, Pāvils skaidro saistībā ar fizisko vecumu.
2.p.: "lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā;"
ρεβύσια νηαλίος εἶναι, ἐμενοῦ, ρωνα, γιαινουνα, ἴνει, γά, ὁμονο.
2. un 3.p. par vecāko paaudzi. Viņiem ir savi izaicinājumi un kārdinājumi. Cilvēki, kas to ir pieredzējuši, kā arī veci cilvēki paši atzīst, ka viens no lieliem kārdinājumiem viņiem ir saglabāt dedzīgu ticību Jēzum, kas izpaužas arī praktiskos veidos attiecībā uz sevi un citiem, tai skaitā – nekļūt neaktīviem kalpošanā citiem.
ρεβύσια no ρεβύη: "veca sieviete, sieviete gados".
νηαλίος εἶναι: "būt skaidrā; būt atturīgam, mērienam". Īpaši saistībā ar vīna lietošanu, bet ne tikai.
ἐμενοῦ: "cienījami". Tā ir uzvedība, kas atspoguļo labas vērtības.
ρωνα no ρωῦν: "prātīgs", "paškontrolēts". Arī par bīskapiem šis vārds Titam 1:8. Arī vecumā būt ar nosvērti un gudru rīcību.
"veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā", γιαινουνα ἴνει, γά, ὁμονο.
- Veselīga ticība šīs vēstules kontekstā, kur runa ir par maldinātājiem, varētu norādīt uz ticību, kas tic patiesam Dievam un patiesam Jēzum pretī tiem, kas uzrāda sagrozītu priekšatanu par Dievu un Jēzu. Veselīga ticība vecumā tiek uzrādīta ar to, ka cilvēks tic tādam Dievam un tādam Jēzum, kādu Bībele atspoguļo, neskatoties uz to, ka dzīvē daudzās lietās un jomās bijusi vilšanās, nepiepildītas vēlmes utt. Dievs joprojām šo cilvēku ticībā ir visvarens un visspējīgs, labs, uzticams un patiess.
- Veselīga mīlestība būtu tāda, kas mīl ne tikai tad, kad ir viegli, bet kas turpina mīlēt arī grūtībās, tad, kad to nesaņemam pretī, tad, kad tu tiec sāpināts. (Nav runa par nesapratni par to, kas notiek, vai upura lomas ieņemšanu.) Turpināt mīlēt tādās situācijās un attiecībās ir veselīga mīlestība. Tā atspoguļo Jēzus mīlestību.
- Un veselīga izturība būtu tad, kad cilvēks iet uz apsolīto mūžīgo dzīvību nevis ar nožēlu par to, kas šai dzīvē nekad nepiepildīsies, bet ar prieku par to, ko Dievs apsolījis dāvināt; nevis ar savtīgiem, egoistiskiem un cilvēciskiem līdzekļiem sevi stiprināt, lai tiktu līdz galam, bet atļaut Dievam stiprināt sevi, kad ārēji tu nespēj sevi pietaupīt un pašam pietrūkst spēka; kad nevis cilvēku dots un uz egoismu vērtības padoms tiek ņemts, lai izturētu, bet kad padoms tiek ņemts no Dieva, kas bieži nozīmē pazemoties.
Līdz ar to Pāvils mudina nekļūt remdeniem, jo nav vairs tik daudz spēka un jaudas; nekļūt par tādiem, kas pievēršas sev un savām vēlēm piepildīšanai, jo, lūk, dzīve ir aizslīdējusi un tik maz pats baudījis; nevis nekalpot un uzdot grūtībās un ticības pārbaudījumos, bet būt izturīgam un uzticīgam Dievam līdz galam.
Pāvils šeit nesaka ticība, cerība, mīlestība, bet gan: ticība, mīlestība un tad cerības vietā viņš liek izturību.
Sk. arī 1.Tim. 6:11.12; 2.Tim. 3:10 un 1.Tes. 1:3 vārda "izturība" lietojumu. Iespējams, ka cerības vietā likta izturība, lai akcentētu praktiskos aspektus veca cilvēka dzīvē, proti, ka izturībai ir jābūt saskatāmai viņa ticības dzīvē.
3.,4a.p.:
3 tāpat vecākās sievas: lai izturas kā svētām pieklājas, nenododas ļaunām valodām, ne pārmērīgai vīna dzeršanai, lai māca labu,
4 pamāca jaunākās …
ρεβύσια νηαλία from ρεβύη: "veca sieviete, sieviete gados".
ὡαύ… - "tāpat" – gan veciem vīriem, gan vecām sievām ir svarīgas lietas kristīgajā uzvedībā, kuras jāuzrāda. Nav tā, ka vīriem kaut kas vairāk nekā sievām, vai sievām nekā vīriem.
ἐν κατὰ ἱερεῖ; var tulkot: "iekš izturības/uzvedības, kā svētām pienākas" jeb "ar izturību/uzvedību, kā svētām pienākas";
μὴ διαβόλο… - "ne apmelotājas". Lietvārdiskots īpašības vārds no διάβολος - "apmelojošs".
μηδὲ οἴνῳ … δεδομένα; burtiski: "ne arī daudz vīnā tikušas paverdzinātas" (perf., pasīvs, divd.)
καλοδιδακός - "laba skolotājas". Ar gadiem ir jābūt dzīves pieredzei un gudrībai, kuru mācīt citiem.
ἵνα …ρόνις… - "lai viņas mācītu būt prātīgām jaunākās..." (tikai papildinājums, jo teikums nācis nepabeigts)
2.p.: "lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā;"
28.p.: "Jo tā sacīja: "Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela."
Pēc tam, kad 26. un 27.p. tikuši lietoti aorista laiki, 28.p. sākumā ir lietots darbības vārds imperfektā: "tā sacīja" jeb "Viņa sacīja". Ja aorists neko nepasaka par to, cik ilgi kas notika vai tika darīts, tad imperfekts pasaka, ka šī sieva, iespējams, vairākkārt sev bija sacījusi šos vārdus par Jēzus drēbju aizskaršanu. Tas bija kaut kas, par ko viņa bija domājusi.
9.p.: “Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis.”
Šajā pantā lietotie gramatiskie laiki palīdz saprast, kas ar šiem vārdiem domāts.
“nedara grēku”, vārds “nedara” ir prez., akt., ind., kas nozīmē, ka šis cilvēks neturpina darīt grēku. Saskaņā ar 1.Jņ. 1:8.10 un 2:1, arī kristietis krīt grēkā, bet kristieša dzīvi neraksturo dzīvošana grēkā.
“tas nevar grēkot”, “nevar” - prez., med., ind., un “grēkot” - prez., akt., nenot.; tātad nozīme ir: tas nevar turpināt grēkot”.
Panta sākums un beigas ieskauj iesmesls, kāpēc viss ir mainījies un kāpēc kristietis turpinoši nedzīvo grēkos, bet pēc krišanas grēkā ceļas augšā: viņš “ir no Dieva dzimis”.
3.p.: “Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.”
Ἀγαπητοί, πᾶσαν σπουδὴν ποιούμενος γράφειν ὑμῖν περὶ τῆς κοινῆς ἡμῶν σωτηρίας ἀνάγκην ἔσχον γράψαι ὑμῖν παρακαλῶν ἐπαγωνίζεσθαι τῇ ἅπαξ παραδοθείσῃ τοῖς ἁγίοις πίστει.
Grieķu val. tekstā nav “tā kā” un nav arī “tad”. Tāpēc aktuāls ir jautājums par to, kādās attiecībās ir pirmā teikuma daļa ar otru.
Galvenais darbības vārds teikumā ir “man bija” (aor., akt., indik., 1.p. viensk.), kas lietots otrajā teikuma daļā (“man bija nepieciešamība” jeb spiediens, kas latviski iztulkots: “tad sirds mani spieda”).
Kad pirmajā teikuma daļā līdz tam Jūda saka, ka viņš bija parādījis visu centību rakstīt šīs vēstules adresātam par kopējo ticību, tad viņš lieto gan prezenta divdabi (ποιούμενος - darīdams), gan darbības vārdu prezenta nenoteiksmi (γράφειν - rakstīt), lai to izteiku. Tas liecina par Jūdas vispārēju, turpinošu vēlēšanos to darīt. Tad otrajā teikuma daļā Jūda lieto darbības vārdu aoristā (ἔσχον - man bija) un vēl vienu darbības vārdu aoristā nenoteiksmē (γράψαι - rakstīt), lai skaidrotu vai nu (1) to, kāpēc viņš raksta tieši šāda veida saturu šajā vēstulē, vai arī, (2) lai pateiktu, ka viņa vispārējā nolūkā rakstīt (kas izteikts pirmajā teikuma daļā) ir ienācis kāds pavērsiens, kas viņā bija izraisījis nepieciešamību jeb spiedienu rakstīt adresātam, “pamācot dedzīgi cīnīties …” (παρακαλῶν ἐπαγωνίζεσθαι, doma: “pamācot dedzīgi turpināt cīnīties”, latviski iztulkots: “pamācīt … turpināt cīņu”).
1965.g. latviešu val. revidētais teksts atspoguļo pirmo variantu. Ir tulkojumi (NIV, NASB u.c.), kas atspoguļo otro variantu. Šī panta saturs un problēmas, kas atspoguļotas šajā vēstulē, liek domāt, ka otrais variants varētu būt pareizāks. Jo: sākotnēji Jūda bija gribējis rakstīt par “kopējo pestīšanu” (3.p.), bet no 4.p. uz priekšu viņš ļoti daudz brīdina no maldinātājiem.
Par ko dedzīgi cīnīties: “par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta” (τῇ ἅπαξ παραδοθείσῃ τοῖς ἁγίοις πίστει). Vai runa ir par ticības saturu vai arī par ticēšanu? Iespējams, ka nevar atdalīt pilnībā vienu no otras. Vārds παραδοθείσῃ no παραδίδωμι - nodot, gan var tikt attiecināts tikai uz mutisku vai rakstisku tālāk nodošanu, jo ticība Jēzum pirmajā gadsimtā tika sludināta balstoties uz VD un sākotnēji arī uz mutvārdu liecību par Jēzu: gan no apustuļiem, gan arī kristiešiem vispār; un jau apm. 1.gs. vidū un vēlāk pirmajā draudzē sāka cirkulēt evaņģēliji un JD vēstules. Bet ticība dzīva kļūst tad, ja tās centrā ir persona Jēzus Kristus. Un šīs vēstules saturs rāda, ka maldinātājiem trūka abas lietas: gan saturiska ticība, gan dzīva ticēšana Jēzum (sk. 4.,10.,16.,19.p.).
36.p.: "Jēzus atbildēja: "Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaini cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.""
Pat Jēzus mācekļi sagaidīja, ka Viņš uz zemes uzcels Israēla tautai valstību, sk. Ap.d. 1:6: "Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?"" (Sk. arī Lk. 24:21.)
Lk. 17:20.21:
20 Uz farizeju jautājumu, kad nāksot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: "Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā."
21 Nevarēs arī sacīt: redzi, šeit viņa ir vai tur, – jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū."
Tā bija starp cilvēkiem Jēzus personā.
Mt. 12:28: "Bet, ja Es izdzenu ļaunos garus ar Dieva Garu, tad Dieva valstība ir jau pie jums atnākusi."
Uz debesu valstības tagadnes aspektu Jēzus dzīves laikā norāda arī Mt. 23:13: "Bet vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet."
Tātad šī valstība bija tagadnē jau Jēzus dzīves laikā (un ir arī tagad), bet reizē neredzama šajā pasaulē.
Dieva valstība ir klātbūdama Jēzus personā, bet:
- tā nav tāda, kā citas valstības, kas cēlušās starp cilvēkiem (tā "nav no šīs pasaules", Jēzus 18:36);
- tā nav tāda, kura būtu tāda pati cilvēkiem redzama (tā "nav no šejienes", Jēzus 18:36);
- tā nav tāda, kas valda pēc šajā pasaulē esošo valstu pārvaldes kārtības;
- tā nav tāda, kā citas valstis, kur tad Jēzum vajadzētu ar varu ieņemt savu vietu un pierādīt sevi starp citiem cilvēkiem (Jēzus 18:36);
- tā ir pilnīgi citāda!
Sākums nonākšanai šajā valstībā ir caur ticību Jēzum Kristum un grieķu nožēlu, kad mēs tiekam izglābti no grēka varas, sātana varas un nāves un piederam Dievam.
Kol. 1:13: "Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dieva valstībā …"
Mēs dzīvojam uz šīs zemes, bet jau esam Jēzus valstībā.
Ef. 2:6: "Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs …"
Dieva valstība, kurai piederam, no garīgā skatījuma ir neredzama valstība.
Tomēr, kaut arī tā ir garīga realitāte, tā ir kaut kādā veidā arī fiziski novērojama, sk. Rom. 14:17.18:
17 Jo Dieva valstība nav dzeršana un ēšana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.
18 Tad nu tas, kas šinīs lietās kalpo Kristum, ir Dievam tīkams un cienījams cilvēku starpā.
Mt. 6:33: "Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas." (Sk. kontekstu.)
Kādu dienu mēs no garīgās, neredzamās piederības pāriesim uz pagodinātu stāvokli, kas būs īstais, patiesais stāvoklis.
Fil. 3:20.21:
20 Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzus Kristu,
21 kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai (greķu teksts), ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.
2.Kor. 4:17.18:
17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,
18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.
15.-21.p.
Ar 5000+ (sk. 21.p.) cilvēku paēdināšanu, Jēzus parādīja, ka Viņš ir Dievs. Neviens cilvēks neko tādu nevar izdarīt. Jēzus radīja maizi un radīja zivis.
Ir cilvēki, kas par radīšanas stāstu 1.Moz. gr. 1.nod. izsaka minējumus, ka toreiz viena diena varēja nozīmēt kaut ko citu, piem., kādu laika periodu. To viņi dara neticot, ka vienā dienā, kādu to pazīstam šodien, varētu notikt tik daudzas un tik lielas lietas. Bet tur jau arī ir tā kļūda, proti, uzmanība tiek pievērsta tam, kas notika, un nevis tam, kas lika tam notikt. Un tas, kas lika tam notikt, ir tas pats Dievs, kas darbojās 1.gs. Jēzus personā. Un ja Jēzus varēja radīt maizi un zivis vienā mirklī, būdams Dievs pēc būtības (Fil. 1; Ebr. 1), tad jāatceras, ka tas pats Dievs darbojās arī radīšanā. Mēs nedrīkstam Dievam piedēvēt tikai to, ko mēs spējam aptvert. Dievam visas lietas ir iespējamas (Lk. 1:37; Mt. 19:26; Ebr. 11:3).
18.p.: “Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.”
ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ὅσα ἐὰν δήσητε ἐπὶ τῆς γῆς ἔσται δεδεμένα ἐν οὐρανῷ καὶ ὅσα ἐὰν λύσητε ἐπὶ τῆς γῆς ἔσται λελυμένα ἐν οὐρανῷ.
Ja par Mt. 16:19 kāds vēl varētu teikt, ka tas attiecās tikai uz Pēteri, vai citi - uz garīdzniekiem, tad Mt. 18.nod. kontekstā runa ir par draudzi. Tas nozīmē, ka pasludinājums par to, vai cilvēks ir pie izglābto pulka - Kristus draudzes - ir uzticēts draudzei.
Jautājums, kuru svarīgi nosakaidrot, ir: vai to, ko cilvēki pasludina, Dievs pieņem kā galējo lēmumu? Vismaz 1965.g. rev. teksts tā varētu likt domāt. Ja tā, tad draudzes ziņā ir nodota ļoti liela vara.
Bet grieķu val. teksts atklāj citu domu. Burtiskāks tulkojums: “Patiesi Es jums saku: ja vien jūs ko sietu virs zemes, tas būs ticis siets debesīs, un ja vien jūs ko atraisītu virs zemes, tas būs ticis atraisīts debesīs.” (Paskaidrojums: zem “ko” grieķu val. ir ὅσα, daudzsk. no ὅσος, kas nozīmē: cik daudz; tik daudz, cik.)
δήσητε, aor. akt. konjunkt. no δέω - siet.
δεδεμένα, perf. pasīva divd. no δέω - siet.
λύσητε, aor., akt., konjunkt. no λύω - atraisīt, iznīcināt.
λελυμένα, perf. pasīva divd. no λύω - atraisīt, iznīcināt.
Grieķu val. nav vārds “arī” frāzē “tas būs siets arī debesīs” ne arī frāzē “tas būs atraisīts arī debesīs”.
Kā rāda burtiskākais tulkojums, perfekta laiks, kas lietots, lai apzīmētu to, ko Dievs dara debesīs, norāda, ka, pirms cilvēki pieņem kādu lēmumu, šo lēmumu jau ir pieņēmis Dievs. Tas nozīmē, ka cilvēki ir atbildīgi saprast to, kādā stāvoklī Dieva priekšā - saskaņā ar Dieva vārdu, atrodas grēkojošais (vai atgriezušais) brālis, un pasludināt to viņam. Mūsu cilvēcīgā siešana vai atraisīšana nav mūsu lēmums, bet Dieva gribas saprašana un pasludināšana. Dievs to jau ir izdarījis pirms mums. Mums ir jāpiekrīt Dievam nevis Dievam - mums.
(Arī Mt. 16:19 ir lietoti perfekta divdabji, tikai vienskaitlī. Tas nozīmē, ka arī garīdzniekiem nav pilnvara pašiem pieņemt lēmumu par to, ko siet vai ko atraisīt. Arī viņiem vispirms, balstoties uz Bībeli, ir jāsaprot, kur atrodas grēcinieks (vai atgriezies grēcinieks) viņu priekšā. Tad viņiem tas ir jāpasludina cilvēkam.)
19.p.: “Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.”
ὁ δὲ θεός μου πληρώσει πᾶσαν χρείαν ὑμῶν κατὰ τὸ πλοῦτος αὐτοῦ ἐν δόξῃ ἐν Χριστῷ Ἰησοῦ.
Burtisks tulkojums: “Bet mans Dievs piepildīs katru jūsu vajadzību saskaņā ar Savu bagātību godībā Kristū Jēzū.”
Darbības vārds “piepildīs” tiek skaidrots ar trīs prievārdu frāzēm:
- (κατὰ) saskaņā ar Savu bagātību,
- (ἐν) godībā,
- (ἐν) Kristū Jēzū.
Un tieši tādā secībā arī tas ir uzrakstīts. Tas nozīmē, ka Dievs piepildīs katru mūsu vajadzību lai kāda tā būtu, jo Viņš ir bagāts Dievs. Mūsu vajadzības tiks piepildītas nevis saskaņā ar mūsu nepilnīgiem priekšstatiem, bet saskaņā ar Viņa bagātību, kuru mēs nespējam pilnībā aptvert. Pie tam, Dievs piepildīs katru mūsu vajadzību godībā nevis šeit uz zemes. Un vēl: mūsu vajadzības tiks piepildītas Jēzū, proti, tāpēc, ka ticam Jēzum un ka caur Viņu mēs būsim godībā pie Dieva; un tāpēc, ka Jēzus mūsu labā ir visu nopelnījis, nevis mēs paši.
Protams, Dievs jau palīdz arī mums tagad un mums ir arī jālūdz Dievu savās vajadzībās. Tomēr visas lietas mēs nesaņemsim šajā dzīvē. Tāpēc mums ir vairāk jāpaļaujas uz Dievu un jābūt mierā un priecīgiem, ka Dievs piepildīs visas mūsu vajadzības godībā pēc šīs dzīves.
11.p.: “Ja es esmu darījis netaisnību vai kaut ko, par ko būtu nāvi pelnījis, tad es neliedzos mirt, bet, ja tam nav nekāda pamata, par ko tie mani apsūdz, tad neviens nevar mani viņiem nodot, es piesaucu ķeizaru.”
Pāvils nemeklēja izvairīšanos no nāves, bet no netaisnības.
“... es piesaucu ķeizaru.” Καίσαρα ἐπικαλοῦμαι. Romas pilsonis varēja piesaukt imperatora tiesu vai nu pirms vai pēc lokālas tiesas un tad viņam šādas tiesības tika dotas. To darot, Pāvils zināja, ka viņš ies uz Romu. Tajā laikā Nerons bija Romas imperators (valdīja no 54.-68.g.). Vēsture saka, ka Nerons bija nežēlīgs, bet pirmos 5 gadus viņam bijuši līdzās labi cilvēki, kas viņu ietekmējuši labi, tāpēc viņš sākotnēji bijis gudrs un taisnīgs valdnieks. Pāvils Fēsta priekšā imperatoru piesauca ap 60.gadu.
Inetersatni, ka Pāvils to būtu varējis pateikt jau vismaz pirms 2 gadiem (sk. Ap.d. 24:27). Bet tikai šajā brīdī viņš to darīja. Varam domāt, ka viņš vēl gaidīja uz tiesu turpat, kas viņu atbrīvos. Bet, kad viņam tiek piedāvāts nonākt no Romas varas pārstāvju apsardzības jūdu rokās, kas varētu nozīmēt nāves draudus, viņš, izmantodams savas Romas pilsoņa tiesības, piesauca imperatora tiesu.
10.p.: “Es stāvu ķeizara tiesas priekšā ...” ἐπὶ τοῦ βήματος Καίσαρός ἑστώς εἰμι
“ķeizara tiesas” – vārda “tiesas” vietā ir vārds βῆμα, kas nozīmē: 1) pakāpiens; 2) paaugstināta vieta, uz kuru uzkāpt pa pakāpieniem, platforma, tiesneša sēdēšanas vieta.
8.p.: “Bet Pāvils aizstāvējās: “Es neko neesmu grēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret Templi, ne pret ķeizaru.””
Jau 7.p. sacīts, ka jūdi kārtējo reizi savas apsūdzības nevarēja pierādīt. Un šajā 8.p. Pāvils to apliecina,
nosaukdams tās sfēras, kurās viņš tika vainots.
Ķeizars - Καῖσαρ - vārds nāk no Jūlija Cēzara, kas tika nolsepkavots 44.g.p.m.ē. Viņš bija adoptējis sev dēlu Oktāviju, kuram viņš bija piešķīris savu vārdu Cēzars. 27.g.p.m.ē. Oktāvijs saņēma arī pagodinošo titulu Augusts (augustus - latīņu val. īpašības vārds, nozīmē cēls, cildens, svēts, augsts). Oktavijs tiek saukts par pirmo Romas imperatoru, bet viņa paša amata tituls bija daudz pieticīgāks: prinseps - pirmais cilvēks. Sākot ar imperatoru Augustu (valdīja no 30.g.p.m.ē.-14.g.m.ē.) Romas vēsture pāriet no Republikas pārvaldes formas uz Principāta pārvaldes formu (principāts - viens otram sekojošu šādu "pirmo cilvēku" valdīšana). Vārdu “Cēzars” kā titulu pieņēma arī sekojošie Romas imperatori.
6.p.: “Palicis viņu vidū ne vairāk kā astoņas vai desmit dienas, viņš devās atpakaļ uz Cēzareju un nākamajā dienā, nosēdies tiesneša krēslā, pavēlēja atvest Pāvilu.”
“tiesneša krēslā” - βῆμα - 1) pakāpiens; 2) paaugstināta vieta, uz kuru uzkāpt pa pakāpieniem, platforma, tiesneša sēdēšanas vieta.
1.p.: “Uzņēmies zemes pārvaldīšanu, Fēsts pēc trim dienām devās no Cēzarejas uz Jeruzālemi.”
Porcijs Fēsts (sk. Ap.d. 24:27) par Jūdejas prokuratoru sāka valdīt 60.g., bet 62.g. viņš nomira, valdījis tikai 2 gadus.
Kaut arī Jūdejas province tika pārvaldīta no Cēzarejas, Fēsts devās uz Jeruzālemi, iespējams, tādēļ, ka tā bija pati ievērojamākā provinces pilsēta. Pie tam, jūdu tautas vadītāji – Sinedrijs – pulcējās Jeruzālemē.
9.-11.p.:
9 Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā,
10 ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami,
11 ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.
9 καὶ τοῦτο προσεύχομαι ἵνα ἡ ἀγάπη ὑμῶν ἔτι μᾶλλον καὶ μᾶλλον περισσεύῃ ἐν ἐπιγνώσει καὶ πάσῃ αἰσθήσει,
10 εἰς τὸ δοκιμάζειν ὑμᾶς τὰ διαφέροντα, ἵνα ἦτε εἰλικρινεῖς καὶ ἀπρόσκοποι εἰς ἡμέρανΧριστοῦ,
11 πεπληρωμένοι ⸂καρπὸν δικαιοσύνης τὸν⸃ διὰ Ἰησοῦ Χριστοῦ εἰς δόξαν καὶ ἔπαινον θεοῦ.
9.-10a.p. ir tas, kam ir jānotiek mūsos, lai notiktu viss pārējais, kas aprakstīts 9b.-11.p.
Tieši tāpat, kā Pāvils lūdza Dievu par filipiešiem, arī mums ir jālūdz Dievu par mīlestības pāri plūšanu sev un citiem. Mēs nespējam to sastrādāt sevī ar savu spēku.
Pāvils lūgdams, burtiski, “lai jūsu mīlestība vēl vairāk un vairāk pāriplūstu”, ar to pasaka, ka filipieši jau mīlēja, bet viņš lūdza, lai šī mīlestības izpausme ietu vairumā.
Mīlestības augšana ir cieši saistīta ar to, ka mēs nodarbinām prātu: atziņa (ἐπίγνωσις - zināšanas, izpratne) un katra izjūta (αἴσθησις - uztvere, spēja izšķirt) tiek nodarbinātas, lai mūsu mīlestība pāriplūstu informētā un saprātīgā veidā, kas atspoguļotu Dieva gribu.
Un tas ir nepieciešams, lai mēs spētu pābaudīt “svarīgāko”: διαφέροντα, prez., akt., divdabis no διαφέρω - nest cauri, atšķirties, pārspēt. Tikai mīlestība, kas pāriplūst ar atziņas un izšķirtspējas palīdzību, spēj pārbaudīt, kas ir tas, kas nes visam cauri, kas ir tas labākais, visu citu pārspējošais.
Un 9.-10b.p. ir nolūks, proti, 10b.-11.p.:
10 … lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami,
11 ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.
Ar Kristus dienu varētu būt domāta Jēzus atkal atnākšana, sk. 6.p. Ja 9.-10a.p. tiks izdarīts, tad Jēzus atkalatnākšanas dienā mēs varēsim būt tīri un nevainojami. Šim stāvoklim seko vēl viens raksturojums 11.p., burtiski tulkojot: “tikuši piepildīti ar taisnības augli, kas caur Jēzu Kristu” (πεπληρωμένοι, perfekta pasīva divdabis no πληρόω - piepildīt).
Taisnību jeb taisnošanu mēs saņemam no Dieva caur ticību Jēzum Kristum. Mēs to paši nevaram sagādāt sev. Taisnošana ir Dieva darbs, ko Viņš izdarīja mūsu labā, kad Viņš Savu nevainīgo Dēlu Jēzu Kristu sūtīja nomirt par mūsu grēkiem un Kristus taisnību pieskaitīja mums (2.Kor. 5:21).
Savukārt taisnības auglis ir kaut kas, ko mēs uzrādām ar savu kristīgo dzīvi un paklausību Dievam (šajā kontekstā: kad mūsu dzīvē notiek 9.-10a.p.). Tieši tāpat, kā mēs nespējam sevi taisnot, mēs nespējam arī šo augli radīt savā dzīvē. Tas tiek radīts mūsos caur Jēzu Kristu.
11.p. beigās nosaukts lielākais nolūks tam visam: “Dievam par godu un slavu”. Vajadzība sasniegt tik labu šeit aprakstīto kvalitāti mūsu mīlestībai ir Dievu pagodinoša, jo svētais un labais Dievs ir lielākais iemesls, kāpēc mums ir vajadzīga tāda kvalitāte, par kuru runā visi šie panti. Un tā kā patiesi laba pāriplūstoša mīlestība nekad nav nasta, bet svētība no Dieva, tad aiz šāda laimīga cilvēka radīšanas ir vēl jo lielāks Radītājs, kuram par to gods un slava. Lai arī par cik labu rezultātu varētu runāt par mums attiecībā uz mūsu mīlestības “vēl vairāk un vairāk” pāriplūšanu, neizmērojami pārāka uzmanība par to visu iet Dievam, jo Viņš ir tā visa autors un Viņam par godu un slavu tas viss būs noticis.
1.p.:
“Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem …”
Pāvils šo vēstuli rakstīja “visiem svētajiem” (πᾶσιν τοῖς ἁγίοις), kas bija Filipos, tātad visiem kristiešiem, bet tad vēl atsevišķi izcēla bīskapus un diakonus. Šī ir vienīgā vēstule, kuras sākumā Pāvils tik specifiski izceļ bīskapus un diakonus, kaut arī citās vēstulēs, viņus sākumā atsevišķi neizceļot, Pāvils noteikti uzrunāja arī viņus. Kāpēc vēstulē filipiešiem Pāvils viņus uzrunāja vēl atsevišķi?
Varbūt tāpēc, ka Filipos bija nozīmīgs Romas pilsoņa statuss, proti, pilsētas iedzīvotājiem bija Romas pilsonība. Šis aspekts viņiem bija svarīgs, kā redzam no notikumiem, kad Pāvils pirmo reizi bija Filipos (sk. Ap.d. 16:20-22.37.28). Iespējams, ka tieši šajā apstāklī Pāvils saskatīja vai nu Filipu draudzes bīskapu un diakonu vājumu, vai arī viņam jau bija zināms kaut kas par iespējamu problēmu ieņemamās kalpošanas dēļ (ņemot vērā, ka bīskapu jeb ganu un diakonu kalpošana saistījās ar atbildību citu priekšā).
Ar pilsonību saistītus vārdus Pāvils šajā vēstulē lieto. Fil. 3:20 Pāvils norādīja uz īsto pilsonību, πολίτευμα - valsts; sadraudzība; kopiena. Fil. 1:27 πολιτεύεσθε no πολιτεύω - dzīvot kā pilsonim. Dieva pieņemti viņi bija nevis kāda ranka dēļ, bet Dieva žēlastības dēļ (sk. 1:7 beigas). Tāpēc visi, arī tie, kam draudzē bija lielāka atbildība un redzamāka kalpošana, ir vienādi Jēzū Kristū.
Vairākkārt šajā vēstulē Pāvils lieto salikteņus, kuros ir prievārds σύν - ar, tas pats prievārds, kas lietots saistībā ar bīskapiem un diakoniem Fil. 1:1: σὺν ἐπισκόποις καὶ διακόνοις - “ar bīskapiem un diakoniem”. Piemēram:
1:7 συνκοινωνούς - līdzdalībnieki. 1:27 συναθλοῦντες no συναθλέω - sacensties kopā ar citiem (1965.g. revidētais teksts: “kopā cīnīdamies”; visiem bija jābūt gataviem ciest, neatkarīgi no stāvokļa, sk. 1:27-30). Fil. 2:17.18 συνχαίρω - priecāties ar.
Iespējams, ka tāpēc ar par Timoteju Pāvils dod liecību bīskapiem un diakoniem 2:22: σὺν ἐμοὶ ἐδούλευσεν - “kopā ar mani viņš ir kalpojis”. Par Epafroditu Pāvils saka: συνεργὸν καὶ συνστρατιώτην μου - “manu darbabiedru un līdz-kareivi” (abos vārdos prievārds σύν - ar).
Fil. 3:17 Pāvils sāk ar vārdiem: συνμιμηταί μου γίνεσθε - “kļūstiet par maniem līdz-atdarinātājiem”. Cilvēku, kuru Pāvils nenosauc vārdā, bet tieši uzrunā 4:2, viņš nosauc par σύνζυγε no σύνζυγος - “līdz-iejūgtais”. Un tai pašā pantā tālāk Euodiju un Sintihu Pāvils nosauc par tādām, kas sacentušās (no συναθλέω, sk. pie 1:27) kopā ar viņu, “arī ar Klēmentu” (μετὰ καὶ Κλήμεντος) un Pāvila pārējiem darba biedriem (τῶν λοιπῶν συνεργῶν).
Ja Fil. saturu tiešā veidā attiecina uz adresātu 1:1, tad sakarības kļūst ļoti pamanāmas, piem., 1:1: “visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem” un 2:1-3:
1 Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība,
2 tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi,
3 ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi …
38.-39.p.
Pēteris Vasarsvētkos iesāka ar skaidrojumu par to, kāpēc Kristus sekotāji runāja citās valodās. Viņš citēja pravieti Joēlu: “tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu” (Ap.d. 2:17). Gan šis, gan citi apsolījumi VD par Svētā Gara nākšanu runā par jauna laikmeta sākumu (sk. Jes. 32:14.15; 44:3.4; Ecēh. 37:14).
Tad Viņš sludināja par Jēzu. Svētrunu Pēteris noslēdza ar vārdiem: 38.p. beigas un 39.p.:
38 ... un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.
39 Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.
Tātad: svētrunas sākumā par to, ko tajā brīdī darīja Svētais Gars; svētrunas beigās aicinājums atgriezties no grēkiem un tikt pagremdētiem Jēzus Vārdā uz grēku piedošanu, un apsolījums, ka tie, kas to darīs, saņems (nākotnes izteiksmē) Svēto Garu, ar piebildi 39.p., ka Svētais Gars ir apsolīts klausītājiem. Tas bija aicinājums un iespēja Pētera klausītājiem kļūt par jaunā laikmeta dalībniekiem.
Vasarsvētki ir Svētā Gara nākšanas svētki, draudzes dzimšanas svētki un jauna laikmeta sākums. Protams, jaunais iesākās jau tad, kad atnāca Jēzus, bet pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās, un Svētā Gara nākšanas vēsts par Jēzu aiziet pa visu pasauli. Un katram, kas atgriežas no grēkiem un tic Jēzum, Dievs dāvina piedošanu, taisnošanu, Svēto Garu, mūžīgo dzīvību un mūžīgu sadraudzību ar Dievu Tēvu debesīs.
3.p.: “Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību …”
Kaut kāda veida ciešanas piedzīvo gandrīz visi cilvēki. Daudzus cilvēkus ciešanas padara rūgtuma pilnus, citus - augstprātīgus par to, kam viņi gājuši cauri. Tās viņus savā veidā padara kroplus vai pat iznīcina. Tās sakropļo viņu identitāti. Turpmākā dzīvē viņus raksturo aizdomīgums, ļaundomība par citiem, aizvainojums, varbūt biklums, izvairīšanās no attiecībām, kurās, viņuprāt, varētu atkal piedzīvot sāpes. Varbūt viņi liedz sev kādus piedzīvojumus, neuzņemas atbildību, jo viņi baidās atkal tikt sāpināti.
Taču ap. Pāvila vārdi ir teikti par kristiešiem, par kuriem turpat iepriekšējos pantos lasām, Rom. 5:1.2:
1 Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.
2 Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.
Un 5.p.: “mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots”.
Ticīgs cilvēks uz visu, kas notiek šajā zemes dzīvē, skatās pavisam citādi. Viņš ir:
- ticībā taisnots, - viņš zina, ka nekādi viņa paša labie darbi nenopelna vietu debesīs;
- viņam ir miers ar Dievu caur Jēzu - caur ticību Jēzum, kas nomira viņa vietā pie krusta;
- viņš apzinās, ka ir apžēlots cilvēks, un
- viņš teic sevi laimīgu “cerībā iemantot dievišķo godību”;
- un vēl priekš viņa, sk. 5.p.: “… cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.”
Šāds cilvēks ciešanās vairs neskatās uz sevi vai neveic pašaizsardzību, bet paļaujas uz Dievu un ļauj Dievam noteikt to, kas ar viņu notiek. Viņš tic Dieva valdīšanai visā, tai skaitā attiecībā uz viņa atpestīšanu un aizvešanu uz debesu godību pa Viņa nodomātiem ceļiem.
Tātad, 3.p.: “Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību …” Bībele māca, ka ticīgam cilvēkam “ciešanas rada izturību” - ἡ θλῖψις ὑπομονὴν κατεργάζεται.
Ciešanas - θλῖψις - vajāšanas, ciešanas, bēdas.
Rada - κατεργάζομαι - izveidot, radīt, sasniegt, panākt.
Izturību - ὑπομονή - (palikšana zem) izturība, nelokāmība.
Teikt sevi laimīgu jeb lielītos un lepoties (καυχάομαι) ciešanās var tad, ja ir sapratne par ciešanu radošo efektu (κατεργάζομαι - izveidot, radīt, sasniegt, panākt).
2.Kor. 4:16-18 arī ir lietots vārds κατεργάζομαι:
16 Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas.
17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod (κατεργάζεται, prez., med., ind. no κατεργάζομαι) mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,
18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.
Pāvils saka, ka mēs - kristieši - teicam sevi laimīgus savās ciešanās. Tā nav neprāta pazīme. Tā nav savtīga rīcība. Tā ir paļāvība uz Dievu un Viņa labumu.
Mēs bieži nevaram ietekmēt to, vai ciešam vai nē. Bet mēs varam pieņemt ciešanas kā ieguvumu, jo ciešanas nav zīme, ka Dievs mūs būtu pametis. Tas varētu būt gluži pretēji, proti, ka Viņš dara mūsos un mūsu dzīvē kaut ko īpašu, Viņa godam un mums par svētību.
12.-16.p.:
12 Bet notika tanīs dienās, ka Viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā.
13 Un, kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš nosauca par apustuļiem:
14 Sīmani, kuru Viņš nosauca par Pēteri, viņa brāli Andreju, Jēkabu, Jāni, Filipu un Bartolomeju,
15 Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zelotu,
16 Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas vēlāk kļuva par nodevēju.
Lk. ev. vairāk kā citi evaņģēliji runā par to, ka Jēzus lūdza Dievu, piem., Lk. 3:21; 11:1.
Kāpēc Jēzus visu nakti pavadīja Dieva lūgšanā?
1) Jēzus lūdza Dievu visu nakti tāpēc, ka Viņš bija ciešā sadraudzībā ar Dievu.
2) Tiešais konteksts saka, proti, sākot ar 13.p., ka Jēzus, iespējams, ar Savu debesu Tēvu runāja par mācekļiem, no kuriem izredzēt apustuļus. Sk. Jņ. 5:19.20.30:
19 Tad Jēzus turpināja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat,
20 jo Tēvs mīl Dēlu un Tam rāda visu, ko pats dara; un Viņš Tam rādīs vēl lielākus darbus nekā šos, ka jūs brīnīsities.
30 Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.
3) Mācekļu izraudzīšana bija ļoti svarīga. Tie bija cilvēki, kuriem pirmajiem pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus uzticēja darīt par mācekļiem visas tautas.
13.p un 17.p. saka, ka Jēzum bija vēl daudzi citi mācekļi bez 12 mācekļiem, kas tika īpaši izredzēti.
Vārds “apustulis”, grieķu val. ἀπόστολος, nozīmē sūtītais. Tas apzīmē cilvēku, kas sūtīts konkrēta uzdevuma izpildīšanai. Mr. 3:14.15 par apustuļu izraudzīšanas nolūku:
14 Un Viņš iecēla divpadsmit, lai (ἵνα) tie būtu pie Viņa un lai (ἵνα) Viņš tos izsūtītu sludināt,
15 un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.
(14.p. grieķu val. ir divi “lai” (ἵνα), tādēļ latv. val. 1965.g. revidētā tekstā trūkstošais “lai” šeit ir pasvītrots; savukārt 15.p. nav “lai”, bet “būt” ir prez., akt., infin. tāpat kā 14.p. “sludināt” ir prez., akt., infin.)
12 apustuļu vārdi dažādos evaņģēlijos un Ap.d. nedaudz atšķiras.
Mateja ev. 10:2-4
Marka ev. 3:16-19
Lūkas ev. 6:14-16
Ap.d. gr. 1:13
Sīmanis Pēteris
Sīmanis Pēteris
Sīmanis Pēteris
Pēteris
Andrejs
Jēkabs
Andrejs
Jānis
Jēkabs
Jānis
Jēkabs
Jēkabs
Jānis
Andrejs
Jānis
Andrejs
Filips
Filips
Filips
Filips
Bartolomejs (Βαρθολομαῖος)
Bērtulis (Βαρθολομαῖος)
Bartolomejs (Βαρθολομαῖος)
Toms
Toms
Matejs
Matejs
Bartolomejs
Matejs, muitnieks
Toms
Toms
Matejs
Jēkabs, Alfeja dēls
Jēkabs, Alfeja dēls
Jēkabs, Alfeja dēls
Jēkabs, Alfeja dēls
Tadejs
Tadejs
Sīmanis Zēlots (Σίμωνα τὸν καλούμενον Ζηλωτὴν)
Zēlots Sīmanis (Σίμων ὁ ζηλωτὴς)
Sīmanis Kānaānietis
Sīmanis Kānaānietis
Jūda, Jēkaba dēls
Jūda, Jēkaba dēls
Jūda Iskariots
Jūda Iskariots
Jūda Iskariots
-
Daudz par mācekļiem nav zināms. (Ir baznīcas tradīcijas par viņiem.)
Divi pāri bija brāļi: Pēteris un Andrejs; Jēkabs un Jānis. Viens bija muitnieks - Matejs, viens bija zēlots - Sīmanis, viens bija nodevējs - Jūda Iskariots, ko Jēzus zināja, sk. Jņ. 6:64.70.71. (Iskariots, varētu nozīmēt, ka viņš bija no Keriotas Jūdejā.) Kā saprotams, tad Sīmanis Kānaānietis ir tas pats Sīmanis Zēlots. Tadejam, kā redzam, bija otrs vārds: Jūda, Jēkaba dēls.
12 apustuļu vārdi būs uz debesu pilsētas pamata akmeņiem rakstīti, Atkl. 21:14. Tur gan, visticamāk, nebūs Jūdas vārds, bet Matija vārds (Ap.d. 1:26).
30.,31.p.:
30 Pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu,
31 lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu.
Korintas neticīgo vidū, kā liecina šīs vēstules konteksts, bija svarīga cilvēcīga gudrība. Tā vien šķiet, ka arī kristieši, kas bija nākuši no tās vides, bija kārdināti ar to lielīties. To redzam šīs nodaļas sākumā, 1.Kor. 1:10-12. Tas, ka šī dalīšanās varēja būt saistīta ar gudrības meklēšanu, secināms no tā, kā ap. Pāvils, izejot no šiem pantiem, nonāk līdz gudrībai 17.p. un tad turpina par to runāt tālāk (no 17.-31.p. lietvārds gudrība vai īpašības vārds gudrs kopā lietoti 13x). Pāvils norāda uz bīstamību, ka gudri vārdi var atņemt Kristus krustam saturu (17.p.). Tālākie panti labi parāda, ka ar cilvēcīgu gudrību izskaidrot Dieva rīcību nav iespējams, - grēcīgais prāts nedarbojas tā, kā Dievs dara lietas. Dievs glābj cilvēkus tādā veidā, ka cilvēku gudrībai vai vērtējumam par to, kas viņiem ir pieņemams un kas nē, nav vietas. Dievs viens paliek cilvēku Glābējs. Tāpēc arī grieķu val. 30.p. sākas ar “Bet”: “Bet pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu ...” (Arī 2012.g. tulk. nav “bet”.)
“Pateicoties Viņam” un kopā ar “bet” - ἐξ αὐτοῦ δὲ, burtiski: “bet iz Viņa”, “bet no Viņa”. Tātad tas, kas tālāk pateikts, ir no Dieva. Kristiešu skatienam, kas bija novērsušies no savas ticības Jēzum kā vienīgajam Glābējam un aizrāvušies ar cilvēku gudrību, ar cilvēku celšanu, bija jātiek vērstam atpakaļ uz Dievu kā vienīgo, kas glābj. Tāpēc arī 30.p. sākas ar “bet”: “Bet no Viņa …”
“esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu”, ὑμεῖς ἐστε ἐν Χριστῷ Ἰησοῦ, burtiski: “jūs esat Kristū Jēzū”.
“kas mums kļuvis par Dieva gudrību”, ὃς ἐγενήθη σοφία ἡμῖν ἀπὸ Θεοῦ: “kas no Dieva tika padarīts mums par gudrību”.
“dzīves svētumu”, ἁγιασμός - svētdarīšana, svētošana.
Tā kā konteksts gan pirms, gan pēc šiem pantiem runā par gudrību, un arī šeit 30.p. ir minēta gudrība, tad varam domāt, ka vārdi taisnība, svētdarīšana un pestīšana tuvāk paskaidro to, kas ir gudrība šajā pantā.
Grieķi tiekšanos pēc jēgas saistīja ar zināšanām un gudrību. Savā ziņā tas bija veids, kā viņi centās apmierināt savas ilgas pēc jēgas un pilnvērtīgas dzīves satura, jo viņi nepazina Glābēju Jēzu un nezināja, kā kļūt brīviem no grēka, vainas un kā iegūt jēgpilnu dzīvi. Tāpēc Pāvils runā par patiesas gudrības saturu Kristus personā, kas tika padarīts no Dieva mums par gudrību: Jēzus ir mūsu taisnība jeb taisnošana, svētdarīšana un pestīšana.
Kristus ir mūsu taisnība. Šis vārds apzīmē Dieva darbu grēcinieka labā, kā rezultātā Dievs nepieskaita grēciniekam vairs viņa grēkus un pieskaita tam Kristus taisnību. Mūsu stāvokli Dieva priekšā tagad nosaka Kristus taisnība. 2.Kor. 5:21; Rom. 5:19.
Kristus ir svētošana jeb svētdarīšana. Viss, ko Jēzus jau pie krusta ir izdarījis, ir pamats tam, ko Viņš dara mūsu labā visā atlikušajā dzīvē, lai mūs veidotu savā līdzībā. 2.Kor. 3:18. Mūsos nevar tikt izveidots nekas, par ko Jēzus jau nebūtu parūpējies ar savu krusta nāvi mūsu labā. Citiem vārdiem: mūsu svēttapašanas procesā, ikdienā mēs neradām neko, par ko mēs varētu sacīt, ka tas ir mūsu darbs. Tas ir Svētā Gara darbs, kas strādā mūsos, tāpēc ka esam ar Jēzu. Rom. 8:12.13; 1.Pēt. 1:3.4.
Kristus ir pestīšana. Vārds “pestīšana” grieķu val. šeit nozīmē: atbrīvošana, samaksājot izpirkumu; izglābšana. Kristus ir mūsu pestīšana pabeigtā nozīmē: viss, kas mums ir vajadzīgs, lai nonāktu debesīs, ir atrodams Viņā. Viņš mūs izglābj no visa un jebkā, ar ko mēs saskaramies savas kristīgās dzīves laikā, kas mūs varētu kavēt saņemt debesu godību pie Dieva. Rom. 8:30-39.
31.p. pateikts Dieva nolūks to visu darot mūsu labā: “lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu.” (“ar To Kungu”, ἐν Κυρίῳ: “Kungā”) Nevis ar cilvēkiem vai viņu gudrību jālielās, bet ar Jēzu Kristu.
3.,4.p.:
3 Tad Pēteris sacīja: "Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas?
4 Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam."
Dievs Pēterim bija atklājis, kas tur notika.
Problēma bija ar sirdi, jo vārds sirds - καρδία – lietots gan 3., gan 4.p. Sk. par Jūdu Jņ. 13:2. Sātana iedarbošanās uz Ananijas sirdi rezultātā deva to, ka Ananija meloja Svētajam Garam un ka Ananija paturēja sev daļu no tīruma maksas. No grieķu val. burtiski: “… sātans piepildīja (aor., akt., ind.) tavu sirdi melot (aor., med., nenot.) … paturēt sev (aor., med., nenot.) …”
Pēteris saka, ka meli nav izdarīti pret cilvēkiem, bet pret Dievu. Tiešajā kontekstā Ananija meloja cilvēkiem, vēlāk arī Sapfira.
Meli ir grēks, kas tiek izdarīts, kā visi grēki, pāri visam pret Dievu. Sk. Ps. 51:6a: “Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs ...” Cilvēks dzīvo savu dzīvi Dieva priekšā un atbild par savu dzīvi Dievam. Tāpēc arī pāri visam ir melots Dievam.
Bez tam JD draudze dzīvoja: viss visiem (sk. Ap.d. 4:32.34.35). Ananijas un Sapfiras rīcība bija pretēja tam, kā draudze rīkojās. Viņi abi uzskatīja, ka viņiem vajag vairāk nekā citiem. Un sekoja meli un paturēšana sev.
Domāšana “mums vajag vairāk nekā citiem” apšaubīja Dieva labumu un gādību un tādās sirdīs varēja darboties sātans.
Paturēt kādu daļu sev pats par sevi varētu šķist nevainīgi. Bet ne šajā kontekstā. Ap.d. 4:32 sacītas, ka “neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs”. Tas nozīmē, ka arī tas, kas katram piederēja individuāli, netika uzlūkots kā savs, bet kā kopīgs. Tāpēc arī ap. Pēteris nepieļauj trešo variantu: vai nu nepārdots tīrums varēja tavs palikt (iespējams, tomēr, ka nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); vai arī pārdots tas varēja tavs palikt (iespējams, ka atkal - nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); bet nekādā gadījumā šajā kontekstā paturēt sev no iegūtās naudas (grieķu val. oriģinālā šī ir pirmā frāze Ap.d. 5:2: “un paturēja sev”). Tāpēc arī Pēteris šo rīcību sauca par sātana darbību Ananijā, kura rīcība bija meli Svētajam Garam un daļas no samaksas paturēšana.
Kristieši ar savu mantu dalījās mīlestībā. Ananijas un Sapfiras rīcība tāda nebija, bet viņi izlikās, ka dara to pašu, ko citi.
JD ir daudz mācīts par dalīšanos ar tiem, kam ir mazāk. Piem., Ap.d. 11:27-30; Gal. 2:10; 2.Kor. 8:8-15.
Meli Svētajam Garam (3.p.) ir tas pats, kas meli Dievam (4.p.). Katra no trīsvienīgā Dieva trim personām ir Dievs pēc būtības. Sk. piem., par Jēzu, Jņ. 10:30: “Es un Tēvs, mēs esam viens.”
1.,2.p.:
1 Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu
2 un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām.
5:1-11 aprakstītais notikums rāda, ka problēma bija meli un vēlēšanās kaut ko paturēt sev jeb meli, ar ko piesegt savu mantkārību. Šis notikums ir kontrastā tikko dotajam aprakstam Ap.d. 4:32-37, īpaši Barnabas piemēram, sk. Ap.d. 4:36.37. Varam domāt, ka Barnaba bija iedrošinājums citiem, kurpretī Ananijas un Sapfiras rīcība varēja izraisīt melus un savtīgumu.
Ananija ir grieķu val. forma ebreju val. vārdam Hananiah, kas nozīmē “Jahve ir bijis žēlsirdīgs”.
Sapfira, - ja tas ir grieķu val. vārds, tad tas nozīmē safīrs (dārgakmens); ja tas ir aramiešu vārds, tad tas nozīmē skaista.
Nezinām, vai visi, kas kaut ko pārdeva, bija turīgi. Katrā ziņā Ananijam un Sapfirai gribējās kādu daļu no naudas paturēt sev. 8.p. rāda, ka viņi atnesto naudu bija pasnieguši kā pārdotā tīruma pilnu samaksu.
“ar sievas ziņu” – no grieķu val. nozīmē: arī sievai zinot, ko viņš – Ananija – izdarīja, proti, nodalīja sev daļu no maksas par tīrumu. Pats vārds συνειδυίης no σύνοιδα, kas nozīmē redzēt kopā, aptvert. Tādēļ šajā kontekstā tas apzīmē līdz zināšanu. Tīruma pārdevējs bija Ananija un daļas paņēmējs sev no tīruma cenas bija Ananija, bet sieva bija līdzzinātāja. Vēl vairāk, 9.p. lasām, ka Pēteris sievai sacīja: “Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu?” Vārdi “jūs savā starpā esat norunājuši” - συνεφωνήθη ὑμῖν, kur συνεφωνήθη ir aor. pas. ind., 3.sg. no συμφωνέω, kas nozīmē vienoties kopā, vienoties ar kādu par darījuma veikšanu. Tas nozīmē, ka vīra un sievas starpā bija vienošanās un saskaņa šajā lietā.
3.p.: “Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti …”
αὕτη γάρ ἐστιν ἡ ἀγάπη τοῦ θεοῦ ἵνα τὰς ἐντολὰς αὐτοῦ τηρῶμεν, καὶ αἱ ἐντολαὶ αὐτοῦ βαρεῖαι οὐκ εἰσίν …
Kā saprast “Dieva mīlestība” - ἡ ἀγάπη τοῦ θεοῦ: Dieva mīlestība uz mums vai mūsu mīlestību uz Dievu? Pēc 2.p.: varētu būt, ka tā ir mūsu mīlestība uz Dievu (2.p.: “kad mīlam Dievu” - ὅταν τὸν Θεὸν ἀγαπῶμεν). Tomēr šeit 3.p. grieķu val. nav “ka turam …”, bet ir “lai mēs turētu …” (ἵνα - lai; un darbības vārds grieķu val. ir konjunktīvā: “mēs turētu”). Tāpēc varētu būt, ka runa ir par Dieva mīlestība uz mums, kuras dēļ mēs esam padarīti spējīgi turēt Viņa baušļus, jeb burtiski no grieķu val., “lai mēs turētu Viņa baušļus”. Tas, ka tieši Dieva mīlestība uz mums padara kaut ko iespējamu, jau bija arī 1.Jņ. 4:16-18: pilnīgā mīlestība, proti, tā mīlestība, kas Dievam ir uz mums un kuru mēs esam turpinoši iepazinuši no Dieva vārda un savā dzīvē, tā mīlestība aizdzen bailes.
6.p.: “Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.”
“tīkama” grieķu val. ir χάρις - žēlastība, labvēlība. Burtiski: “ar žēlastību” (iespējamais tulkojums frāzei ἐν χάριτι, kas lietota šajā rakstvietā).
Pirmā frāze 2012.g. tulkojumā: “Jūsu runa lai vienmēr ir labvēlīga …” JD žēlastības tēma ir liela tēma. Dažas rakstvietas: Dievs mūs ir izglābis no žēlastības (Ef. 2:8), mēs kalpojam no Dieva žēlastības (Rom. 12:6); no Jēzus žēlastības mēs pārtiekam savā nespēkā (2.Kor. 12:9); Jēzus vārdi ir žēlastības vārdi, kas mums nepieciešami, lai mēs aizietu līdz galam (Ap.d. 20:32). Visās šajās rakstvietās ir lietots vārds χάρις. Un tāpēc, ka mēs paši pārtiekam no Dieva žēlastības, arī mūsu vārdiem, runai ir jābūt, burtiski tulkojot, “ar žēlastību” (ἐν χάριτι).
5.p.: “Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.”
καὶ νῦν δόξασόν με σύ, πάτερ, παρὰ σεαυτῷ τῇ δόξῃ ἧ εἶχον πρὸ τοῦ τὸν κόσμον εἶναι παρὰ σοί.
Burtiskāks tulkojums: “Un tagad pagodini Mani Tu, Tēvs, pie Tevis paša ar to godību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.”